Grāmatu Spīgana par grāmatām

Līdz šim nevienu Alises Hofmanes grāmatu lasījusi nebiju, lai arī pāris grāmatas jau bija nonākušas manā neizsmeļamajā to-read sarakstā, bet pēc šīs grāmatas ir skaidrs, ka noteikti lasīšu arī citas autores grāmatas. Šo grāmatu pamanīju kādā rakstā par martā gaidāmajām grāmatām un mani pievilka gan grāmatas nosaukums, gan burvīgais vāks. Un tad vēl es izlasīju komentārus, ka šī grāmata esot “Nakts cirka” nopietnāka versija, un man bija skaidrs, ka šo grāmatu man vajag.

20. gadsimta sākums, Ņujorka, strādnieku protesti, sieviešu nevienlīdzība, frīki- šai grāmatai ir apbrīnojami krāšņs un dzīvs fons, kas brīnišķīgi papildina sižetu.
Coralie Sardie ir franču imigranta, izbijuša burvju mākslinieka meita, un viņas dzīve ar despotisko tēvu, kuru interesē tikai viņa muzejs ar frīkiem, nav nekāda vieglā.
Savukārt Eddie Cohen ir fotogrāfs, kurš jūtas apmaldījies savā ceļā- viņš ir Ukrainas ebrejs, kurš nodevis savu ticību un pametis savu tēvu, lai dzīvota paša izvēlēto dzīvi, tikai nepamet šaubas par to, vai izvēlētais ceļš tiešām ir tas pareizākais.
Un tad viņi satikās.

Nezinu, no kurienes cilvēki izrāva šīs grāmatas līdzību ar Nakts cirku, bet es varu galvot, ka šīs divas grāmatas ir tik atšķirīgas kā diena pret nakti un katra ir brīnišķīga savā unikālā veidā, un to līdzība beidzas pie aizliegtā mīlas stāsta, nekas cits šīs grāmatas nesaista.
Vispār es no šīs grāmatas biju gaidījusi krietnu devu maģiskā reālisma, kuru īsti gan nesagaidīju- visas šķietami mistiskās un pārdabiskās lietas šinī grāmatā agrāk vai vēlāk tiek izskaidrotas un nekas īpaši pārdabisks šinī grāmatā nenotiek. Tomēr kaut kādā mērā man tomēr gribas šo grāmatu pieskaitīt maģiskajam reālismam valodas un stilistikas dēļ- autore šinī grāmatā ir spējusi radīt maģiju no pavisam ikdienišķām lietām un viss parastais ir pārvērties brīnumainā esamībā, kas liek aizrauties elpai.
Šī grāmata ir sarakstīta brīnumaini skaistā valodā, kas valdzina un viegli plūst cauri grāmatai, drūmajai videi un stāstam piešķirot neatkārtojamu burvību un brīnuma izjūtu. Šis ir drūmi skaists stāsts, kas liek iemīlēties sevī un atstāj ārkārtīgi spēcīgu pēcgaršu, liekot vēlēties kaut autore būtu ļāvusi mums šinī stāstā uzkavēties vēl mirkli.
Autore ir arī pamatīgi pastrādājusi, pētot vēsturisko fonu, un ir radījusi autentisku noskaņu, kas pilna ar smaržām, krāsām un skaņām, šinī grāmatā ir perfekti iedzīvināts tas laiks un problēmas, ar kurām tobrīd cilvēkiem nācās cīnīties, un nekas īpaši saulains jau tas nav.
Stāsts ir piesātināts un krāšņs, un šī nav grāmata, kuru iespējams lasīt ātri- šeit sajūtas ir tik intensīvas un sižets tik izvairīgs, ka lasīšanas process rit lēnām, izbaudot katru vārdu, lēnām aptverot visu situāciju un abu varoņu dzīvesstāstus.

Un varoņu dzīvesstāsti ir patiesi maģiski. Abos varoņos bija kaut kas, kas mani personīgi pievilka un lika just viņiem līdzi, visu laiku šķita, ka viņi dzīvo kaut kur tepat blakus, ka viņu stāstus es vēroju pati savām acīm. Pie kam, caur abiem varoņiem autore ir tik burvīgi iedzīvinājusi grāmatu un fotogrāfijas maģiju, ka es vienkārši nespēju tam pretoties- šīs ir divas lietas, kas manā dzīvē spēlē svarīgākās lomas.

Brīnišķīga, drūmi skaista grāmata ar brīnumaini skaistu valodu, kas patiks nesalkanu vēsturisku romānu cienītājiem un droši vien pievilks arī tos, kas izbauda maģisko reālismu.

Citāti no grāmatas:

“..it was in literature wherein we discovered our truest natures.”

“Eddie had come to understand that what a man saw and what actually existed in the natural world often were contradictory.”

“He had therefore stowed his camera in cupboard, and he felt the loss of it even more than he did the loss of his hand.”

Vērtējums:
10/10