RSS
 

Bez ģimenes. Hektors Malo

03 Jul

Kad es uzsāku savu grāmatu bingo, viens no lauciņiem, kas mani sākotnēji mulsināja visvairāk, bija “A book at the bottom of your to be read pile”, jo lai arī mans to-read saraksts ir uzblīdis līdz kosmiskiem apjomiem, es nekad neplānoju īpašu secību, kādā lasīt grāmatas. Tomēr mājās apstaigājot savus grāmatplauktus es atradu kaut ko, kas šim lauciņam der absolūti perfekti- man vienmēr ir bijusi pieejama Sprīdīša bibliotēka un lielāko daļu no tās es arī esmu izlasījusi, bet es atceros, ka maza būdama es sāku lasīt grāmatu “Bez ģimenes” un pavisam ātri noliku to malā. Tagad no plaukta izvilku krietni apdzeltējušo grāmatu un savām atmiņām atradu arī lietisko pierādījumu- 12. lapaspusē esmu atstājusi tā gada kalendāru. Un tā nu es uzzināju, ka pirms 14 gadiem esmu izlasījusi 12 lapaspuses no šīs burvīgās grāmatas, bet tālāk neesmu tikusi (droši vien toreiz garie apraksti mani garlaikoja).
Varu pavisam droši apgalvot, ka manās mājās nav citas grāmatas, ko būtu gribējusi izlasīt vēl senāk, tāpēc pārsteidzošā kārtā savu pēdējo bingo lauciņu varēšu aizpildīt ar neparasti precīzi pielasītu grāmatu.

19. gadsimts, neliels Francijas ciemats.
Mazais Remī ir atradenis, ko savās mājās pieņēmis nabadzīgs strādnieks cerībā, ka dārgajās mežģīnēs ievīstīto mazuli meklēs viņa vecāki un par bērna audzināšanu samaksās krietnu summu.
Tomēr 8 gadus veco Remī neviens nemeklē un audžutēvs mazo puiku pārdod ceļojošam kumēdiņu rādītājam. Par spīti tam, ka jaunais saimnieks izrādās esam labs un gādīgs cilvēks, Remī nu sākas skarba dzīve, ko iezīmē nemitīga atrašanās ceļā un lieli zaudējumi. Tā vien šķiet, ka pati dzīve pret mazo Remī ir sazvērējusies.

Ja pirms 14 gadiem šī grāmata mani neprātīgi nogarlaikoja padsmit lapaspušu laikā, tad tagad man tā šķita ļoti interesanta un aizraujoša. Interesants bija ne tikai sižets, kas met nemitīgus līkločus un sniedz Remī neskaitāmas rūgtas dzīves mācības, bet arī mūsdienu un 19. gadsimta bērnu literatūras salīdzinājums. Es pilnīgi saprotu, kāpēc bērnībā man šī grāmata šķita garlaicīga- tā itin nemaz neatbilst mūsdienās pierastajam piedzīvojumu un nebēdnību standartam bērnu grāmatās, tā vietā bērnam tiek piedāvāta nopietna grāmata ar nozīmīgu vēstījumu. Domāju, ka mazai esot man bija arī mazliet grūti tikt galā ar vecmodīgo stilu un valodu, un dažādām vēsturiskām lietām. Mani, piemēram, droši vien būs mulsinājis tas, ka puikam velk mugurā blūzi vai ka vīrietis velk svārkus, nezinot, ka ar šiem vārdiem agrāk apzīmēja pavisam citus apģērba gabalus (to, ka vīrieši sendienās gluži nestaigāja svārkos, es uzzināju pāris gadus vēlāk).
Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata nebūtu piemērota bērniem, nebūt ne. Man vienkārši būtu vajadzējis kādu, kas šo to no grāmatas izskaidro un pamudina neapstāties pie ilgstošiem apkārtnes aprakstiem. Protams, padomju laikā sastādītais vārdu skaidrojums man absolūti nelīdzēja, jo tur man klāstīja, ka mērs ir buržuāzisku valstu parādība, bet nevarēja izskaidrot lietas, kas nu ir pagalam novecojušas (un būtu dīvaini, ja varētu).

Pašu grāmatu man gribētos saukt par drūmu un brīžiem pat skarbu- Remī patiešām netiek aiztaupīti smagi likteņa triecieni un lai arī viņš no tiem visiem laimīgi izglābjas un gūst kaut ko pozitīvu sev, šo grāmatu lasīt ir skumji. Grāmata ir sarakstīta visnotaļ skaisti un pat zināmā mērā poētiski, lasītāju dziļi ieraujot stāstā un perfekti radot noskaņu. Pat ļoti iepriekšparedzamās beigas mani diez ko nekaitināja.
Protams, kā man ļoti prātīgi norādīja, salīdzinājumā ar citiem tā laika pamestajiem bērniem Remī liktenis ir neparasti veiksmīgs un šādā perspektīvā aplūkojot šī grāmata teju vai varētu šķist priecīga, jo mazais puika taču no visa izglābjas, netiek ne nogalināts, ne izmantots, ne speciāli sakropļots. Tomēr arī šī apziņa nemazina grāmatas drūmo noskaņu, ko autors ir meistarīgi uzbūris, lai beigās lasītāju aplaimotu ar saldi laimīgām beigām.

Šī ir burvīga grāmata, kas sniedz lielisku ieskatu 19. gadsimta nabago ikdienas dzīvē un lai arī teorētiski šī ir bērnu grāmata, tā noteikti ir iesakāma arī pieaugušajiem, jo īpaši Dikensa cienītājiem.

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    3rd July 2014 at 2:28 pm

    Tagad vēl izlasi “Aizmeža bārenīšus”.:) Man “Bez ģimenes” bērnu dienās patika, lai gan izlasīju tikai divas reizes.

     
  2. poseidons99

    3rd July 2014 at 6:55 pm

    man Sprīdīša bibliotēkas grāmatas vien līdz 12. numuram :/

     
  3. poseidons99

    3rd July 2014 at 6:55 pm

    man Sprīdīša bibliotēkas grāmatas vien līdz 12. numuram :/

     
  4. Undīne

    8th July 2014 at 10:29 pm

    Lasīju deviņu gadu vecumā ar lielu aizrautību un vairākas reizes vēl pārlasīju, tāpēc esmu diezgan pārsteigta, ka Tev agrāk nepatika.

     
  5. Undīne

    8th July 2014 at 10:29 pm

    Lasīju deviņu gadu vecumā ar lielu aizrautību un vairākas reizes vēl pārlasīju, tāpēc esmu diezgan pārsteigta, ka Tev agrāk nepatika.

     
  6. Ezis

    24th October 2016 at 2:12 pm

    Hmm. Es arī lasīju pamatskolas gados; man patika. Atceros, ka Remī šķitās esam riktīgs veiksminieks.
    Galīgi neasociējas ar drūmu noskaņu vai kkā tā.

     
    • Spigana

      2nd November 2016 at 1:24 pm

      Beigās jau viņš patiesi ir vieksminieks, bet grāmatas lielākā daļa tomēr ir drūma.