Es jau labu laiku atpakaļ blogā atrādīju bildes no grāmatas “Lea” atklāšanas svētkiem un nu beidzot esmu saņēmusies arī pašai grāmatas atsauksmei. Atzīstos, ka ir grūti, jo šī nav grāmata, kuru var pārstāstīt – tanī ir tā savijušās kaislības, filozofija un skaista, ļoti precīza valoda, ka šķiet mazliet nepareizi par šo grāmatu kādam stāstīt, nevis iegrūst to rokās ar vārdiem, ka šo vienkārši ir jāizlasa.
Lea ir ģeniāla vijolniece, mūzika ir viņas apsēstība un bojāeja.
Bet Leas stāstu mums vai, pareizāk sakot, nejauši sastaptajam līdzbraucējam Andreasam, izstāsta Leas tēvs – Marteins van Flīts, kurš savu meitu tā arī nespēja izglābt no mūzikas varas.
Mākslinieku apsēstība ar to, ko viņi dara, man vienmēr ir šķitusi ārprātīgi aizraujoša tēma un es par to labprāt lasu. Un jo īpaši patīkami ir tad, ja grāmatas par šo tēmu ir sarakstītas tik lieliski kā to ir izdarījis Paskāls Mersjē, kuru uz latviešu valodu tikpat meistarīgi ir atvedusi Silvija Brice.
Autors ir izspēlējis asprātīgu joku galveno varoņu izvēlē – lai arī stāsts it kā ir par Leu, grāmatas centrālais tēls tomēr ir viņas tēvs un kaut kādā mērā šī grāmata pat vairāk ir par viņu, nevis Leu. Van Flīts savā stāstījumā ienes kaislības un apsēstību, un neizbēgamas skumjas, tas ir stāsts par mazu meitenīti, kas sevi nevis atrod, bet gan pazaudē mūzikā, un par tēvu, kurš ir gatavs meitas labklājībai ziedot absolūti jebko. Tikai ir kāda nianse – es Leas tēvam ne sekundi nenoticēju. Pat viņš pats sev tic un veiksmīgi sevi māna, tomēr man nākas vien piekrist Leas ārstam domām, ka tēvs būtu varējis glābt Leas dzīvi, ja vien nebūtu pakļāvies viņai, ja nebūtu izdabājis viņas kaprīzēm, ja nebūtu ļāvies mainīties ar lomām, ja nebūtu ļāvis Leai ieņemt pieaugušā lomu.
Paralēli Leas tēva stāstījumam vijas arī Adriana dzīves stāsts un šie abi stāsti veido ļoti skaistu kompozīciju savos kopīgā punkta meklējumos. Pie kam, autors katram no vīriešiem ir veiksmīgi piešķīris savu balsi un abi stāsti lasītāja galvā ne uz mirkli nesajūk par spīti tam, ka to robežas nav skaidri nodalītas.
Šis ir tas gadījums, kad nekādi sižeta maitekļi gandrīz nav iespējami- katram jau pašā sākumā ir skaidrs, ka ir tikai viens veids, kā šis stāsts var beigties un tās nebūs nekādas saulaini rožainās beigas. Tieši otrādi – šī ir grāmata, kas lieliski atklāj to, kā liela meistarība un liela aizrautība var cilvēku sagraut, pirms tam padarot par savu vergu.
Un to visu Mersjē pasniedz ļoti aizraujošā filozofijas ietērpā, šis īsais stāsts ir pieblīvēts ar pārdomām un spilgtām emocijām, ar vēlmi izkalkulēt, kā būtu, ja nebūtu noticis tas, kā būtu, ja būtu noticis citādi.
Kas interesanti – man nebūt nepatīk vijoļspēle. Drīzāk jau otrādi. Lielākā daļa no vijoļu skaņdarbiem man griež ausīs, tomēr tam nebija nekāda sakara ar šīs grāmatas izbaudīšanu, jo patiesībā jau stāsts īsti nav par vijoli, bet gan mākslinieci.
Teju vai vienīgais, kas man šai grāmatā nepatīk ir tās maldinošais vāks – šī taču nav nekāda rozīgi romantiskā grāmata par meitenīti, kas relaksēti šad tad pačīgā vijoli, bet gan melanholisks stāsts, kas dvēseli atstāj jēlu. Pie kam, vāks neatbilst arī autora rakstīšanas manierei, kas ir ja ne gluži lakoniska, tad ļoti precīza un gandrīz asa gan. Jā, man vispār nepatīk, ja grāmatām uztiepj neatbilstošus vākus.
“Lea” ir grāmata, kuru ir vērts lasīt un izbaudīt visiem, bet jo īpaši tiem, kas vēlas tuvāk ieraudzīt ģēnija apsēstību. Tikai negaidiet nekādu jauko stāstiņu.
Citāts no grāmatas:
“Par savas iekšējās viengabalainības izjūtu mēs varam pateikties pārmaiņu plūdenumam, elastīgam kā dzīvsudrabs, un virtuozitātei, ar kādu nekavējoties retušējam visas plaisas. Un šī virtuozitāte ir vēl jo lielāka tāpēc, ka pati sevi neapzinās.”
Vērtējums:
9/10
Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”
Nosaukums: Lea
Autors: Paskāls Mersjē (Pascal Mersier)
Tulkotājs: Silvija Brice
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 224
Izdevuma gads: 2015
Pirmizdevuma gads: 2007
ISBN: 9789934050114
