Grāmatu Spīgana par grāmatām

Dainis uz Latvijas blogiem atnesis akciju, kas man vienmēr šķitusi ļoti simpātiska- parādi, kas Tavā somā! Man kā ziņkārīgam stāstu mīļotājam šis pasākums dikti patīk, jo somas saturs par tās īpašnieku var pastāstīt visnotaļ daudz un vienmēr ir interesanti mazliet ielūrēt citu blogeru dzīvē.

Ar somām gan man ir sarežģīti, jo viņu ir daudz un es tās mainu teju vai katru dienu. Manu mīļoto fotosomu ar Vinniju Pūku gan nācās atmest, jo vai nu fotoaparātam vai telefonam nāktos palikt aiz kadra. Un vispār jau manu somu pamatsaturs praktiski nemainās un galu galā nolēmu apskatei izlikt jaunāko guvumu, pie kam šo somu pēdējo nedēļu laikā esmu ekspluatējusi visvairāk, pat uz Tallinu paguvu aizvilkt līdzi.

Varu nomierināt dzīvnieku aizstāvjus- kaķis ikdienā neietilpst manas somas saturā, bet Meja ne par ko nebija ar mieru doties prom no fotosesijas laukuma un es jau sen esmu apjautusi, ka karot ar kaķi nav nekāds prāta darbs.
Pati soma gan ir diezgan neveiksmīgs pirkums, jo ir neērta un tā kā visas mantas stāv kopā ar skrituļslidām, viss dikti ātri nosmērējas, tā nu plānoju kaut kad drīzā nākotnē apgreidoties uz mugursomu, bet pagaidām jāiztiek kā ir.

Skrituļslidas ir mans pēdējā laika lielākais un brīnišķīgākais pirkums, par ko priecājos gandrīz katru dienu un Uzvaras parkā esmu biežs viesis. Kā redzams, esmu arī apzinīgs bērns un cītīgi velku aizsargus. Par spīti vispārējai smīkņāšanai, no ceļu (un citiem) aizsargiem atteikties negrasos un patiesībā jau aizsargi kustības nekādā veidā neierobežo.
Atkarībā no tā, kas man tobrīd ir kājās, somā atrodas vai nu slidas vai kurpes, bet bildē iekļuva abas.

Svētā četrotne. Grāmata, maks, telefons un atslēgas ir lietas, bez kurām no mājām neizeju un vienīgās lietas, kuru dēļ varu atgriezties mājās, ja ir piemirsies paņemt līdzi.
Maks ir pasens pirkums Kiprā un toreiz šķita, ka nu gan esmu pārtērējusies, bet man viņš iepatikās no pirmā acu skata un ir godīgi kalpojis nu jau krietnu laiku. Pamazām gan sāku lūkoties pēc aizstājēja, bet neko atradusi neesmu un tā nu šis joprojām ir mans uzticamais kompanjons.
Savukārt atslēgu piekariņš par godu manai apsēstībai ar tauriņiem tika iepirkts nesenā vizītē Tartū. Man vispār patīk praktiski suvenīri un es ikdienā lietoju diezgan daudz lietas, kas ir iepirktas tieši ceļojumu laikā.

Lai varētu uzrakstīt aprakstus par grāmatām, veicu pierakstus grāmatu lasīšanas laikā, izrakstu arī citātus, tāpēc manās somās vienmēr ir atrodamas pildspalvas (pie kam, tikai viena tipa- resnas melnas tintes pildspalvas) un blociņi. Grāmatu pierakstiem paredzētais ir blociņš pa labi, ļoti jauks roku darinājums, ko atradu Tartu. Savukārt otrs blociņš ir mana dienasgrāmata, ko rakstu franču valodā. Dienasgrāmatas rakstīšana gan nav man raksturīga nodarbe un šo uzturu tikai valodas mācīšanās nolūkā (ļoti efektīvi, starp citu), ceru, ka kādreiz varēšu tur ierakstīt arī ko vairāk par īsām, banālām frāzēm.
Lieta, kas izskatās pēc pokera čipa, ir USB atmiņa un lielākoties tanī glabājas studiju darbi.

Tā kā bērnībā ar grāmatu lasīšanu veiksmīgi iemanījos sabojāt redzi, nākas nēsāt brilles, kuras lielākoties gan aizstāju ar kontaktlēcām, līdzi nēsāju arī acu pilienus.
Saulesbrilles gan tiek mainītas reizi sezonā, jo briesmīgi ātri nobružājas.

Es pati sev nekad nebūtu pirkusi šādu sarkanu maciņu, bet tā kā tas reiz atnāca sūtījumā kopā ar auskariem, aši izdomāju tam pielietojumu- glabāju tanī matu sprādzītes un matugumijas. Tā kā ikdienā matus nēsāju sapītus bizēs un saspraustus, visnotaļ noderīga lieta.

Es ienīstu nēsāt apkārt plastmasas maisiņus, tāpēc neparedzētu pirkumu gadījumiem man somā parasti stāv arī auduma maisiņš. Šis konkrētais bija jauks pirkums Parīzē, bet to itin bieži aizstāj arī Jāņa Rozes grāmatnīcu maisiņi.
Man vienmēr ir briesmīgi patikušas pastkartes, es pat sūtu sev pastkarti no katras vietas, kur aizbraucu. Nesen beidzot piereģistrējos arī Postcrossing, šim notikumam par godu arī iepirku bariņu ar glītām pastkartēm.
Žurnāls IR gan parasti vairāk laika pavada mājās uz ēdamgalda, nekā manā somā, bet šoreiz bija iegadījies somā, pie kam man ārkārtīgi patīk šī numura vāks.

Protams, jebkurā somā uzkrājas arī kultūrslānis. Šī soma gan ir jauna un neko daudz tur neatrast, bet pāris krāmi atradās gan- Tallinas karte, uz kuras izpalīdzīgs viesnīcas darbinieks sarakstījis, ar kādu sabiedrisko transportu man jābrauc, kā arī pāris iepirkumu saraksti, kas tiek uzskribelēti uz pirmā papīra gabala, kas pagadās pa rokai.

Kas nav Spīganas somā?

Man šķiet, ka par cilvēku diezgan daudz pastāsta arī tas, kas somā nav atrodams. Manā gadījumā prātā nāk trīs lietas: dekoratīvā kosmētika, jo to nelietoju jau gadiem ilgi; austiņas, jo ikdienā patīk dzīvot klusumā un mūziku neklausos, pie kam austiņas apvienojumā ar skrituļslidām ir katastrofāla parādība, bet man mana dzīve un visi locekļi pagaidām patīk to esošajā formā; manā somā neatrast arī kārtību, jo tas vienkārši nav Spīganas dabā.

Stafeti tālāk nododu Stellai (lieliska jaunpienācēja grāmatu blogos, starp citu), Ofijai un Asmo.