RSS
 

Stoner. John Edward Williams

30 Jun

Riebīgais nelietis Andrejs tik skaisti uzrakstīja par grāmatu, ka Spīganai tai pašā dienā vajadzēja uz grāmatnīcu skriet, lai to grāmatu dabūtu savās ķepiņās.
Es varbūt par šo grāmatu nebiju tik skaļā sajūsmā, bet es gan arī nekad neesmu tik cītīgi meklējusi grāmatas par parastiem cilvēkiem. Tomēr grāmata man ārkārtīgi patika un tā noteikti ir viena no visspēcīgākajām grāmatām, kas šogad vai vispār ir lasītas.

Viljams Stouners (ak vai, cik dumji tas skan latviskojot) ir visnotaļ parasts, pelēks un ne ar ko īpašu neievērojams cilvēks, kuram nav īpaši lielas varas pār savu dzīvi. Studenta gados viņš no agrikultūras studēšanas pārmetas uz literatūru un visu atlikušo dzīvi pavada, mācot literatūru šai pašā universitātē un neizceļoties ar īpašiem panākumiem. Stouners pagalam neveiksmīgi apprecas ar nepareizo sievieti un tā arī īsti nesaprot, ko ar šo kļūdu iesākt. Un tā viņš nodzīvo savu neizteiksmīgo dzīvi, būdams apstākļu un divu liktenīgu kļūdu upuris.

Šī ir grāmata par kuru ir gandrīz neiespējami vispār kaut ko rakstīt, jo tā tik ārkārtīgi atšķiras no visa cita lasītā, ka izkrīt no jelkādiem vērtēšanas kritērijiem.
Autors ir radījis drūmi depresīvu, lielisku grāmatu, kas lasītāju dzen izmisumā ar savu skarbo pietuvināšanos ikdienas pelēkajai realitātei. Visvairāk mulsina tas, ka šī grāmata spēj izraisīt tik spēcīgas emocijas pati būdama ļoti vēsa un atsvešināta. Grāmata ir ieturēta ļoti mierīgā stilā, te nav ne milzīgu emociju uzplūdu (jo uz tādiem īsti nav spējīgi galvenie varoņi), ne aizraujošu sižeta pavērsienu- šis ir vienkāršs stāsts par vienkāršu vīrieti, kuram īpaši nav paveicies ar viņam piespēlēto likteni.
Nu, patiesībā gan nav tā, ka Stouners pavisam nespēlē lomu savas drūmās dzīves veidošanā- viņš savas dzīves laikā pieļauj divas liktenīgas kļūdas. Vispirms viņš pa galvu, pa kaklu apprecas ar nepareizo sievieti. Pēc tam viņš neīstajā mirklī izdomā pieturēties pie saviem principiem, sagraujot savu karjeru un iznīcinot vienīgo īsto mīlestību, ko jelkad dzīvē ir pazinis.
Vispār jau Stounera sieva Edīte nav gluži apkārt staigājošs briesmonis, bet gan nejēdzīgas audzināšanas un pasaules nepazīšanas upuris, un man būtu bijis interesanti uz dzīvi paskatīties arī no viņas skatu punkta, te varētu veidoties ļoti interesanta saspēle starp diviem stāstiem, kas tikai nejaušības pēc ir samesti kopā un kuriem īsti nav saskares punktu. Bet kā nu ir, tā jādzīvo, pie kam tā jau būtu pavisam cita grāmata, jo esošais stāsts lieliski parāda cilvēku atsvešinātību un to, cik cilvēks var būt vientuļš, ja viņam nav ne mazākās nojausmas kā risināt emocionālas problēmas starp cilvēkiem.

Es joprojām īsti nesaprotu, ko vēlos pateikt par šo grāmatu, ja neskaita to, ka šī ir ārkārtīgi spēcīga, lieliski sarakstīta, depresīva grāmata par cilvēku parasto. Un par spīti tam, kādā mērā šī grāmata spēja mani ievilkt savos tīklos, es baidos to kādam ieteikt, jo ar šo stāstu ne visiem būs pa ceļam.
Šī grāmata ir satriecoši tieša un atkailināta, autors lasītājam nepiedāvā atelpu ne mirkli, viņš tikai mierīgi un bez īpašām emocijām izklāsta savu stāstu, lasītājā radot absolūtu bezcerības izjūtu un liekot aizmirst, ka dzīve mēdz būt arī savādāka.

Citāti no grāmatas:

“Love is not an end but a process through which one person attempts to know another.”

“[..] attitude to the text “as of a novel or poem is something to be studied and understood rather than experienced.””

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A forgotten classic”
P.S.2- Iekš goodreads kāds lasītājs ir piedāvājis visnotaļ veiksmīgu alternatīvo grāmatas nosaukumu: “Life sucks and then you die”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply