RSS
 

Rainis un viņa sapņi.

10 Apr

Kadrs no izrādes. Foto: Kristaps Kalns

Šo gadu es iesāku ar nelielu vēlmi, kas nu jau izaugusi par ciešu apņemšanos – vismaz reizi mēnesī iet uz teātri. Līdz šim tas arī brīnišķīgi skaisti ir strādājis – manā kontā šogad 4 lieliskas un viena izcili nekāda izrāde. Kaut kur pa vidu pieteicās arī mazā vēlmīte par šīm izrādēm sākt izteikties blogā, bet tam kaut kā vajadzēja saņemties drosmītes un atgādināt sev, ka ar iedvesmām krāmējas tikai amatieri un nejēgas, visi pārējie novieto savu pēcpusi uz krēsla, rokas uz klaviatūras vai kāda arhaiskāka rakstāmrīka un tik drukā augšā to savu sakāmo.
Un lūk, pēc piektās izrādes šogad tas kauss ir pilns un līst pāri malām un savā blogā esmu aizsākusi jaunu rakstu sēriju par teātra izrādēm. Vai šī ideja būs ilgdzīvotāja, vēl galīgi nav skaidrs, bet ar kaut ko jau ir jāsāk.

Ar visu šo garo ievadu es gribēju teikt to, ka vakar biju uz Serebreņņikova režisēto izrādi “Raiņa sapņi” Nacionālajā teātrī un biju gandrīz stāvā sajūsmā.

Serebreņņikovs Rainim ir tuvojies ar visiem labi pazīstamām izjūtām – nu, visi taču zina, kas ir Rainis, bet viņa daiļrade pieder tam klasikas plauktiņam, ko visi vēlas būt lasījuši, bet neviens nevēlas lasīt. Jā, nu skolas gados gan kaut kas jau obligāti bija jāizlasa, bet ar to arī sevis spīdzināšanu izbeidzām. Atšķirībā no vienas otras teātru kritiķes, kura, acīmredzot, ir svaigi kā atgriezusies mājās no Mēness, Serebreņņikovs saprot, ka viņa vidējais aritmētiskais skatītājs ar Raiņa daiļradi būs pazīstams vien visai aptuveni un vēl lielākoties arī pakautrēsies to atzīt, tāpēc režisors piedāvā Raini iepazīt kopā.

Izrādē ir krāšņa sapņa cienīgā loģikā sakausēta Raiņa daiļrade un viņa paša pretrunīgā personība, pie kam tas ir izdarīts veidā, kas šķitīs saistošs gan Raiņa ekspertam, gan pilnīgam iesācējam šai lauciņā. Raiņa dzeja izrādē mijas ar izvilkumiem no viņa dienasgrāmatas, kurā cita starpā pierakstīti arī sapņi, kuri tad arī tiek izspēlēti uz skatuves. To visu brīžiem pavada grieķu cienīgs koris, kas komentē notiekošo un uz mirkli atbrīvo skatītāju no runātā teksta.

Uz šo izrādi ir jāiet ar brīvu prātu un bez ekspektācijām uz jelkādu loģiku vai lineāru stāstījumu. Šī ir izrāde, kas no maziem zvaigžņu gabaliņiem uzbūvē Raiņa portretu visai sirreālā manierē.
Bet stāsts nav tikai par Raini kā Lielu Personību, šis ir arī politisks komentārs par mūslaikos notiekošo, par to, cik aktuāls ir tas, ko Rainis ir reiz teicis. Šī izrāde mums nāk tieši īstā laikā, kad pār vienkāršām dzīvēm ēnu met ģeopolitiskā situācija, kad atkal ir laiks domāt par to, kā nebūt maziem, drebošiem trusīšiem. Serebreņņikovs ir veiksmīgi saprecinājis mūsu gadsimtu, mūsu realitāti ar Raiņa laiku un idejām, ir pārmests tilts pāri gadsimtam un skatītājam ir iespēja novērtēt to, cik tas viss atkal un joprojām ir aktuāli, to, ka Raiņa izteikumi nav vien sentimenta pildīta klasika, kas (ne)lasāma vaļas brīžos.

