RSS
 

Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi. Haruki Murakami

14 Jan

Pārmaiņas pēc man patīk uz grāmatas vāka uzliktais slavinošais citāts: “Murakami romāni ir notikums”. Ļoti patiess izteikums dažādās nozīmēs- gan sagaidīt jaunu Murakami grāmatu ir laimes pilns notikums, gan lasīt katru viņa grāmatu ir liels notikums, kas pilnībā atrauj no šīs realitātes un iemet citā.

Vidusskolas laikā Cukuru Tadzaki piederēja pie ļoti ciešas un harmoniskas piecu draugu grupas, bet pienāk diena, kad viņš no šīs grupas tiek brutāli izmests, nevienam apstākļus neskaidrojot.
Kaut kā nebūt šo dziļi cirsto brūci Cukuru ir sadziedējis, tomēr 36 gadu vecumā rodas apstākļi, kuru dēļ Cukuru atkal meklēs senos draugus un centīsies noskaidrot- kāpēc viņu tolaik tik skarbi ievainoja, kāpēc viņš kļuva par izstumto.

Uz austiņām uzlieciet Lista “Le mal du pays” Bermana izpildījumā, iekārtojieties ērtāk un ļaujieties pasaulei, kurā neeksistē robežas starp realitāti un sapni.

Man ir smieklīga atzīšanās padomā- pirms ķēros klāt grāmatai, man šķita, ka tēma vīsies ap ķīmiju vai to balto, saldo lietu, ko mēs sagrūžam it visur, bet man nekā nebija ienācis prātā, ka šeit “Cukuru” nav pilnīgi nekāda sakara ar cukuru, tā ir vien fonētiska līdzība. Un patiesībā, ja tā padomā, ja vārdu Cukuru izrunā ar uzsvaru uz otro zilbi, tas pat izklausās pēc ļoti japāniska vārda.

Es vēl neesmu izlasījusi pilnīgi visu, ko Murakami ir sarakstījis, tāpēc katrai viņa grāmatai, kas tiek izdota latviski, ķeros klāt ar milzīgu sajūsmu, jo zinu, ka lielas vilšanās mani negaida.
Tā arī šoreiz- grāmata mani ierāva sevī uzreiz, jau pirmajās lapaspusēs attapos Japānā, Cukuru galvā, un, līdzīgi kā viņš, brīžiem nevarēju izšķirt, kas īsti ir realitāte un ko tā nozīmē.

Grāmatā visnotaļ veiksmīgi tiek risināts jautājums par to, kāpēc problēmas nevajadzētu nobēdzināt atmiņas tumšākajās dzīlēs, bet gan atrisināt tās. Diezgan daudz tiek apspēlētas arī sekas, ko atstāj viena cilvēka konkrētas izvēles, tas, cik dažkārt grūti ar šīm izvēlēm un sekām ir sadzīvot.
Patiesībā tas Murakami romānam šķiet pat netipiski- tik ļoti pievērsties filozofiskiem jautājumiem, nevis nodarboties ar maģisko reālismu. No visām Murakami grāmatām laikam gan Norwegian wood būs šai grāmatai vistuvākā stilistiski un saturiski. Nepārprotiet- šī grāmata joprojām ierakstās žanrā, ko es dēvēju par “Murakami maģisko reālismu”, te ir neizprotamā robeža starp sapņiem un realitāti, dīvaini formulētas domas, kuras nākas pārlasīt divreiz, lai saprastu, ka pats varonis to neuztver kā realitāti; bet, salīdzinājumā ar citam Murakami grāmatām, maģijas šeit ir ļoti maz un priekš Murakami standartiem šī grāmata ar abām kājām stāv uz zemes.

Paralēli Murakami piespēlētajām pārdomām, mani nodarbināja arī doma par to, cik Murakami grāmatas tomēr ir līdzīgas cita citai, kā tēmas un pat atsevišķas detaļas atkārtojas. Secināju, ka Murakami galvenos varoņu vispār ir gandrīz neiespējami atšķirt, jo viņiem visiem ir kopīgas iezīmes- viņi ir vientuļnieki, kas lielā mērā izraidīšanu no sabiedrības ir izvēlējušies paši, viņi ar šo dzīvi ir daudz maz apmierināti, viņu skatījums uz dzīvi ir racionāls, bet flegmatisks un viņu stāsti ir lēni, mierīgi un atsvešināti. Tas, ka Murakami grāmatas ir līdzīgas cita citai, īsti nav nekas slikts, es vienmēr zinu, ko gaidīt, atverot Murakami grāmatu, es zinu, ka man patiks. Jā, man patīk atkal un atkal gremdēties šai klusajā, atsvešinātajā pasaulē, man patīk iejusties lomā, kas pasaulē nevis dzīvo, bet gan novēro to aiz stikla. Tas vienmēr ir īpašs piedzīvojums.

Tomēr par spīti tam, ka atkārtošanās man netraucē, gribējās, lai šī grāmata vismaz ar kādu nelielu detaļu pārsteigtu, bet pārsteigumu te nav.
Lasot grāmatu, nepamet sajūta, ka autoram liela uzdrīkstēšanās ir bijusi lielā mērā visu sižetu balstīt seksā, par spīti tam, ka arī citās Murakami grāmatās sekss nav bijis nekāds tabu. Šoreiz šķiet, ka autors īsti nesaprot, ko lai iesāk ar to savu uzdrīkstēšanos, īsti nespēj iejusties šai stāstā, kā rezultātā romāns vietām šķiet mazliet pliekans, mazliet ar pavirši aizlāpītiem caurumiem.

Un vēl šķita, ka Murakami īsti neprot izkāpt no ierastās Japānas vides un Somijas daļa šķita visļodzīgākā no visām. No vienas puses, protams, ir interesanti, palasīt kā pilnīgi citas kultūras pārstāvis uztver mūs ziemeļniekus un mūsu ikdienu, bet iespaids bija paviršs. Atradu arī vismaz vienu kļūdu- internets stāsta, ka Somijā automašīnu reģistrācijas numuri kopš 1989. gada netiek piesaistīti ģeogrāfiskajiem reģioniem, attiecīgi Cukuru nevarēja zināt, ka tai mašīnai ir Helsinku numurs. Sākumā mazliet mulsināja arī Cukuru izteikums, ka viņš ir ieradies Helsinkos, šķērsojis polāro loku. Sīkāk papētot gan atklājās, ka lidmašīnu maršruts no Tokijas uz Helsinkiem patiešām varētu šķērsot polāro loku Krievijas ziemeļos, tomēr izteikums joprojām paliek dīvains- bez maz rodas iespaids, ka Murakami uzskata- Helsinki atrodas aiz polārā loka.

Visu savelkot kopā, teikšu, ka grāmata man patiesi patika par spīti visiem mīnusiem un skabargām. Rūdītiem Murakami faniem noteikti patiks un fani jau zina, ko gaidīt. Bet, ja Murakami vēl iepazīts nav, es neiesaku sākt ar šo grāmatu, viņam ir krietni labākas grāmatas.

Citāts no grāmatas:

Greizsirdība- tā Cukuru sapnī bija sapratis- greizsirdība ir šīs pasaules visbezcerīgākais cietums. Tāpēc, ka tas ir cietums, kura ieslodzītais pats sevi ieslēdzis. Neviens viņu tur nav iemetis ar varu. Pats tur iegājis, durvis aizslēdzis no iekšpuses, tad atslēgu izmetis pa aizrestoto logu.”

Vērtējums:
7/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi
Autors: Haruki Murakami
Tulkotājs: Ingūna Beķere
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 288
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934046704

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply