RSS
 

Zilie jūras vērši

17 Feb

Jau otro reizi Zvaigzne rīkoja fantastikas, fantāzijas un šausmu stāstu konkursu, kas rezultējās grāmatā. Tā kā pirmā grāmata “Purpura karaļa galmā” man visai patika, nešaubīgi ņēmu lasīt arī jaunāko veikumu.

Krājuma kvalitāte mainījusies nav- stāsti lielākoties ir rakstnieku pirmās publikācijas un ir jūtama vieta izaugsmei, bet kopiespaids ir labs un cerīgs- latviešu literatūrā arvien spēcīgāk sevi piesaka f&f žanrs, kas mani tikai un vienīgi iepriecina. Šinī krājumā gan vairāk ir manāmi jau iepriekš publicējušies autori, ir pāris arī tādu, kas jau publicējuši veiksmīgus romānus. Šoreiz krājumā nebija neviena stāsta, kas man izteikti nepatiktu, bet bija vairāki, kas atstāja vienaldzīgu.

Būtiskākās izmaiņas, salīdzinājumā ar pirmo krājumu, ir manāmas noskaņā. “Purpura karaļa galmā” lielākoties bija krāšņa un piesātināta fantāzija ar dejām mežā un ballēm karaļgalmos. Ar izņēmumiem, protams, tomēr viss vairāk vilka uz priecīgām notīm. Savukārt “Zilajos jūras vēršos” izteikti dominē vientulības tēma un distopija, pelēkas krāsas un vispārēja bezcerība. Krājuma pirmo pusi gribējās raksturot vienkārši- vientulība un halucinācijas dažādās pakāpēs. Nezinu, no kurienes šāda tematikas vienotība radusies, bet katrā ziņā tas krājumam nāk par labu.

Pirms ķeros pie katra stāsta atsevišķas komentēšanas, vēl palicis tikai viens novērojums par stāstu tehnisko izpildījumu. Autoriem lielākoties ir labas un ļoti labas stāstu idejas, bet bieži klibo to izpildījums- daudzos stāstos pietrūkst izteiksmes plašums, parotaļāšanās ar lasītāju. Ļoti liela daļa stāstu ir straightforward notikumu izklāsts, kas tiek kompensēts ar milzīgu daudzpunkti stāsta noslēgumā. Gribētos tomēr, lai šie lielumi savā starpā izlīdzinās un kaut kāda intriga tiek uzturēta visa stāsta laikā, nevis uzgāzta lasītajam uz galvas pašās beigās, visu īsti nepasakot līdz galam.

Manos komentāros par stāstiem būs sastopams viens otrs maiteklis- jūs esiet brīdināti. Boldā atzīmēju to stāstu nosaukumus, kas man ļoti patika.

Zilie jūras vērši (Džeina Tamuļeviča)– burvīgs stāsta nosaukums un lielisks sapņa izmantojums stāstā. Parasti sapņu ielikšana daiļliteratūrā ir kaitinoša, bet Džeina sapni ir apspēlējusi ārkārtīgi veiksmīgi, caur tā izmantojumu atklājot distopisku pasauli, kas mazliet atgādina “The Circe” (Dave Eggers). Vienīgi tik tālai nākotnei prasītos stāstā nenorādīt konkrētus zīmolus un mani mēreni apbēdināja beigas- gribējās vairāk uzzināt par to restorānu un bija žēl, ka pavīd iespējama pretošanās kustība, bet tā vispār netiek izpētīta. Visādi citādi labs stāsts.

Domracis (Anna Kalna)- šī stāsta jēgā es tā īsti neiebraucu un beigās prasījās kādu paskaidrojumu. Bet doma par vecīti, kas jūrā nogremdē mūsu domas un rūpes, bija simpātiska.

SIA Harons (Anna Kalna)– par spīti tam, ka ideja par asistēto pašnāvību ir spēlēta un apspēlēta neskaitāmas reizes, man šis stāsts ļoti patika. Labs, lakonisks izpildījums un veiksmīgi izspēlēta ideja. Man vispār patīk Annas stils- viņa neaizraujas ar cakām un izpušķošanu, viss ir lakoniski un tieši savās vietās.