Ar tumsu mūžam cīņa iet;

Nesniedz tai roku nekad.

Pats neierobežo gaismu piekāpdamies.

Brīvības atslēgu paturi rokās.

Ja viņa grims, grims pils un tu.

Bet neļauj mānīties, netici,

Ka pretvara nepārspējami liela,

Tiekat diži visi, tad pārspēsat:

Cīnies, cīnies!”

Protams, Lolitas Caukas izpildījumā šīs rindas skanēja krietni vien iespaidīgāk, nekā pārrakstītas blogā no izrādes programmiņas, kurai, starp citu, ir ļoti vērts noziedot eiro piecdesmit, lai pēc tam mājās varētu mazliet atkal iejusties izrādē un, lasot vārdus, iztēlē uzburt tās ainas, kas piedzīvotas teātrī.

Teātris ir arī ārkārtīgi vizuāla māksla un “Raiņa sapņi” ir viens no labākajiem piemēriem tam, cik spēcīgu iespaidu var atstāt perfekti noslīpēts vizuālais attēlojums.

Pirmkārt, gaismotāja darbs ir absolūti ģeniāls un gaisma, vai ziniet, ir lieta, no kuras es šo to saprotu, ne velti mana mīļākā nodarbe ir zīmēšana ar gaismu. Gaismas efekti ir nostrādāti izcili un tie veido vismaz pusi (bet es atļautos teikt, ka arī vairāk) no spēcīgā vizuālā iespaida. Bravo gaismu māksliniekam Igoram Kapustinam un cerība, ka citi no šīs izrādes mācīsies.

Otrkārt, Serebreņņikovam ir izdevies panākt to, kas latviešu teātrī ir reti novērojams – piepildītu skatuvi un lieliskas kompozīcijas. Es sēdēju zālē un siekalojos gar tiem kadriem, ko es tur būtu varējusi nobildēt (ak, ja vien kāds man to ļautu…) pat īpaši nepiepūloties. Skatuve ir nemitīgi piepildīta un piesātināta un tā nekļūst tukša pat tad, kad Rainis sēž tur viens pats uz krēsla. Un šķiet, ka režisoram ar skatuvi nemaz nav pieticis, izrāde brīvi plūst pāri skatuves robežām un dažbrīd nepamet sajūta, ka nupat, nupat tā ielīs skatītājos un ka skatītājiem neatliks nekas cits kā vien nest to laivu ar visu Aspaziju.

Kadrs no izrādes. Foto: Kristaps Kalns

Un tagad ir laiks piebremzēt manu sajūsmas pilno spiegšanu ar tehniskām niansēm, kas mazliet bojāja izrādes prieku. Es izrādi vēroju no vietām, kas man vienmēr ir ļoti patikušas- parters zāles aizmugures daļā – šīs parasti ir vietas, no kurām var lieliski pārredzēt skatuvi, nebaidoties, ka priekšā nosēdīsies kāds basketbolists. Diemžēl, šoreiz no zāles kreisās puses nācās laist garām tos tekstus, kas tika izgaismoti uz skatuves- apmēram puse no tiem vienkārši nebija izlasāmi.

Otra lieta- brīžiem bija grūti uztvert tekstu, jo īpaši izdziedāto tekstu, jo to brīžiem pārsita mūzikas instrumenti. Tā nu nereti gadījās tā, ka es nesapratu, kas tiek pateikts, tāpēc lasīju angļu titrus un tulkoju atpakaļ uz latviešu valodu.

Ak jā, un Nacionālā teātra krēsli ir sasodīti neērti.

Bet tie ir tikai tehniski sīkumi un patiesībā “Raiņa sapņi” uz mani atstāja izcilu iespaidu gan ar spēcīgo vizuālo vēstījumu, gan Raiņa iepazīstināšanu, gan viņa izteikumu aktualitātes atrašanu. Un tas nekas, ka manas zināšanas par Raini nevis vienkārši pieklibo, bet gan agonijā valstās pa grīdu, jo šī izrāde bija tieši tas pamudinājums, kas man bija nepieciešams, lai beidzot uzsāktu ceļu uz Raiņa iepazīšanu. Tas nekas, ka ne visu simbolu nozīme šai izrādē man bija skaidra. Ļoti iespējams, ka tieši uz šīs izrādes iedvesmas viļņa es beidzot arī izlasīšu kaut ko no visa tā lieliskā, ko Rainis ir uzrakstījis, un atklāšu, ka varbūt Raiņa lasīšana nav tikai izsmalcināts spīdzināšanas paņēmiens.

Īsāk sakot – izrāde savu mērķi manā gadījumā ir sasniegusi uz visiem desmit.

Silti jo silti iesaku šo izrādi visiem, kas nobijušies no Raiņa, visiem, kam nav bail no sapņa loģikas un sirreāliem izgājieniem. Īpaši iesaku visiem, kam vizuāli skaisti un krāšņi skati sniedz baudījumu, un galu galā iesaku vienkārši tāpēc, ka man ārkārtīgi patika un tas ir krietni par vārgu teikts.

Visu šo es noslēgšu ar vīzdegunīgu izteikumu, ka, redziet, pat Rainis man piekrīt attiecībā uz latviešu valodu:

Man kauns latviešiem paskaidrot viņu pašu valodu, laiks būtu beigt uzstāties un prasīt, lai latviešu valoda ir nabadzīga; viņa ir bagāta, un kas viņas neprot, lai mācās, bet lai nelielās ar savu nezināšanu un nabadzību.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
11 Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply

 

 
  1. Lasītāja

    10th April 2015 at 1:21 pm

    Es nesaprotu, kā var nelasīt Raiņa lugas. “Spēlēju dancoju”! “Jāzepu un viņa brāļus”!

     
    • Spigana

      10th April 2015 at 1:24 pm

      Es nesaprotu, kā vispār var lugas lasīt. Ar šausmām atceros visas tās lugas, ko man ir nācies piespiesties izlasīt.

       
      • Lasītāja

        10th April 2015 at 5:40 pm

        Tev taču ir māsa. Jūs ko, bērnībā skaļi nelasījāt?

         
        • Spigana

          10th April 2015 at 6:39 pm

          Ew, nē. Mēs katra sēdējām savā kokā, ar savu grāmatu un galvenokārt nesarunājāmies. Kaut kādos veiksmīgākos pamiera laikos gan spēlējām spēles no grāmatām, bet lasīt lugas? Nope.

           
    • Asmodejs

      15th April 2015 at 12:34 pm

      Pievienojis, man bērnībā dikti patika lasīt lugas. Visas, kuras varēju dabūt. Raiņa kopotajos rakstos ir diezgan daudz lugu, man pagāja pāris nedēļas līdz viņas visas izlasīju. Un lasītājas piesauktās lugas esmu pārlasījis vismaz trīs reizes. Viens ir jauka Bībeles stāsta interpretācija. Otrs vampīrstāsts, jo lēļi tur figurēja.

       
      • Spigana

        15th April 2015 at 2:28 pm

        Jāsāk domāt, ka es vienīgā tāda jocīgā, kam lugas vispār nešķiet lasāmas. 😀

         
        • Asmodejs

          15th April 2015 at 4:44 pm

          Pat Šekspīrs ne? 😀

           
          • Spigana

            15th April 2015 at 5:05 pm

            Es no Šekspīra esmu piespiedusies šo to izlasīt un vispār jau bija līdzīgi kā ar visām lugām – sižetiski un idejiski ta man patīk, bet forma man šķiet pilnīgi nebaudāma.

             
  2. sidraba

    10th April 2015 at 2:50 pm

    Rainis man īpaši mīļs – kaut kā vienmēr ar viņa daiļradi kopā savijušies gājām skolas laikā, tāpēc paldies par aprakstu – iedvesmoja piedomāt pie izrādes apmeklēšanas!

     
    • Spigana

      10th April 2015 at 2:55 pm

      Forši! Galvenais neņem biļetes zāles kreisajā pusē.

       
  3. Anna

    14th April 2015 at 9:00 am

    Lugas, kuras var pamēģināt lasīt, ja nepatīk lasīt lugas
    http://zagarins.net/jg/jg173/JG173_Silins.htm

    Jean Anouilh “Antigone”