RSS
 

The Robots of Dawn. Isaac Asimov

25 Sep

Azimova robotu detektīvsērija mani ieinteresēja pietiekoši, lai pēc “The Naked Sun” pabeigšanas uzreiz ķertos pie nākamās grāmatas no šīs sērija- “The Robots of Dawn”. Šī grāmata gan mani vairs neaizrāva tik ļoti kā iepriekšējā, bet sēriju gan ir vēlme pabeigt. Pirmā detektīvgrāmata “The Caves of Steel” gan manā īpašumā nav nonākusi, toties ir visu robotu īso stāstu apkopojums “The Complete Robot”, pie kura grasos ķerties kaut kad ļoti tuvā nākotnē.

Arī šoreiz Zemes detektīvam Elijah Baley jāsteidz palīgā grūtībās nonākušiem citu planētu iedzīvotājiem, tikai šoreiz lieta ir vēl sarežģītāka un pie kam ar politisku pieskaņu. Universa ietekmīgākajā planētā Aurora ir norisinājušies pagalam neparasti notikumi- ir nogalināts robots. Bet vai robotu vispār var nogalināt, ja tas nekad nav bijis dzīvs? Un kā tas vispār bija iespējams, ja eksistē tikai viens vienīgs cilvēks, kurš spētu paveikt šo robota slepkavību, bet ir skaidrs (nu, vismaz dažiem), ka viņš nebija vainīgs? Un, lai lieta nekļūtu pārlieku vienkārša, robots, par kuru ir runa ir īpašs- tas ir viens no diviem robotiem, kas izskatās un zināmā mērā uzvedas kā cilvēks, un tieši no šiem robotiem varētu būt atkarīga visa cilvēces un Visuma nākotne.

Grāmatas uzstādījums ir visai līdzīgs iepriekšējai grāmatai- jau atkal augsti attīstītie Spacers nespēj atrisināt savās planētās pastrādātos noziegumus, jo viņiem trūkst pieredzes kriminālajā psiholoģijā, un palīgā jāsteidzas nabaga zemietim, kura karjera un visa Zeme jau atkal tiek likta uz spēles. Un jau atkal mums ir dots tikai viens aizdomās turamais un jau atkal šis vienīgais aizdomās turamais nekādā gadījumā nevar būt pastrādājis konkrēto noziegumu. Tiktāl nekā jauna, nekādu pārsteigumu. Patiesībā viss uzstādījums ir tik līdzīgs, ka jau grāmatas pirmajā trešdaļā biju pārliecināta, ka esmu atrisinājusi visu noziegumu un mēreni nogarlaikojos, lasot kā Azimovs , manuprāt, lieki velk to visu lietu garumā. Beigās gan Azimovs laipni manai iedomībai ierādīja tai paredzēto vietu un ar atrisinājumu visu grāmatu sagrieza kājām gaisā un piedevām izdarīja to tik meistarīgi un loģiski, ka neradās ne mazāko šaubu par to, ka tieši šis, protams, bija īstais atrisinājums. Kas vēl labāk- beigās neradās sajūta, ka cienījamais autors būtu lasītāju cītīgi vazājis aiz deguna, jo patiesībā grāmatā bija atrodamas visas nepieciešamās norādes uz pareizo atrisinājumu, tikai es tās biju ļoti cītīgi ignorējusi.

Tā nu negaidītās grāmatas beigas izglāba visu grāmatu, tomēr vienalga nespēju apgalvot, ka tā būtu bijusi tādā pašā līmenī kā iepriekšējā. Šī šķita tāda mēreni ievilkta garumā bez īpašas vajadzības, arī action bija mazliet mazāk (kas parasti gan man netraucētu, bet šai grāmatai tomēr prasījās). Nepatika tas, ka dažās detaļās šī grāmata runā pretī iepriekšējās grāmatas sižetam, arī varoņi iepriekšējā grāmatā šķita dzīvelīgāki, šoreiz sāka šķist, ka to nabaga zemieti definē tikai viņa agorafobija.

Tomēr nav tā, ka rītausmas roboti mani pagalam garlaikotu, noteikti ne. No visām planētām, ko līdz šim esmu iepazinusi, Aurora man šķiet vissimpātiskākā un vienīgā, kur es būtu ar mieru dzīvot. Viņu kultūra un dzīves uzskati ir visai patīkami un saskaņā ar manām idejām par to, kādai būtu jāizskatās sabiedrībai, vienīgi viņu perversās idejas par bērnu audzināšanu gan mani traumē, bet, kā grāmatā redzams, pastāv iespēja apiet arī to.

Mani sajūsmina arī, cik veiksmīgi Azimovs šai sērijā parāda to, cik lielā mērā viss, ko mēs uzskatām par dabisku, normālu un pareizu, ir atkarīgs no sabiedrības uzbūves, kultūras un audzināšanas. Principā šai sērijā ir lieliski redzams, ka attīstītā civilizācijā vairs nav vērts runāt par to, kas ir “dabīgs”, jo viss tāpat ir ieaudzināts un kultūrā ieausts. Šo sēriju var lielā mērā lasīt kā pētījumu par to, kas notiek, ja cilvēkiem ļauj apzināti uzbūvēt savu kultūru un vērtības, un to, ka tas var būt ļoti veiksmīgs process, ka vērtības, kas cilvēcei ir bijušas aktuālas senāk, ne vienmēr vajag vilkt līdzi, arī vērtībām ir jāattīstās. Protams, protams, Aurora nav nekāda sapņu zeme un tur eksistē savas problēmas, bet absolūtā utopija tāpat nav iespējama un Auroras sabiedrība ir viens no labākajiem piemēriem virzienam, kurā sabiedrībai, manuprāt, vajadzētu attīstīties.

Kopumā jāsaka, ka šī man šķita ļoti simpātiska grāmata pat tad, ja iepriekšējā bija labāka. Silti iesaku lasīt tiem, kam patīk fantazēt par cilvēces iespējamo nākotni, un tiem, kuri labprāt palasa kādu fantastikas detektīvu. Pozitīvi arī tas, ka šīs sērijas grāmatas būtībā var lasīt jauktā secībā.

Citāts no grāmatas:
What conceivable difference would it make to anyone else how an individual or any combination of individuals found satisfaction? Would anyone worry about which books I viewed, what food I ate, what hour I went to sleep or awoke, whether I was fond of cats or disliked roses? Sex, too, is a matter of indifference.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply