RSS
 

The Immortal Life of Henrietta Lacks. Rebecca Skloot

14 Apr

Šī noteikti nav grāmata, kuru lasīt būtu izvēlējusies pati, un, patiesību sakot, es par to droši vien nekad neuzzinātu, ja vien man tā netiktu ieteikta. Tam, kurš man iebaroja šo grāmatu, un man gan šī grāmata šķita interesanta pavisam atšķirīgu iemeslu dēļ, bet tas nemaina faktu, ka šis bija loti interesants atklājums un šī nu reiz ir grāmata, no kuras es uzzināju daudz. Turpinu pārliecināties par to, ka arī non-fiction grāmatas iespējams sarakstīt fascinējošā veidā, negarlaikojot lasītāju parasto.

HeLa šūnas mūsdienās ir pazīstamas teju vai katram zinātniekam, tās atrodamas tūkstošos laboratoriju un tās ir spēlējušas nozīmīgu lomu daudzveidīgos zinātnes atklājumos- sākot ar poliomelīta vakcīnu un beidzot ar atombumbu seku pētīšanu.
Tomēr vēl pavisam nesen neviens no zinātniekiem, kas ar šīm šūnām strādāja, nezināja, kāda ir šo šūnu izcelsme, un neviens pat nenojauta, ka kāds visā šinī procesā varētu justies aizvainots.
HeLa šūnas ārsts ieguva no nabadzīgas, neizglītotas melnādainās sievietes vārdā Henrietta Lacks un viņai, protams, atļauju paņemt šūnas neviens nelūdza. Piecdesmitajos gados zinātnieki jau labu laiku centās panākt to, ka viņi spētu laboratorijas apstākļos audzēt cilvēku šūnas pētījumiem, tomēr visi šūnu paraugi laboratorijā neizdzīvoja ilgāk par pāris dienām. Tomēr, kad laboratorijā nonāca šūnas no Henrietas dzemdes vēža, tās izrādījās neparasti dzīvotspējīgas, ko lieliski ilustrē fakts, ka Henrietas šūnas dzīvo un vairojas vēl šodien, vairāk nekā 50 gadus pēc Henrietas nāves. Tanī laikā nevienam ne prātā nenāca, ka pacienta viedoklis medicīnas procesos ir nozīmīgs, savukārt vēlāk, kad HeLa šūnas jau bija kļuvušas slavenas un pelnīja miljardus, neviens pat iedomāties nevarēja, ka Henrietas ģimene nenojauš par Henrietas šūnu popularitāti un to, cik pelnošas tās ir, kamēr ģimene nevar atļauties ne izglītību, ne medicīnisko aprūpi.

Galvenokārt mani šinī grāmatā pārsteidza autores ārkārtīgi lielā ieinteresētība tematā un emocionālā piesaiste tam. Parasti ir pierasts, ka autori šāda tipa grāmatās apraksta savākto faktu materiālu un rekonstruē stāstu, bet šinī grāmatā autore ir pievienojusi arī stāstu par to, kā viņai klājās, mēģinot uzzināt kaut ko vairāk par Henrietu un viņas ģimeni, par to, cik grūti bija iegūt Lacks ģimenes uzticību un to kā viņai nācās ģimenei pasniegt īso kursu elementārā bioloģijā. Tas viss šo grāmatu padara cilvēcīgu un palīdz uzsvērt problēmas nozīmīgumu. Autorei izdodas lasītāju šim stāstam piesaistīt emocionāli, kas palīdz izprast Lacks ģimeni un to, kāpēc viņi ir tik nikni un apvainojušies uz visu zinātni.
Brīžiem šī grāmata lasās kā traģikomēdija, īpaši uzzinot, ka Lacks ģimene ļoti burtiski uztver to, ka Henrieta joprojām dzīvo un ka eksperimenti tiek veikti tieši ar viņu, nevis viņas šūnām. Var tikai mēģināt iztēloties kā jūtas neizglītots cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka kādā laboratorijā viņa māte ar klonēšanas palīdzību ir kļuvusi par cilvēku-augu, vai ka viņa māte ir uzspridzināta kopā ar atombumbu. Ilgstoši Lacks ģimene nespēj izprast abstrakto šūnu konceptu un visus eksperimentus burtiski iedomājas ar Henrietas seju. Tad nav jābrīnās, ka viņi ir tik aizvainoti, par finansiālo situāciju nemaz nerunājot.
Grāmata ir sarakstīta lieliskā valodā, saglabājot runas īpatnības vietās, kas tiek citētas, un grāmata vispār lasījās viegli un raiti. Autore ir arī veiksmīgi sabalansējusi zinātnes un biogrāfijas daļu, stāstot gan to mazumiņu, kas zināms par pašu Henrietu, gan emocionālo ģimenes stāstu, gan šūnu zinātnisko pusi un pētījumu attīstību.

Šī grāmata lieliski stāsta arī par to, cik garu ceļu ir mērojusi mūsdienu zinātnes un medicīnas ētika. Mūsdienās doma par to, ka veseliem cilvēkiem varētu iepotēt vēža šūnas, šķiet vājprātīga un teju neiespējama, neviens arī vairs neuzskata, ka pacientam kā medicīnas jomā neizglītotam subjektam nav jāprasa viedoklis par manipulācijām, kas tiks ar viņu veiktas. Tomēr par spīti milzīgajai ētikas attīstībai, joprojām nav vienprātības par to, kā rīkoties šūnu izpētes gadījumā. Vai ir jālūdz atļauja paņemt šūnu paraugu pētījumiem? Vai pacientam ir jāsaņem daļa no ienākumiem, ja tādi eksistē? Varētu jau uzskatīt, ka atbilde ir acīmredzama- pacienta šūnas pieder pacientam, bet tas nav gluži tik vienkārši, un eksistē vairāki birokrātiski, praktiski un morāli šķēršļi, lai šo jautājumu viennozīmīgi izlemtu.

Šī ir fascinējoša un aizraujoša grāmata, kuru es lasīju ar milzīgu interesi, un nenožēloju nevienu mirkli, ko tai veltīju. Patiks tiem, kas lasa biogrāfijas, interesējas par medicīnas un melnādaino vēsturi.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book of non fiction”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply