RSS
 

Burning the Page. Jason Merkoski

20 Jun

Par šo grāmatu es droši vien nekad nebūtu uzzinājusi, ja vien nebūtu izlasījusi nelielu aprakstu par to iekš kursors.lv. Jutos saintriģēta un uzreiz arī aizskrēju grāmatu nopirkt- galu galā, ir tikai iederīgi, ka šo grāmatu es lasu elektroniskā, nevis fiziskā formātā.

Grāmatas autors Amazonē ir strādājis pie pirmajiem Kindles soļiem un, kā pats apgalvo, ir radījis pasaulē pirmo elektronisko grāmatu. Tomēr šī grāmata nav tik daudz par Kindles rašanos un Amazoni, bet gan spekulācija par to, kā lasīšana un grāmatas izskatīsies nākotnē. Vai pienāks laiks, kad fiziskās grāmatas izzudīs pavisam? Vai vispārējā tendence grāmatām vairāk nosliekties uz digitālo pusi ir pozitīva vai negatīva? Vai ir iespējams lasīšanu pārvērst citādā procesā?

Pirms es šeit sarakstu savas spekulācijas par Merkoski spekulācijām, es vēlos uzreiz pateikt, ka man nav nekādu iebildumu pret e-grāmatām, man pašai ir Kindle un es nenoliedzu to, ka tas viss ir ērti. Tomēr vairumā gadījumu es joprojām turos pie fiziskajām grāmatām, bet par iemesliem- vēlāk.

Mani parasti kaitina grāmatas ar gariem ievadiem, bet šai grāmatai tas nāca par labu, jo Merkoski iemanās lasītāju pārliecināt par to, ka autors no visas sirds mīl grāmatas un neuzskata tās tikai par datu nesējiem, kuriem jākļūst ērtākiem un modernākiem. Cilvēkus, kuri grāmatas uzskata tikai par datu nesējiem es lasīt nespēju un ar viņiem man galīgi nav pa ceļam, bet Merkoski ir īsts grāmatu cilvēks, viņš mīl grāmatas un tas patiesībā ir vienīgais iemesls, kāpēc es spēju šo šausmu grāmatu izlasīt. Šausmu? Nu jā, uz beigām šī grāmata kļūst par katra grāmatmīļa personīgo šausmeni, jo piedāvātās idejas ir… runājot Merkoski vārdiem- revolucionāras. Un diezgan lielā mērā ietver sevī fizisku grāmatu brutālu iznīcināšanu. Un šo grāmatu vispār vajadzētu pārdot ar brīdinājumu, ka jūtīgām dvēselēm tā nav piemērota.
Tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un lielai daļai Merkoski domu es pat piekrītu, tikai ar vienu noteikumu- ja mēs nodalām daiļliteratūru no non-fiction. Ja šo grāmatu lasa ar domu, ka tas viss varētu notikt ar non-fiction grāmatām, tā vairs nešķiet tik briesmīga un pāris idejas es labprāt redzētu savā dzīvē.
Galvenokārt Merkoski spekulē ar to, ka lineāra lasīšana kā mācīšanās process ir novecojis un šeit es viņam lielā mērā piekrītu. Piemēram, būtu daudz efektīvāk mācīties vēsturi no vizuālām simulācijām, kur apmācāmais pats ir galvenajā lomā, nevis mēģināt iekalt notikumus un gada skaitļus no mācību grāmatām, kas lielākoties pat rūdītākajam grāmatu tārpam uzdzen žāvas. Es pieļauju domu, ka mācīšanos kā procesu varētu ievērojami uzlabot, ja apgūstamā viela būtu nevis teksta veidā, bet līdzinātos reālai pieredzei, tomēr pie mācīšanās šeit arī vajadzētu novilkt robežu, jo es negribētu piedzīvot laikus, kad daiļliteratūru aizstāj vizuālas simulācijas, jo tas nozīmētu, ka lielākā daļa daiļliteratūras zaudētu kā minimums pusi savas jēgas. Vēl viens iemesls, kāpēc no daiļliteratūras grāmatu tradicionālajā formā nevajadzētu atkāpties ir tas, ka nekas nespēj līdzināties grāmatai iztēles trenēšanā. Grāmatas ir ne tikai izklaide, bet arī smadzeņu treniņš, tās māca empātiju un dod zināmu dzīves pieredzi un no tā atsakoties mēs kā sabiedrība zaudēsim ļoti, ļoti daudz.
Tomēr es nedomāju, ka līdz ar grāmatas digitalizāciju grāmatas mirst. Tieši otrādi- nekad pasaules vēsturē nav bijis bijis tik lielisks laiks būt lasītājam kā tagad. Iespējas ir milzīgas un cilvēki lasa vairāk kā jelkad. Es drīzāk ticētu tam, ka grāmatu digitalizācija vairāk cilvēkus atkal pievērsīs lasīšanai.

