RSS
 

Kā Spīgana uz Berlīni brauca Rotfusu lūkoties

22 Apr

(Milzum liels paldies lieliskajai Bārbalai Simsonei par šī raksta tulkojumu uz latviešu valodu. Oriģinālais teksts angliski ir pieejams šeit.)

Foto: Spīgana

Tas zināmā mērā sākās kā joks. Patrika Rotfusa blogā es izlasīju, ka rakstnieks dodas uz Vāciju lasījumu, jautājumu un atbilžu tūrē un sev pa jokam teicu: nu, Vācija nemaz nav tik tālu no Latvijas, kāpēc gan tev neaizbraukt un nesaņemt iemīļotā rakstnieka autogrāfu savā grāmatas eksemplārā? Aptuveni pusotru stundu vēlāk es jau biju nopirkusi autobusa biļeti uz Berlīni, un mani sāka mocīt aizdomas, ka pavadīt 20 stundas autobusā varētu nebūt gluži ērti. Bet tā tik un tā likās brīnišķīga ideja.

Un tad tas viss kaut kā izvērsās patiesi episkā pasākumā, kas man laupīja miegu nedēļām ilgi (manas smadzenes aiz sajūsmas gluži vienkārši atteicās atslēgties). Jo man bija izdevies vienoties par tikšanos ar Viņa Vārdisko Augstību (izmantojot tvitera joku), un man bija pat iespēja intervēt Patriku Rotfusu!

Protams, viss risinājās tik lieliski, ka es biju samērā pārliecināta, ka kaut kas tomēr noies greizi. Protams, tā arī notika. Pirmā intervijas daļa nebija pareizi ierakstīta – patiesībā tā vispār nebija ierakstīta. Tieši tad es sāku saprast, ko nozīmē emocionālie “amerikāņu kalniņi”. Iedomājieties vien – man tikko ir bijusi viena no mana mūža fantastiskākajām sarunām, un es jau apsveru, kā par to rakstīšu savā blogā, un tad saprotu, ka puse no sarunas vispār nav ierakstīta. Sasodīts.

Taču, par laimi, es ierakstu pārbaudīju uzreiz, tāpēc es gluži vienkārši uzreiz pēc intervijas beigām pierakstīju visu, ko atcerējos Patriku sakām, un beigu beigās, kā man šķiet, intervija nav izdevusies tik nesakarīga, kā man sākumā likās. Pie kam, Rotfuss vēlāk laipni izrediģēja visu interviju, ko biju uzrakstījusi un tagad tā ir pienācīgā un skaistā kārtībā.

Tātad šis ir pagarš stāsts trīs daļās. Pirmā daļa ir pati intervija. Otrā daļā es atstāstu interesantāko no tā vakara jautājumu un atbilžu sadaļas. Trešajā daļā es galvenokārt pļāpāju par to, cik superīgi tas viss bija.

 

  • 1. daļa. Intervija

Foto: Spīgana

Vai varat atklāt noslēpumu: kā jūs pārliecinājāt Auri ielaist jūs savā pasaulē?

Ziniet, man ir pieeja šai pasaulei.

Bet patiesībā ar Auri ir grūtāk nekā ar Kvoutu. Kvouts mums stāsta savu stāstu, viņš pats mums parāda lietas. Tas tā nav ar Auri, viņa nezina, ka viņa ir stāstā. Jaunajā grāmatā mēs viņas pasaulē ielūkojamies slepeni.

Vai jums ir sava iemīļotā vieta Temerantā? Kāda vieta, kurp jūs dotos, kad būtu noguris no šīs pasaules?

Manuprāt, es dotos uz Eolianu. Reizēm esmu pat domājis, kā būtu uzbūvēt Eolianu šajā pasaulē: tas būtu interesanti. Bet, no otras puses, kaut gan man gribētos to apmeklēt, es negribētu turp dotos bieži. Vispār es izvēlētos klusākas vietas, piemēram, Ceļakmens traktieris.

Lasot jūsu grāmatas, es domāju par to, cik liberāla ir maģija – praktiski jebkurš, kuram ir nauda un vēlme to iemācīties, var to darīt. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas rauc degunu par Universitāti. Kāpēc tas ir tā?

Vai jautājums ir par šo pasauli vai manu pasauli?

Par Temerantu.

Manuprāt, tam ir vairāk kā viens iemesls.

Pirmkārt, mācības Universitātē ir īsts luksuss un ne visi var to atļauties. Pamatā iespēja studēt ir tikai augstmaņiem, tāpēc Universitāte galvenokārt ir pilna bagātu jauniešu. Ne vienmēr tie ir tie jaukākie cilvēki. Piemēram, Ambrozs.

Otrkārt, studijas Universitātē uzskata par nepraktiskām. Piemēram, ja kāds izmācās par namdari, cilvēki uzreiz redz, ka viņš darina derīgas lietas, kuras uzreiz uzlabo dzīvi. Bet kā ar jaunieti, kurš pavadījis vairākus gadus Universitātē, mācoties vēsturi? Cilvēki neredz, kāds no tā būtu praktiskais labums. Tas šķiet vieglprātīgi.

Protams, būtu jauki, ja visi varētu atļauties šo izglītību, un es neredzu iemeslu, kāpēc arī namdaris nevarētu apgūt simpātiju vai dažus buramvārdus, lai uzlabotu savu darbu. Bet vairumā gadījumu Universitāte tiek uzskatīta par dārgu un nepraktisku studiju vietu slinkiem bagātniekiem.

