RSS
 

Visaukstākais karš. Īans Tregilliss

02 Jul

Pagājušā gada nogalē izlasīju triptiha “Asinszāle” pirmo daļu “Rūgtās sēklas” un toreiz pati sev par pārsteigumu biju tā aizrāvusies, ka gribēju jau uzreiz ķerties pie nākamo daļu lasīšanas angliski, tomēr mani pārliecināja paciesties un nu es beidzot esmu izlasījusi arī otro daļu, kas jau kādu laiku pieejama latviski.

Ir pagājuši 20 gadi kopš šausminošā kara, kurš atstājis nopietnas rētas ne vien cilvēku, bet arī veselu valstu dzīvēs.
Reibolds Māršs ir kļuvis par nožēlojamu alkoholiķi, kurš nespēj noturēties nevienā darbā un viņa laulība turas kopā tikai dekorācijas pēc.
Vilu no atkarību tīkla ir izvilkusi viņa sieva Gvendolīna un nu viņš savas dienas vada kā cienījams, mierīgs pilsonis, tomēr vainas apziņa par nodarīto viņu nepamet joprojām.
Savukārt Grēta un Klauss šos 20 gadus ir pavadījuši PSRS gūstā, bet nu viņi ir ieradušies Londonā, lai Grēta beidzot atklātu visas savas kārtis.

Sākumā man šī grāmata pagalam nepatika- šķita, ka nekas nenotiek un galīgi nebija saprotams, uz ko autors iet un vai viņš pats vispār saprot, ko ar šo stāstu iesākt. Toties pēc tam, kad grāmatas beigas bija kārtīgi norāvušas jumtu, es sapratu, ka esmu autoram atvainošanos parādā- viņš ne tikai visu laiku ļoti precīzi zināja, kur stāsts virzās, bet tas tiek izspēlēts tik eleganti precīzi, ka beigās vairs nemaz nezini, ko teikt. Nu, ja neskaita to, ka grāmatas beigās biju gatava zemes spert gaisā par to milzīgo clifhanger ar kādu šī grāmata nobeidzas. Par spīti tam, ka man ir aizdomas, ka jau zinu, ar ko beigsies visa šī sērija, nevaru vien sagaidīt, kad savās ķepiņās dabūšu nākamo grāmatu.
Galvenokārt šinī grāmatā iepriecināja divas lietas. Pirmkārt jau tas, ka grāmatas varoņi vairs nav kartona dekorācijas, kas tiek pa skatuvi bīdītas atbilstoši sižetam. Šinī grāmatā varoņi beidzot atdzīvojas, iegūst raksturu un personīgās domas, kas patīkami pārsteidza, šķita, ka no šāda žanra grāmatas to nesagaidīšu. Otrā lieta, kas man nevis vienkārši patika, bet gan mani ārprātīgi sajūsmināja, ir tā, ka šinī grāmatā lasītājs beidzot iepazīst Grētu, kas jau no sākta gala bija mana mīļākā varone, un beidzot mēs ne tikai redzam, kā darbojas Grētas spējas, bet arī ar atkārušos žokli atklājam viņas plāna apmērus un to, cik aukstasinīgi viņa tos ir realizējusi. Es nudien nesaprotu, kāpēc grāmatas anotācijā Grēta ir nodēvēta par vājprātīgu, ja patiesībā ir skaidrs, ka viņa ir absolūti ģeniāla un, ņemot vērā viņas mērķus, es īsti pat nespēju viņu uzskatīt par ļaunu.
Otrās grāmatas beigās beidzot ir skaidrs tas, ka šī sērija ir nevis vienkāršs spriedzes romāns, bet gan burvīgi izstrādāta puzle, kuras attēls atklājas tikai mirklī, kad pēdējais gabaliņš ir iekritis savā vietā.
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, biju baidījusies, ka pirmās grāmatas notikumi būs pagaisuši no atmiņas, kā jau tas notiek, ja starp sērijas grāmatām tiek ieturēta lielāka pauze, tomēr šis nebija tas gadījums- pirmā grāmata atmiņā bija iespiedusies spēcīgi un pauze starp abu grāmatu lasīšanām nemaz nebija jūtama.

Vienīgais, kas man otrajā grāmatā pietrūka, bija drūmais skaistums, kas vijās cauri pirmajai grāmatai- starpspēles ar kraukļiem piešķīra grāmatai neatkārtojamu burvību un šķiet, ka otrā grāmata ir kādu daļu no tās zaudējusi. Katrā ziņā otrā grāmata ir krietni piezemētāka, bet laikam jau tas piederas sižetam- ja pirmajā grāmatā visi vēl ar aizrautību karoja par savu valsti un pārliecību, tad otrajā grāmatā viņi ar šausmām atskatās uz paveikto un sāk secināt, ka viņus ir iznīcinājuši ne tikai ienaidnieki, bet arī viņi paši.

Jebkurā gadījumā šī grāmata ir sērijas cienīgs turpinājums un pat uzlabojums. Ja pēc pirmās grāmatas nebiju pārliecināta, vai šo grāmatu varu tik droši ieteikt lasīšanai, tad tagad šāda pārliecība ir radusies un varu droši apgalvot, ka šī ir lieliska sērija, kurai pieķerties, negaidot lielo mākslu no augstajiem plauktiem.

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply