RSS
 

Mājās pie pavarda. Mārgareta Jārdlija Potere

28 Jan

Mājās pie pavarda

Te nu ir vēl viena grāmata, uz kuru skatījos ar milzu aizdomām un itin nemaz negrasījos to lasīt. Vispirms mani no grāmatas aizbiedēja piekarinātā “Ēd, lūdzies, mīli” birka- ar to grāmatu man nudien nav pa ceļam, attiecīgi līkumu metu arī šai grāmatai. Vēlāk gan sāku pētīt atsauksmes un tur savukārt atdūros pret citu problēmu- visi kā viens runā par tām teļa smadzeņu un kuņģu receptēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka es neko tādu pamēģināt nebūšu spējīga (es pat mēli nevaru ieēst, kur nu vēl smadzenes…) un tā kā bija radies iespaids, ka te tādas vien receptes atradīšu, atkal atmetu domu par šīs grāmatas izpēti. Galu galā mani šai grāmatai dot iespēju pārliecināja Anetes atsauksme, par ko viņai milzum liels paldies, jo šī grāmata ir vienkārši dievīga, un ir strauji ieņēmusi vietu manu mīļāko pavārgrāmatu sarakstā.

Šī nav tāda pavārgrāmata, kādu esam pieraduši redzēt mūsdienās- šeit receptes nepapildina fotogrāfijas (dīvainā kārtā šoreiz tas netraucēja, lai gan parasti tieši fotogrāfijas man ir viens no svarīgākajiem kritērijiem pavārgrāmatas vērtējumā), katrai receptei nav atvēlēta sava lapaspuse, pirms receptēm nav norādītas nepieciešamās sastāvdaļas (apbrīnojami, bet arī tas nešķita neērti). Bet vissvarīgākais ir tas, ka šī pavārgrāmata patiesībā ir stāsts. Tas ir Gimas (tā ģimene dēvēja Mārgaretu) stāsts par nebeidzamu viesu uzņemšanu, omulīgām saiešanām, par gatavošanu kara laikā un ierobežotiem produktiem. Stāsts par harizmātisku sievieti ar apburošu humora izjūtu, lielisku iztēli kulinārijā un spēju nezaudēt galvu sarežģītās situācijās.

No vienas puses it kā skaidrs, ka Elizabetes Gilbertas (viņa ir Gimas mazmeita) vārda drukāšana uz šīs pavārgrāmatas vāka nodrošina tai lielāku popularitāti un, protams, arī pašai Gilbertai ir vēlme paspīdēt ar savu jaunatklājumu, kas nav nekāds jaunatklājums, jo šī pavārgrāmata reiz jau tikusi izdota 1947. gadā. Patiesība ir tāda, ka Gilbertai autores tituls šīs grāmatas kontekstā nepienākas- uzrakstīt ievadu, kurā lielākoties tiek pārstāstīts tas, ko vēlāk redzēsim pašā grāmatā, un pēc tam atlasīt ģimenes 10 mīļākās receptes nudien nav nekāda dižā māksla. Nepārprotiet- tas ievads bija jauks un īsti vietā, patīkami, ka bija iespēja iepazīt Gimas dzīvi un vēl labāk viņu saprast. Bet nav jau tā, ka Gilberta būtu pielikusi savu roku šīs grāmatas sarakstīšanā. Un vispār- līdz 40 gadu vecumam sēdēt uz šitāda dārguma un to pat neatvērt būtu saucama par zaimošanu.
Principā, tas, ko es ar to gribēju teikt, ir- nenobīstieties no tās “Ēd, lūdzies, mīli” birkas, jo šīm grāmatām nav nekādas saistības.

Ar šo pavārgrāmatu man iznāca pagalam smieklīga problēma. Savās pavārgrāmatās es vienmēr noloku stūrīšus receptēm, kuras gribētos iemēģināt, bet ar šo grāmatu to teju vai nebija vērts darīt, jo bija sadaļas, kurās stūrīti nācās aizlocīt katrai lappusei. Šķiet, ka vēlāk receptes nāksies meklēt pēc satura rādītāja, jo ir skaidrs, ka šo pavārgrāmatu es grasos lietot daudz un uzcītīgi.

Ja neskaita apburošos Gimas stāstus, šīs grāmatas galvenā vērtība ir brīvā un nepiespiestā attieksme pret ēdiena gatavošanu. Es pilnībā piekrītu Gimas viedoklim, ka smalkas viesības vēl obligāti nenozīmē nepieciešamību gatavot neskaitāmus dārgus un sarežģītus ēdienus. Gima ir lieliska namamāte un arī viņa vēlas izbaudīt viesības, nevis nemitīgi rauties pa virtuvi laikā, kad kalpotājus vairs atļauties nevar, tāpēc viņa šim procesam pieiet ar izdomu- daļa ēdienu tiek gatavoti iepriekš, daži tiek vienkāršoti. Un vispār Gimas padomi palīdzēs noorganizēt lieliskas viesības, ko visi atcerēsies vēl ilgi.

Tas gan nenozīmē, ka šī pavārgrāmata būtu lietojama tikai viesībām vai gadījumiem, kad draugi ierodas ciemos iepriekš nebrīdinājuši. Gimai ir nācies daudz gatavot arī kara laikā, kad pārtikas produkti nebija brīvi pieejami, attiecīgi Gima ir iemācījusies gatavot kvalitatīvas maltītes ar visai ierobežotiem resursiem, un no šīs viņas pieredzes ir radušies vairāki brīnišķīgi ēdieni.

Protams, laiki mainās un vairāk kā pusgadsimta laikā aina produktu izvēlē ir mainījusies līdz nepazīšanai, tomēr vēlme gatavot vienkāršāk un lētāk, ir palikusi nemainīga. Ne visas receptes, kas bija lētas Gimas laikos, būs lētas arī mūsdienās, tomēr lielākoties Gimas receptes neprasīs milzīgus līdzekļus to realizēšanai. Tādas receptes kā minētās teļa smadzenes šinī grāmatā parādās vien retumis. Toties šeit biezā slānī ir atrodamas lieliskas receptes mērcēm un brīnišķīgas zupas. Ir gardi un sātīgi otrie ēdieni, Gimas cepešu receptes liek skriet uz virtuvi un ar steigu meklēt kaut ko uzēdamu, citādi draud risks pagalam nosiekalot Gimas jauko grāmatu. Un vēl saldie, zivis, salāti. Un padomi, ko iesākt ar ēdienu pārpalikumiem. Kā servēt galdu, ja līdzekļi ir ierobežoti. Kā iekārtot virtuvi. Tas viss kopā veido brīnišķīgu garšas buķeti un padara šo grāmatu neatkārtojamu. Pat ja viens otrs padoms mūsdienās vairs nav aktuāls, tos tomēr ir interesanti lasīt un ienirt ikdienas dzīvē, kas palikusi neaizsniedzamā pagātnē.

Šī ir tāda pavārgrāmata, kuru pirms lietošanas patiesi gribas izlasīt no viena vāka līdz otram un tieši ar to es arī vakaros nodarbojos, kad saņēmu šo grāmatu. Lasīt pavārgrāmatu ir mietpilsoniski un garlaicīgi? Pffft, tikai ne tad, ja tā ir Gimas pavārgrāmata! Līdz šim nevienai citai pavārgrāmatai nav izdevies mani sasmīdināt, tā ka secinājumus izdariet paši. Un pēc izburšanās cauri šai grāmatai, man ir sajūta, ka Gima ir piederīga manai ģimenei, ir sajūta, ka esmu Gimu pamatīgi iepazinusi. Kad izaugšu liela, gribu būt tāda namamāte kā Gima.

Laikam nav vērts vēlreiz atkārtot to, ka esmu sajūsmā par šo pavārgrāmatu, tāpēc teikšu vien to, ka šo pavārgrāmatu ir vērts iegādāties visiem, kam patīk gatavot un meklēt jaunas pieejas ēdienam. Kas iepriecina- šoreiz burvīgs ir ne tikai grāmatas saturs, bet arī vizuālais noformējums. Man kaut kā ļoti, loti žēl, ka mūsdienās praktiski vairs neizdod grāmatas cietajos papīra vākos, kas ir daudz pievilcīgāki un patīkamāki par tiem mūsdienu plastmasīgajiem vākiem.

Tā kā grāmata ir sarakstīta sen, šeit būs atrodamas vairākas receptes, kas mūsdienām šķiet netipiskas, bet ir viegli pagatavojamas un ir neticami gardas. Šī grāmata noteikti ienesīs jaunas vēsmas katrā virtuvē, kur tā atrodama. Vienīgi varbūt iesācējiem vajadzētu mazliet paciesties pirms ķerties pie šīs grāmatas- virtuvē nepieredzējušam cilvēkam šī grāmata brīžiem varētu sagādāt galvas sāpes un neizpratni, ko tad īsti ar tām receptēm iesākt. Receptes nav sarežģītas, nebūt ne, bet to apraksti dažkārt nav tik detalizēti, kā varētu vēlēties kāds, kurš sper pirmos soļus virtuvē.

Noslēgumam vēl divas man ļoti mīļas receptes no šīs grāmatas (ganu pīrāgu gan es gatavoju arī pirms šīs grāmatas, bet lietas būtību tas daudz nemaina).

Ātrie tējas cepumi” ir vieni no labākajiem cepumiem, ko savā dzīvē esmu ēdusi- tie nav pārlieku saldi, tiem piemīt interesanta garšas nianse, ko piešķir muskatrieksts un ķimenes, un tie ir vienkārši neticami ātri pagatavojami. No šeit dotā daudzuma sanāks apmēram viena panna cepumu.

2 ēdamkarotes brūnā cukura un 2 ēdamkarotes sviesta sakuļ krēmveida masā. Pievieno labi sakultu olu, 1/2 tasi (~100g, bet man vajadzēja mazliet vairāk) miltu, pa šķipsniņai sāls un kanēļa, 2 šķipsniņas muskatrieksta un labi sakuļ.
Mīklai var pievienot tējkaroti ķimenes, ja patīk veco laiku garša, vai pirms cepšanas uz katra cepuma uzlikt valrieksta pusīti vai mandeļu plāksnītes.
Ar nelielu karoti liek mīklu uz ietaukotas cepamās plāts tā, lai starp cepumiem būtu palielas atstarpes. Katru cepumu apkaisa ar šķipsniņu brūnā cukura un cep 220 grādos 8 minūtes.

Ganu pīrāgs” ir gards, barojošs un viegli pagatavojams ēdiens, pie kam visas sastāvdaļas ir lētas.

ĪRU GANU PĪRĀGS ir izslavēts sens un brīnišķīgs veids, kā izmantot pāri palikušu liellopu, teļa vai jēra gaļu. Sešām personām ņem 2 tases vārītas maltas gaļas (ja pīrāgu negatavo no pārpalikumiem, malto gaļu sacep ar garšvielām). Ja gaļas nepietiek, var pievienot rīvmaizi, bet ne vairāk kā 1/2 tases. Pieliek sagrieztu burkānu un 2 ēdamkarotes sakapātu seleriju. Var pievienot dažus gabaliņus sakapāta pāri palikuša bekona. 3 ēdamkarotēs tauku apbrūnina 1/2 tases kapāta sīpola un pusi kapāta zaļā pipara, pievieno ēdamkaroti miltu un lēnām iemaisa pāri palikušās mērces vai buljona koncentrātu un 1/2 tases sarkanvīna. Uzvāra. Ieliek gaļu un maisot vāra uz lēnas uguns 5 minūtes. Gaļa nedrīkst kļūt pārlieku sausa- jūs gatavojat sulīgu pīrāga pildījumu, tāpēc, iespējams, vajadzēs vairāk mitruma. 3 zaļos piparus pārgriež gareniski uz pusēm, izņem sēklas un balto mīsktumu, apcep piecas minūtes un nolej šķidrumu. Ar sviestu ieziestā pannā ar mizu uz leju un šaurāko galu uz vidu liek piparus un līdzeni pārklāj ar gaļas pildījumu. Jūsu pīrāgam ir pamatne. Augšējam slānim ņem 2 1/2 tases vārītu kartupeļu, samaļ vai izspiež caur spiedni un iekul masā 3/4 tases karsta piena. Pieber krietnu šķipsnu sāls, melnos piparus un pievieno nedaudz sīpolu, liek kaudzītēs uz pīrāga un apslaka ar 2 ēdamkarotēm piena. Cep cepeškrāsnī 190 grādu temperatūrā 30 minūtes.

Grāmatas vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājās pie pavarda
Autors: Mārgareta Jārdlija Potere
Tulkotājs: Alda Vāczemniece
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 250
Izdevuma gads: 2014
Pirmizdevuma gads: 1947
ISBN: 9789934044694

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Inita

    28th January 2015 at 7:47 pm

    Paldies, šo pievienoju sarakstam – izlasīt un izmēģināt. Tavs blogs bieži palīdz man izvēlēties nākošo darbu, ko lasīt.