Bet Merkoski savās idejās neapstājas pie vienkāršas grāmatu digitalizēšanas, viņš vēlas revolucionizēt visu grāmatu lasīšanas procesu un kā vienu no variantiem viņš piedāvā padarīt lasīšanu par sociālu nodarbi. Piemēram, lasītāji varētu tiešsaistē sarunāties grāmatas lasīšanas laikā un apspriest izlasīto, e-lasītājā varētu redzēt, kas vēl šo grāmatu lasa utt. Jāatzīst, ka man personīgi šī ideja absolūti nešķiet simpātiska, jo brīdī, kad es lasu, es tiešām nevēlos ne ar vienu runāt, vismazāk jau ar kaut kādiem mistiskiem svešiniekiem. Tomēr šāda pieeja varētu patikt par mani ekstrovertākiem un sociālākiem cilvēkiem, kuru vienīgā vēlme nav nolīst klusā kaktiņā un uz pāris stundām nozust no šīs pasaules. Kamēr vien man ir iespēja šādu socializēšanās funkciju izslēgt- lūdzu, lai runājas kaut zaļi palikdami, varbūt tas tiešām lasīšanai kopumā mūsu socializēties mīlošajā pasaulē nāk par labu. Mani gan mulsina tas, ka šāda socializēšanās lasītāju atrauj no grāmatas.
Es negribētu piedzīvot arī to, ka grāmatas ir iespēja pa tiešo pieslēgt smadzenēm un brīdi, kad tās fiziski ir spējīgas izraisīt emocijas. Es grāmatas par savējām esmu izvēlējusies tieši tāpēc, ka līdz ar neierobežotām iztēles iespējām, tās sniedz arī kontroli pār saturu, jo tikai es nosaku to, cik dziļi es sevī ielaidīšu kādu grāmatu un cik lielā mērā es ļaušu tai sevi ietekmēt. Es negribu, lai šos lēmumus manā vietā sāk pieņemt kāds cits.

Kas man grāmatā ļoti nepatika, ir tas, ka e-lasītāji (Kindle, Nook u.c.) tiek likti vienā plauktā ar planšetēm- iPadiem un visiem tiem pārējiem. iPad iemieso visu, kas digitālajā lasīšanā ir negatīvs- pirmkārt, tas izstaro gaismu, tādējādi lasot nogurdina acis, otrkārt, pārējās iPad funkcijas novērš uzmanību no lasīšanas, bet lasīšana ir nodarbe, kurai nepieciešama koncentrēšanās. Savukārt koncentrēšanās ir māksla, kas mūsu sabiedrībā pamazām sāk zust.
Otra lieta, kas mani kaitina šāda tipa grāmatās un digitalizācijas sludinātājos, ir nespēja pieņemt to, ka cilvēkam nav par visiem simts procentiem jāpieslienas vienai vai otrai nometnei. Cilvēkam nav jāizvēlas tikai digitālās vai tikai fiziskās grāmatas, lasītāja dzīvē mierīgi var sadzīvot abas. Šo domu atļaušos ilustrēt ar piemēru no savas dzīves, bet es zinu, ka es neesmu vienīgā tāda. Ikdienā es dodu priekšroku fiziskajām grāmatām, jo man viņas vienkārši patīk, bet ir atsevišķi gadījumi, kuros es ķeršos pie e-grāmatas. Pirmkārt, visus studiju materiālus es lasu tikai un vienīgi savā Kindlē, jo tas nodrošina to, ka visas manas piezīmes par doto tekstu atradīsies vienuviet ar šo tekstu (uz papīra tas ne vienmēr ir iespējams) un semināros man šinīs piezīmēs un tekstā būs vieglāk orientēties. Otrkārt, arī ceļojumos esmu pārgājusi tikai uz elektronisko lasīšanu, jo ir neefektīvi stiept līdzi 10 grāmatas, ja var paņemt vienu ierīci. Pie kam, es esmu cimperlīga lasītāja un es pēkšņi varu izdomāt, ka tagad nelasīšu plānoto grāmatu, bet citu, kas nav iespējams, ja esmu ierobežota 10 grāmatās. Treškārt, elektroniski lasu lielāko daļu non-fiction un tam iemesls ir līdzīgs kā pirmajā punktā- tās ir grāmatas, no kurām man kādreiz varbūt vajadzēs izvilkt faktus un to būs vieglāk izdarīt elektroniski. Ceturtkārt, es nekad nebūtu sākusi lasīt krievu valodā, ja man papildus grāmatai būtu līdzi jāstaipa vārdnīca un katru reizi tanī jāmeklē vajadzīgais vārds, savukārt e-grāmatā vārdnīca ir iebūvēta, attiecīgi mans valodu mācīšanās process kļūst vienkāršāks.
Kāpēc es neesmu pilnībā pārgājusi uz digitālajām grāmatām? Tāpēc, ka man patīk pieskarties grāmatām, man patīk viņu smarža, man patīk dāvināt grāmatas ar personīgiem novēlējumiem, man patīk lasīt vecas grāmatas ar kafijas krūzīšu nospiedumiem un paralēli grāmatas sižetam radīt savu stāstu par to lasītāju, kas šo grāmatu rokās ir turējis pirms manis. Un es neesmu nekāda mašīna, lai atteiktos no sentimentālām vērtībām tikai ērtību labad. Racionālais ne vienmēr ir patīkamākais, bet grāmatu lauciņā patīkamajam ir milzīga nozīme. Galu galā, lasītāji patērē ne tikai saturu, bet arī emocijas.
Un tieši tāpēc manā dzīvē sadzīvo gan elektroniskās, gan fiziskās grāmatas, ko tādi cilvēki kā Merkoski nespēj izprast. Ir sajūta, ka autors ir tik dziļi savā digitālajā burbulī, ka viņš nespēj uz savu e-grāmatu revolūciju paskatīties no malas. Viņa pareģojums par to, ka pēc 10 gadiem neviens vairs nepirks lietotas grāmatas un fiziskās grāmatas tiks masveidā izmestas ir absolūti smieklīgs. Un patiesībā es neticu arī tam, ka kaut kas tāds notiks pēc 100 gadiem.

Mana versija par fiziskās grāmatas nākotni ir tāda, ka mēs beidzot atbrīvosim grāmatas no datu nesēja lomas un tās varēs eksistēt kā mākslas forma. Es spēju ticēt tam, ka tuvākā vai tālākā nākotnē visas mācību grāmatas būs elektroniskas, bet es nedomāju, ka tas notiks ar daiļliteratūru. Protams, fizisku grāmatu izdošanas apjomi saruks un lielākā daļa grāmatu kādreiz būs elektroniskas, tomēr es neticu tam, ka manas vai manu bērnu dzīvju laikā pienāks mirklis, kad fiziskās grāmatas vispār vairs neeksistēs.
Pie kam, mēs nedzīvojam ASV. Amerikāņi man vispār brīžiem šķiet tāda mēreni pasista tauta, kuru vienīgais mērķis ir visu padarīt vienkāršu, lētu un mākslīgu. Atļaušos apgalvot, ka pie mums nav tik traki. Nemaz nerunājot par to, ka pie mums grāmatu izdošana vispār ir atšķirīga no ASV, atšķiras arī paradumi un kultūra.

Par šinī grāmatā izvirzītajām idejām man būtu vēl daudz sakāmā, bet šķiet, ka es jau tāpat esmu izplūdusi pārāk garās pārdomās.
Par pašu grāmatu jāsaka, ka tā patiks tehnokrātiem un ekstravertiem cilvēkiem, kuriem socializēšanās ir kaut kas patīkams, nevis enerģiju patērējošs process. Savukārt intravertākiem cilvēkiem un grāmatmīļiem kā man šī grāmata vairāk šķitīs kaitinoša un biedējoša.
Bet galu galā es sevi mierinu ar domu, ka Merkoski idejas mēs nepiedzīvosim vēl vismaz pāris desmitgades, un ja nu pasaule kādreiz sajuks prātā un e-grāmatas varēs lasīt tikai socializējoties, bet fiziskas grāmatas vairs neviens neizdos, es varēšu ieslēgties savās mājās un bubinot par šo briesmīgo pasauli, lasīt savu personīgo bibliotēku, kas līdz tam laikam būs sasniegusi mierinošus apmērus un dziedēs manu salauzto sirdi par zaudēto pasauli.

Citāti no grāmatas:

“So where did I come from? If there is a story to my life, it`s a story of books.”

“[..] there`s something sacred about books. They`re humanity`s lifeblood, these inky words and smudges that make their way into our minds. Ultimately, books are a small, but essential part of the human condition. They are tapestries of birdsong, magic, and intrigue, in equal parts.”

“Books are priceless. Without them, we`re little more than monkeys who have learned to wear expensive wristwatches and designer sunglasses.”

“Reading comes from within. It takes energy. But it`s also so very rewarding. Reading is a gift that keeps giving.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Sibilla

    20th June 2014 at 3:00 pm

    Dzīvo mierīgi. Šitā nebūs vēl ilgi. :)
    E-grāmatas ar laiku varētu pilnībā aizstāt lētā gala izdevumus mīkstajos vākos, bet ne labas un vizuāli daiļas grāmatas kārtīgā iesējumā.

     
    • spigana

      20th June 2014 at 3:04 pm

      Principā es ar pieturos pie šādas domas, bet tā grāmata ir sarakstīta sasodīti pārliecinoši. 😀

       
    • krizdabz

      22nd June 2014 at 2:20 pm

      Vinila plates taču arī vēl nekur nav izzudušas 😉

       
  2. andrejs

    20th June 2014 at 11:31 pm

    centīšos pēc iespējas ātrāk par šito aizmirst vai norakstīt kā sazvērestības teoriju. fui, pē.

     
    • spigana

      20th June 2014 at 11:33 pm

      Mierini sevi ar domu, ka mēs jau esam pieteikoši saauguši ar papīra grāmatām, lai mūsu dzīves šis neietekmētu pat, ja piepildīsies. 😉