Skārda mūza Melānija (Anna Kalna)- jauka ironija par dzejošanu, attiecībām un greizsirdību. Stāsts bija labs, bet nepavilkos tematikas dēļ.

Filemons (Lilija Berzinska)– ir jūtams, ka stāstam apakšā ir nopietna izpēte un dziļas zināšanas par doto tēmu. Stāsts par iepriekšējo dzīvju meklēšanu, psiholoģiju un to, kā dažkārt labāk ir nezināt. Ļoti labs, nostrādāts stāsts, viens no labākajiem krājumā.

EMP (Jānis Valks)– postapokaliptisks gabals par pasauli, kurā vienā dienā piepeši izbeidzās elektrība. Valkam ir savs labi atstrādāts stils, kas mani pievelk, bet šoreiz jūtos apdalīta- man stāsts beidzas par ātru un nepamet sajūta, ka esmu izlasījusi vien pirmo nodaļu no apjomīga romāna. Prasās turpinājumu, bet citādi ļoti labs stāsts.

Jēzus ķirzaka (Ieva Melgalve)– viens no maniem mīļākajiem stāstiem, tikai nejautājiet man, par ko tur bija. Tāds īpatnējs gadījums, kur stāsta jēgu un būtību apzināti nevienam nepārstāstīsi, lai gan kaut kur domu perifērijā viss pašam ir skaidrs; mistiska parādība, ko var noķert tikai tad, ja tieši virsū neskatās. Lieliski apspēlēta mitoloģija, halucinācijas un vientulības tēma. Ieva ir arī veikli tikusi galā ar narkotiku jautājumu- viņa nemoralizē, tomēr arī neceļ to visu bohēmas augstumos, tā vienkārši ir dzīves sastāvdaļa. No šī stāsta arī vienīgais citāts, ko izrakstīju:

“Varbūt tas grib doties atpakaļ mājās pie citiem baziliskiem, nodoties seksam vai ko nu halucinācijas dara, kad uz tām neviens neskatās.”

Torņakalna dvēsele (Lāsma Ģibiete)- tāds maigs un liegs, atmiņā nepaliekošs stāsts, manai gaumei par daudz rozā toņos.

Smiekli (Lūsija Nīdvāla)– ja man būtu jāveido krājuma stāstu tops, šis viennozīmīgi tiktu pirmajā trijniekā. Perfekta mistērija, lielisks izpildījums un laba ideja. Par pasaules galu un orākuliem, kuriem nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties.

Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi” (Arnis Buka)– vēl viens stāsts, kas man ļoti patika. Interesanta pasaule, spilgti varoņi un skarbas izvēles. Par šo pasauli es labprāt uzzinātu vairāk- šķiet, ka arī šeit iznāktu laba grāmata.

Rakstāmgalds” (Ģirts Šimanauskis)- it kā nebija slikti, bet es nepavilkos. Stāsts par cilvēku dvēselēm, kas nerod mieru, jo ir piesaistītas kādam priekšmetam. Īpaši nepatika tas, ka stāsts nonāk pretrunā pats ar sevi- vispirms galvenais varonis apgalvo, ka nekādā gadījumā nedzīvotu vietā, kur jūtama iepriekšējo iemītnieku klātbūtne, bet pēc tam vēsā mierā vēro spoku seksu. Šitā tā lieta neiet cauri.

Luna Mare (Ilze Eņģele)- interesanta distopija, kas palikusi līdz galam neizpētīta. Prasījās zināt vairāk vēsturisko fonu un gribējās ne tik divdimensionālus varoņus. Bet ideja par pasaules pārapdzīvotības un resursu trūkuma risināšanu interesanta, te varētu rakt dziļāk.

