RSS
 

Pasakas. Kārlis Skalbe

24 Nov

Nejauši es biju izvēlējusies vislabāko laiku, lai lasītu Skalbes pasakas- novembra sākumu, kad pār zemi valda migla, un pasaule izskatās gluži kā izkāpusi no Skalbes pasakām. Lielu grāmatas daļu es izlasīju, braucot autobusā pa Latvijas lauku ceļiem, un iespaids bija maģisks- šķita, ka aiz loga redzams precīzi tas pats, kas pasakās.

Šinī izdevumā apkopotas visas Kārļa Skalbes pasakas, bet man grūti piekrist šīs grāmatas oficiālajai anotācijai- šīs nav pasakas, kurās piepildās brīnumi, ja vien tiem tic. Šīs ir pasakas par cietsirdību, apspiešanu, cerībām un skumjām, par cīņu un laimes meklēšanu mazumiņā. Sev es Skalbes pasakas nodēvēju par nepiepildīto ilgu pasakām, bet šķiet, ka vislabāk tās raksturos citāts no paša Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties”:
Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem.
Saules meitas dziedāja ilgas; milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bij kā iz miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā.”

Skalbe savas pasakas ir sarakstījis brīnumaini skaistā valodā. Neskaitāmi tēlaini apraksti rada vēlmi pie katra vārda pakavēties mazuliet ilgāk, izbaudīt, izgaršot katru vārdu vēl un vēl. Skalbes pasakas ir vērts lasīt kaut vai tāpēc vien, lai atgādinātu sev, cik skaista ir mūsu valoda, cik brīnišķīgi to var savērpt un kādus brīnumus no tās izvilināt.

Tomēr aiz daiļās ārienes slēpjas skumjas. Pasakām vispār raksturīgi sevī apslēpt dziļāku jēgu, pasakas reti kad runā tieši par to, kas tajās burtiski pateikts. Skalbes pasakas daudz runā par cilvēku un tautu apspiešanu, par vēlmi atgriezties mājās, pie savas zemes, šeit lielos daudzumos atrodama ilgošanās pēc kaut kā netverama un neaizsniedzama. Kopumā Skalbes pasakas rada ārkārtīgi melanholisku iespaidu, bet nekad bezcerību, šķiet, ka par spīti visam un visiem vienmēr atradīsies kaut kas uz ko vēl cerēt.

Es atzīstos, ka ne visu pasaku jēgu un metaforas man bija saprotamas, dažkārt šķita, ka laika vai varbūt kultūras barjera liedz man saskatīt to sāpi, par ko runā tā vai cita pasaka. Bet tie bija izņēmumi, lielākoties man gribējās kaut Skalbes pasakas nebūtu tik didaktiskas, kaut viņš nemēģinātu par katru cenu lasītājam parādīt uz pirkstiem savu domu. Bet laikam jau arī tas ir pasakām visai raksturīgi un vispār jau tā ir mana problēma, ja man Skalbes pasakās kaut kas īsti neiet pie sirds.

Mana mīļākā pasaka no visām laikam gan būs “Mēneša dārzā”- pasaka par cilvēkiem, kas slēpjas aiz pašu iztēles uzbūvētām, neeksistējošām sienām, par cilvēkiem, kas mākslīgi sevī rada un baro skumjas. Un tādās skumjās ir neizturami raudzīties, nav iespējams ilgstoši vērot, kā cilvēks saliecas zem savas bēdu nastas, kas patiesībā nemaz neeksistē. Citējot šo pašu pasaku:
..nav tādas atslēgas, ar ko varētu atslēgt durvis, kuras ir vaļā.”

Savukārt “Kaķīša dzirnavu” pārlasīšana man sagādāja zināmu izbrīnu- tā pasaka taču itin nemaz nav ne tik skumja, ne traģiska kā man bija atmiņā palicis! Tā patiesībā ir ļoti viegla pasaka ar gaišu noskaņu un Skalbem neraksturīgi laimīgām beigām. Pie kam, ja citas Skalbes pasakas vairāk mudina uz atriebību, tad Kaķīša dzīves filozofija ir vairot prieku, nevis sāpes. Škiet, ka atmiņas par to, ka šī būtu loti skumja pasaka, vairāk būs cēlušās no slavenās multiplikācijas filmas, kas gan bija drūmos toņos un skumjā noskaņā radīta.

Vienīgais, kas man šīs grāmatas kontekstā liek izbrīnā saraukt uzacis, ir jautājums- no kurienes rodas tie cilvēki, kuri iedomājas, ka vārds “pasakas” automātiski norāda uz kaut ko, kas ir paredzēts bērniem? Kāpēc Skalbes pasakas ir izdotas bērnu sērijā, ja ir skaidri redzams, ka šīs pasakas ir rakstītas pieaugušajiem (vienīgais izņēmums ir “Kaķīša dzirnavas”)? Skalbes pasaku problēmas nav bērnu problēmas, tās ir lietas, par kurām runā un domā pieauguši, mazliet dzīves nomākti cilvēki. Nē, nu nav jau tā, ka bērniem šīs pasakas nevarētu dot lasīt (man vispār šķiet, ka bērniem var ļaut lasīt jebko), bet man ir aizdomas, ka bērniem šīs pasakas vienkārši būs garlaicīgas. Nu kāpēc gan ir tik grūti atzīt to, ka Skalbe savas pasakas rakstīja pieaugušajiem?

Starp citu, lasot Skalbes pasakas, var nonākt arī pie secinājuma, ka agrāk latvieši nebūt nebija tik tikli un kautrīgi kā mums dažkārt mēģina iestāstīt- šais pasakās mīlēšanas netrūkst, un visiem ir skaidrs, ka cilvēkam ilgoties pēc skūpsta un otra cilvēka skavām ir pavisam dabiska lieta, par ko neviens nav nosodāms. Viena no manām mīļākajām pasaku epizodēm laikam gan būs tā, kur divas pelītes visu nakti ar biezpiena rausi danco cisu danci.

Skalbes pasakas ir lasāmviela, ko es sirsnīgi iesaku izlasīt katram latvietim- ij par valodu varēs papriecāties, ij būs, par ko padomāt.

Citāti no grāmatas:

Vaivariņi vaid zem līdumnieku kājām, izvaid visu savu smaržu.”

Nezin kāpēc jāiet laimes meklēt plašā pasaulē… Vai mūsu māja nav pasaule?”

Kad vasara nāk, tad pasakas bēg. Bēg karaļi, pacēluši savus zelta svārkus, princeses, ietinušās savos pērļu šķidrautos. Manas krēslainās istabas piepilda saules gaisma, ēnas mirst. Nekur vairs nava pasaku omulības un miera.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Pasakas
Autors: Kārlis Skalbe
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 360
Izdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934043543

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Grāmatu tārps

    24th November 2014 at 1:38 pm

    Man kā reiz šķiet, ka tieši tas, ka Skalbes pasakas tiek uzspiestas bērniem, kuriem tā it nemaz nav piemērota lasāmviela, pilnībā sabojā iespaidu par tām. Un tad jau pieaugušā vecumā to ir grūti “pārmācīt”. Skalbes pasakas būtu jālasa pieaugušajiem, ne bērniem.
    Jā, protams, es arī piekrītu, ka bērniem nevajag neko aizliegt lasīt (nu varbūt gluži Marķīza de Sada gara darbus tomēr nevajadzētu piedāvāt), taču šīs pasakas noteikti nevajag likt obligātās literatūras sarakstā agrāk par vidusskolu.

     
    • Spigana

      25th November 2014 at 2:51 pm

      Pilnīgi piekrītu. Nu, vienīgi attiecībā uz Kaķīša dzirnavām var taisīt izņēmumu.

       
  2. doronike

    24th November 2014 at 10:34 pm

    Grūti pateikt, vai visas Skalbes pasakas būtu piemērotas bērnam, jo, piemēram, “Ziemas pasakas” ir padrūmas, taču starp tām ir arī tas pats Kaķītis un Vērdiņš, kuras var lasīt jebkurā vecumā. Un pusaudžiem jau nu tāda gotiska Bendes meitiņa pat varētu patikt. Zinu, ka man Ziemeļmeita bija obligāta kādā sestajā klasē – nekāda vaina, īstais brīdis lasīt par izvēles iespējām dzīvē.

     
    • Spigana

      25th November 2014 at 2:54 pm

      Ir Skalbem atsevišķas pasakas, ko var dot lasīt arī agrāk (un ir arī bērni, kuriem pieaugušo literatūru var mierīgi dot lasīt), bet kopumā- nu nav Skalbes pasakas bērniem paredzētas. Kaķīša dzirnavas, protams, ir izņēmums, tas gan.
      Bet vispār es tomēr palieku pie pārliecības, ka nevajag bērniem bojāt iespaidu par Skalbes pasakām, spiežot tās lasīt pārak agri.

       
      • Marii

        30th November 2014 at 6:54 pm

        Man personīgi liekas, ka arī Kaķīša dzirnavas nav domātas bērniem, lai gan, protams, lasīt var. Man bija Skalbes pasakas jālasa skolā un tas bija drausmīgi. Ne tā, ka nesapratu, bet tajā vecumā tās šķita tik drūmas un skumjas. Tā arī paliktu trauma uz visu mūžu, ja nesen nesaņemtos pārlasīt.

         
  3. Undīne

    26th November 2014 at 4:14 pm

    Varu Tev piekrist par gandrīz lielāko tiesu Tevis rakstītā – pašreiz pati rakstu pētniecisko darbu par simboliku Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Un jo dziļāk tajā visā “iet” iekšā, jo vairāk izlobās agrāk nepamanītas atziņas, simbolika.

     
    • Undīne

      26th November 2014 at 4:19 pm

      Un jā – par to, vai bērniem vajadzīgs to iekļaut obligātās literatūras sarakstā, es ļoti šaubos. Man ir jaunāks brālis, kurš iet trešajā klasē, viņam bija jālasa “Kaķīša dzirnaviņas” – viņš mocījās, domu nesaprata vispār. Bērni tajā vecumā vairāk skatās uz sižetu. Devītā klase vai vidusskola ir vislabākais vecums.