RSS
 

Gone Girl. Gillian Flynn

22 Oct

Ja parasti man vajag dažas dienas apgremot grāmatu, lai varētu par to kaut ko sakarīgu sākt teikt, tad ar “Gone Girl” bija pilnīgi pretēji- gribējās uzreiz spļaut ārā visu, kas galvā, un tur ir daudz, ko teikt. Pārāk daudz, lai zinātu, no kuras puses ķerties tai ķēpai klāt, pārāk daudz, lai saprastu, kā to visu nodot tālāk, iztiekot bez maitekļiem.

Bet es sevi ilgāk nemocīšu un teikšu, lūk, šo. Tā grāmata ir fantastiska. Es ienīstu to grāmatu. Es ienīstu pretīgās beigas, to, kā grāmata spēja emocionāli manipulēt mani, to, kā šī grāmata lasītājam liek apšaubīt savu veselo saprātu. Tā grāmata ir fantastiska un es viņu ienīstu.

Niks un Eimija ir superpāris, kuru apskauž visi. Skaisti, laimīgi, iemīlējušies (tieši šādā secībā). Bet kāzu 5. gadadienas rītā Eimija pazūd un viss liecina par vardarbīgu nolaupīšanu.
Niks stāsta savu stāstu, Eimija stāsta savējo un pavisam drīz lasītājs apjauš, ka tie stāsti nelīmējas kopā- it kā tie paši cilvēki, it kā vieni un tie paši notikumi, bet abiem vienlaikus nekādā veidā nevar būt taisnība, un te nu arī sākas visa ķeza- atšķetini mīklu un uzzini, kurš melo.

Internetos galvenokārt ir sastopamas divu veidu atsauksmes- skaļi sajūsmas spiedzieni vai vilšanās pilnas nopūtas. Šķiet, ka taisnība šinī gadījumā ir abiem un rezultāts ir atkarīgs no tā, kādā veidā šo grāmatu lasa un ko no tās sagaida. Ja šo mēģina lasīt kā detektīvu ar spraigu sižetu- grāmata sagādās vilšanos. Ja ļausiet grāmatai sevi ievilkt tās emocionālajās spēlītēs- ļoti iespējams, ka tā jums noraus jumtu.

Es šo grāmatu esmu ierakstījusi psiholoģisko trilleru kategorijā (nav ne jausmas, vai tāds žanrs reāli eksistē)- šī grāmata ir smalka un loti precīza rakšanās Nika un Eimijas galvās, šī grāmata par savu uzdevumu neizvirza vainīgo atklāšanu un sodīšanu, bet gan Nika un Eimijas motivācijas izķidāšanu. Šī grāmata skrupulozi iedziļinās attiecību uzbūvē, tanī, kā cilvēki veido savu tēlu, tanī, kā cilvēki uztver paši sevi. Visu grāmatu var perfekti raksturot ar citātu no stāsta pirmās lapaspuses:

What are you thinking? How are you feeling? Who are you? What have we done to each other? What will we do?”

Un visa tā rakšanās galveno varoņu galvās ieēdas lasītāja smadzenēs, lasot šo grāmatu, no tās nav iespējams aizbēgt vai noslēpties, ir neiespējami distancēties no tās. Šī grāmata droši vien ir vismaz puse no iemesla, kāpēc es pēdējās nedēļas laikā mājās esmu bijusi neciešama.

Un vēl šī grāmata mazliet šausmina- ar to, cik ļoti mūsu dzīve ir atkarīga no publikas viedokļa (līdz pat līmenim, kur tiesas lēmums ir atkarīgs no tā, vai apsūdzētais publikai patīk vai nē).

Un tās beigas. Beigas ir vienkārši amorāli pretīgas un es vēl neesmu izlēmusi- beigas sabojāja grāmatu vai tomēr padarīja to lielisku. Es vairāk sliecos uz pirmo variantu- šķita, ka stāstu varēja atrisināt tālāk, bet šobrīd laimīgas beigas laikam nav modē, un autore lasītāju ir atstājusi ar rūgtu pēcgaršu mutē. Bet pat par to es neesmu pārliecināta, vai tas tiešām ir slikti.

Kaut kādā mērā šī grāmata mani sajūsmināja. No vienas puses es it kā nebiju pārliecināta par valodu- šķita varbūt par daudz vienkārša un parasta, bet no otras puses- tas piešķir stāstam papildus ticamību, jo vēstītāji ir Niks un Eimija, tas ir viņu stāsts publikai, kas jāpārliecina par viņu taisnību un tam neder izsmalcināti tēlaina valoda, kas rada aizdomas par kaut ko uzspēlētu, tam nepieciešam runāt ikdienas, pūļa valodā.

Un nevar noliegt to, ka grāmatā perfekti tiek uzturēta spriedze- šo grāmatu vienkārši nav iespējams nolikt malā. Es desmitiem reižu solījos sev, ka šī būs pēdējā nodaļa un tad es eju gulēt, bet nekā- nodaļas ir īsas un vienmēr beidzas ar cliffhanger, ne mirkli nepamet vēlme uzzināt, kas notiks tālāk.

Nupat pie skatītājiem ir nonākusi arī filma, kas balstīta šai grāmatā. Es to noskatījos nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas un filma man sagādāja pamatīgu vilšanos, visu vakaru dusmojos par tik paviršu darbu. Bet varbūt man vienkārši ir jāatzīst, ka šī grāmata absolūti nav piemērota kino formātam,- grāmatā visa sāls slēpjas detaļās un varoņu emocionālajā izķidāšanā, ir jāsaprot varoņu motivāciju un personības uzbūvi, lai tas stāsts patiešām norautu jumtu, bet filmā neko no tā visa parādīt nevar- tur trūkst tik daudz svarīgu detaļu, ka stāsts zaudē savu jēgu un vairs neturas kopā.
Īsāk sakot- pēc grāmatas izlasīšanas filmu skatīties nav vērts. Bet, kā man laipni paskaidroja twiterī, filmas jau vispār neesot paredzētas tiem, kas grāmatu jau izlasījuši.

/Turpmākajā tekstā sekos vairāki maitekļi, tāpēc tiem, kas grāmatu vēl nav lasījuši, šo ierakstu iesaku pārtraukt lasīt./
Runājot par šo grāmatu, es nevaru iztikt bez personīgām pārdomām par Niku un Eimiju un to, kā stāsts vispār ir uzbūvēts.
Es jau no paša sākuma neticēju tam, ka Niks ir vainīgs. Autore pārāk izmisīgi mēģināja lasītāju pārliecināt par to, ka Niks ir nelietis, neuzticams tips, kam automātiski vajadzētu lasītājam norādīt uz to, ka Niks ir nogalinājis savu sievu. Bet tas tā dzīvē nenotiek, tas vien, ka Niks krāpj savu sievu, vēl nepadara viņu par slepkavu. Un arī tas, ka cilvēks visu dzīvi ir mokoši mācījies kontrolēt savas emocijas, viņu nepadara par slepkavu.

Bet es uzķēros uz Eimijas dienasgrāmatas tēlu- šķita, ka mūsu viedokļi par attiecībām tik ļoti saskan, ka gribējās viņu uzskatīt par radniecīgu dvēseli un beidzot kādu saprātīgu sievieti pat brīžos, kad viņas rīcība mēreni runāja pretī šiem relaksētajiem uzskatiem. Es jutos personīgi vīlusies Eimijā, kad atklāju, ka patiesībā viņa ir pavisam cits cilvēks, tomēr galu galā man viņas bija pamatīgi žēl- nav viegli visu dzīvi uzturēt masku un pārliecināt sevi par to, ka šī maska ir tava patiesā seja. Un visiem patīk, ja blakus ir kāds, kas spēj novērtēt tavu žilbinošo gudrību, viltību, izmanību, tikai Eimijas gadījumā tas ir pacelts līdz slimīgam līmenim, viņa ir mazliet kā grotesks spogulis, kurā spilgti izcelta īpašība, kas citā cilvēkā varētu būt nevainīga. Un galu galā- dzīve ir skaista galvenokārt tāpēc, ka mēs sevi pārliecinām par to, ka dzīve ir skaista, un šķietami nav nekā slikta vēlmē padarīt savu dzīvi labāku, skaistāku, brīnišķīgāku, bet jau atkal- Eimija to savā dzīvē ir pacēlusi līdz tik groteskam līmenim, ka tas vairs nav veselīgi.

Un par beigām runājot- šis atrisinājums šķiet pretīgs tāpēc, ka gribētos taču ticēt kaut kam labākam, iespējai mainīt savu dzīvi, bet Niks un Eimija viens bez otra īsti vairs nevar- viņi ir perfektā publika viens otram un neviens cits šo lomu labāk par viņiem nospēlēt nespēs. No otras puses- tieši beigas šķiet baltiem diegiem šūtas un mazliet paviršas. Man nav skaidrs, kā Eimijai Dezi slepkavību izdevās uzdot par pašaizsardzību, kā Dezi māte neko nemanīja. Man šķita, ka tur bija pietiekoši daudz dažādu sīkumu, kas Nikam ļautu pierādīt savu taisnību, ja policija turpinātu izmeklēšanu, mani nepamet sajūta, ka stāsts uzkārās gaisā un palika bez pienācīga atrisinājuma.

Lai vai kā, šī ir grāmata, kuru ir vērts lasīt. Iesaku tiem, kurus nebiedē rakšanās cilvēku galvās, kuriem patīk iejusties svešu cilvēku ādās, tiem, kuri var kādu laiku izdzīvot bez miega, jo šī grāmata neļauj aiziet gulēt.

Citāti no grāmatas:

It was enogh to be near her and hear her talk, it didn’t always matter what she was saying. It should have, but it didn`t.”

[..] isn`t that the point of every relationship: to be known by someone else, to be understood? He gets me. She gets me. Isn`t that the simple magic phrase?”

I know I`m ridiculous. I love it though- I never knew I was capable of being ridiculous over a man.”

Vērtējums:
9/10

Oriģinālais nosaukums: Gone Girl
Autors: Gillian Flynn
Izdevējs: Mass Market Paperback
ISBN: 9780385347778
Lappušu skaits: 566
Latviskais nosaukums: Neatrodamā
Latviešu izdevējs: Zvaigzne ABC

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
2 Comments

Posted in Grāmatas

 

Leave a Reply

 

 
  1. Dace

    23rd October 2014 at 9:22 pm

    Ir ļoti savādi redzēt atsauksmi, kas ir tik radikāli pretēja manam viedoklim. Bet varbūt tas ir bonusa punkts grāmatas labā, ja tā spēj izraisīt tik dažādas emocijas.

    Man šķita, ka beigas visu to pasākumu tikai izglāba. Tā muļļāšanās, pliekanība, garlaicīgie tēli un neizturami kaitinošā dienasgrāmatas Eimija mani atgrūda tik ļoti, ka pati brīnos, kā vispār tiku līdz pēdējām lappusēm. Un tās izrādījās tieši tādas, uz kādām biju cerējusi. Niks varēja Eimiju norakt, jā, bet viņš to patiesībā nemaz nevēlējās. Viņš nespētu tālāk dzīvot. Tāpēc paļaušanās sievas ultimātiem izrādījās glābiņš – viņš varēja sevi žēlot, ka ir ierobežots nabadziņš, bet patiesībā izvairīties no garlaicīgas tālākesamības.

    Bet es laikam saprotu, kādēļ cilvēkiem “Neatrodamā” patīk. Laikam. Man vienkārši, protams, šķiet, ka mans viedoklis ir pareizāks. ;D

     
    • Spigana

      24th October 2014 at 12:30 am

      Āāāā, kurā vietā tēli bija garlaicīgi?! Kā šitie psihopāti vispār var būt garlaicīgi?! (Nu labi, labi, es saprotu, ka Tev var…)
      Tu mani ar savu viedokli par šo grāmatu diezgan nobiedēji un es gaidīju, ka man nepatiks, bet ļoti negaidīti aizrāvos.
      Beigas bija pareizas no tāda viedokļa, ka jā, viņi nespēj viens bez otra, bet tas tomēr īsti neizskaidro, piemēram, policijas neieinteresētību par slepkavību.

      Bet jā, mēs varētu kādā ballītē izkauties par šito grāmatu, jo mani tracina Tavs nepareizais viedoklis. 😀