Atklātie (Inga Znotiņa)– lielisks humors, kas latviešu literatūrā ir neparasta parādība. Stāsts balstīts uz sakritībām un vārdu spēlēm un vēsta par to, ka spēja uztvert vismaz septiņas dimensijas vēl automātiski nenozīmē spēju visu izprast. Stāsts man ļoti patika un ceru, ka no autores dzirdēsim vēl kaut ko.

Deja ar citādo (Dace Znotiņa)– vēl viens latviešu literatūrai neparasts žanrs- stīmpanks- un vēl viens no maniem mīļākajiem krājuma stāstiem. Lielā mērā mani uzpirka man tuvā tēma- fotografēšana un cerība, ka kādreiz nebūs jāstaipa apkārt kilogrami tehnikas, lai varētu iemūžināt redzēto. Stāstam ir laba ideja un labs izpildījums, ir jūtams, ka autore ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Zagļi (Armands Skutelis)- patriotisks stāsts par vēlmi ar laika mašīnas palīdzību pasteidzināt Latvijas attīstību. Ideja simpātiska, bet izpildījums līdz galam nepārliecināja. Pie kam, mani ļoti kaitināja varoņiem piešķirtie vārdi.

Saucējs (Ginta Orinska-Spriģe)- vēl viena interesanta distopijas pasaule, šinī gadījumā vairāk pat antiutopija. Par to, kā cilvēkiem nav veselīgi dzīvot pārlieku ideālās pasaulēs.

Buļ (Mārīte Štāla)- ja neskaita oriģinālo nosaukumu, neatradu uz ko šeit pavilkties. Pārāk samudrīts stāstījums un pati ideja arī īsti neko neizteica.

Ķivere (Rihards Buivids)- labs stāsts ar kolorītu valodu un labiem dialogiem. Mazliet gan gribējās uzzināt, no kurienes tā ķivere cēlās, bet visādi citādi stāsts par to, ka nevajag aiztikt to, no kā neko nejēdz, man šķita jauks.

d3 (Guntis Eņģelis)- interesants stāsts par tehnoloģiju attīstību un vecu lietu atmešanu. Pasaule ir attīstījusies tik tālu, ka cilvēki vairs neprot rakstīt ar roku. Neparastas apstākļu sakritības dēļ gan no šīs prasmes piepeši ir atkarīga vesela kosmosa kuģa izdzīvošana, bet vienīgais cilvēks ar atbilstošo prasmi ir zaudējis labo roku. Stāsts bija labs un interesanti uzrakstīts, tomēr mani kaut kā nepamet šaubas par to, vai tiešām ir tik grūti iemācīties rakstīt ar roku, ja proti drukāt.

Cilpa (Atis Gūtmanis)- jauks stāsts par grandiozām idejām, ceļošanu kosmosā un to, kā šova vārdā viss tiek sačakarēts.

Noslēgumā vēlos vien teikt to, ka krājums man patika un to ir vērts lasīt. Paskatot citu lasītāju atsauksmes, redzu, ka citi ir pavilkušies uz citiem stāstiem, kas liecina, ka ar krājumu viss kārtībā un stāstu patikšana/nepatikšana ir lielākoties gaumes jautājums.

Milzīgs prieks par to, ka Zvaigzne rīko šādus konkursus un dod iespēju izpausties autoriem, kuri vēl nav gatavi laist pasaulē veselas grāmatas, un es ļoti, ļoti ceru, ka šādi krājumi kļūs par Zvaigznes tradīciju un tiks izdoti regulāri. Man šķiet ļoti simpātiski arī tas, ka abos pirmajos krājumos nosaukumā figurē krāsa, būtu forši, ja to izdotos saglabāt arī turpmāko krājumu nosaukumos.

Vērtējums:
Vidējais vērtējums 6-7/10, bet daži stāsti velk uz krietni augstākiem vērtējumiem.

P.S.- pāris bildes no grāmatas atklāšanas svētkiem var aplūkot šeit.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Zilie jūras vērši
Autors: Dažādi
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 288
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9934047848

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply