Kopš izlasīju “Vēja ēnu” Safons ir bijis viens no maniem favorītrakstniekiem un es labprāt lasu visu, ko vien no viņa grāmatām varu dabūt savās ķepiņās. Par grāmatu “Marina” pats autors saka, ka šī viņam esot vismīļākā no visām viņa publicētajām grāmatām lielā mērā tāpēc, ka ar šo grāmatu Safons atvadījās no jauniešu literatūras rakstīšanas.
Piecpadsmit gadus vecā Oskara Drai stāsts sākas ar viņa pazušanu un atrašanos, kuru īpašu padara policista, kurš “atrod” Oskaru teiktais- cilvēki no sabiedrības acīm nozūd vien tad, ja viņiem ir kur iet. Oskara gadījumā tas ir visnotaļ patiesi un viņš lasītājam atklāj savu stāstu, kas sākas ar noslēpumaino Marinu, kas Oskaru negribot ievelk tumšā piedzīvojumā, kurā uz spēles tiks likta viņu abu dzīvība.
Zināmā mērā gribētos teikt, ka šī grāmata ir “Vēja ēnas” agrīnā, vēl nenobriedusī versija. Tomēr šīs divas grāmatas noteikti nav vienādas- Marina ir sižetiski krietni melnāka un iekrāsota sulīgākās krāsās, tomēr tai vēl pietrūkst tās meistarīgi savītās maģijas un mistērijas, kas “Vēja ēnu” padarīja lielisku.
“Marina” ir aizraujoša grāmata, kuru ir gandrīz neiespējami nolikt nost par spīti tam, ka jau pēc pusgrāmatas ir pilnīgi skaidrs, ar ko šis stāsts beigsies un sižets vairs nekādus pārsteigumu nesagādā.
Bet es šai burvīgi eklektiskajai grāmatai biju gatava piedot pat iepriekšparedzamību, jo tanī tik lieliski ir savijušies dažādi žanri un noskaņas- pamatā grāmata ir drūma gotiskā romantika, kurai cauri strāvo mistērija, fantastika un šausmu romānu cienīgas ainas, kurai ir pievienota rūpīgi dozēta young adult deva un stāsts par pieaugšanu, spēju citus mīlēt vairāk par sevi un sevis iepazīšanu. Kopumā šo grāmatu gribējās dēvēt par melnu maģisko reālismu, kas šķiet loti piemērots apzīmējums šai grāmatai. Atšķirībā no lielas daļas jauniešu romantikas grāmatām šī nenogurdina ar nebeidzamām un neveiklām mīlas mokām, Safons ir veiksmīgi Oskaru iemīlinājis Marinā tieši tik daudz, lai lasītājs Oskaram no visas sirds justu līdzi, bet ne tik daudz, lai Oskars nespētu redzēt neko citu sev apkārt, jo galu galā- stāsts ir nevis par Oskara un Marinas attiecībām, bet gan noslēpumaino sievieti melnajā apmetnī un visur figurējošo melno tauriņu, kas sevī slēpj neaprakstāmas šausmas. Ja vairāk rakstnieku radītu šādus young adult romānus, šis literatūras virziens būtu krietni vien baudāmāks.
“Marina” ir maģiska un tumša grāmata, burvīgs jauniešu romāns, tomēr noteikti ne labākais Safona darbs. Iesaku lasīt tiem, kam patīk gotiski jauniešu romāni, un tiem, kuri jau ir iepazinušies ar citiem Safona romāniem, jo īpaši “Vēja ēnu”.
Citāti no grāmatas:
“[..] we only remember what never really happened.”
“Beauty is a breath of air that blows against the wind of reality.”
“Reality was becoming more grotesque than the pantomimes of clowns and dancing bears. [..] The twentieth century had become the dark circus of history.”
Vērtējums:
8/10