Domājiet par to no namdara skatu punkta: ar to naudu un laiku, kas būtu nepieciešams studijām Universitātē, viņš varētu uzbūvēt trīs mājas. Patiesība ir – mums nepieciešami gan namdari, gan vēsturnieki, bet ir žēl ka pasaule sadalās divās nometnēs: vai nu praktiskās zinības, vai “smalkās mākslas”, jo patiesībā tās bieži papildina citai citu.

Bet Kvouts Universitātē darina arī praktiskas lietas.

Tieši tā.

Vai jūs esat plānojis uzrakstīt vēl citas grāmatas, kas stāstītu par citiem varoņiem nekā Kvouts – tā, kā jūs izdarījāt ar Auri? Piemēram, par Bastu vai Felurianu?

Par Bastu jau ir stāsts – “Zibens koks”. Es to uzrakstīju antoloģijai.

Šos mazākos stāstus rakstīt ir ļoti interesanti – man nav jāsatraucas par liela, kompleksa sižeta diriģēšanu. Tāpēc – jā, es domāju, ka uzrakstīšu vēl kādu līdzīgu stāstu.

Varbūt par Elodinu – ir daudzas lietas, kuras neviens par viņu nezina. Un Dennu – liela viņas stāsta daļa paliek apslēpta.

O jā, mēs vēlētos viņu labāk iepazīt. Patiesībā viņa ir viens no maniem mīļākajiem tēliem.

Jauki to dzirdēt. Jūs sakāt “mēs vēlētos viņu labāk iepazīt”, bet daži cilvēki to nemaz negrib; dažiem cilvēkiem Denna patiešām, patiešām nepatīk.

Jā, esmu to bieži dzirdējusi un domāju – kāpēc?

Manuprāt, tam ir vairāki atšķirīgi iemesli.

Daži no cilvēkiem, kuriem nepatīk Denna, ir sievietes, kuras ir kaut nedaudz iemīlējušās Kvoutā, un viņas saka: “Kā viņa atļaujas viņu nemīlēt? Es Kvoutam būtu labāks variants par viņu.” Viņas ir zināmā mērā greizsirdīgas vai arī atgādina pārlieku aizgādniecisku vecāko māsu, domājot, ka neviena sieviete nav gana laba Kvoutam.

Bet tā ir tikai neliela daļiņa lasītāju.

Mūsu mūsu kultūrā ir problēmas ar attieksmi pret sievietēm – pret viņām neizturas labi, un par viņām nedomā veselīgi. Vismaz Amerikā tā ir, bet, esmu visai pārliecināts, ka līdzīga ir situācija vairumā Rietumu valstu.

Tas ietekmē Dennu, jo stāsti ir mūsu kultūras atspulgs. Tradicionāli mūsu kultūra māca, ka sievietes galvenā funkcija stāstā ir būt par vīrieša atalgojumu. Viņa ir kaut kas, pēc kā tiecas varonis, līdzīgi kā princese videospēlē. Viņa ir nelaimē nonākusi jaunava pasakās – ja tu izglābsi manu karaļvalsti, tu iegūsi manu meitu par sievu.

Daudzi stāsti, jo īpaši fantāzijas žanrā, sievieti attēlo kā balvu, viņu galvenais mērķis daudzos stāstos ir būt par varoņa mīlas objektu.

Šajā stāstā mums ir Kvouts, viņš ir dēkains un lepns, un viņš mīl šo sievieti, bet viņa momentā nekrīt tam pie kājām un nedara visu iespējamo un nedievina viņu. Man šķiet, ka cilvēki pret to izturas nicinoši, jo kaut kādā mērā viņi tic šai lietai, ko ir atkal un atkal, un atkal dzirdējuši. Viņi uzskata, ka sievietei ir jābūt pieejamai tāpēc vien, ka vīrietis viņu iekāro.

Tas ir ļoti nelāgs un pat biedējošs uzskats. Ir pietiekami slikti, ja tā uzskata vīrietis, bet mani patiesi biedē tas, ja tā jūtas sieviete. Kad sieviete nīst citu sievieti, pat literāra darba tēlu, par to, ka tā nav pieejama vīrietim tikai tāpēc, ka tas viņu grib – tas, manuprāt, norāda uz to, ka mūsu sabiedrībā notiek kaut kas patiešām bīstams.

Jā, bet varbūt Kvouts kaut kādā ziņā nav Dennas vērts, jo viņš ir diezgan muļķīgs jauns vīrietis, un tad vēl šī viņa tieksme neievērot skaidrus mājienus.

O, protams, viņš ir ļoti muļķīgs jauns vīrietis, viņš nezina, ko iesākt, un, protams, neuzskata sevi par piemērotu viņai, viņš pat ir pārliecināts par to. Viņš neredz to, ka viņa arī ir aizrāvusies ar viņu un žēl, ka tā. Bet ir jauki, ka jūs (un citi lasītāji) tos pamana.

Vai jūs jebkad esat devies vēja vārda meklējumos?

Es pavadīju desmit gadus koledžā; manuprāt, tur es galvenokārt darīju tieši to.

Otrā daļa. Jautājumu un atbilžu vakars.

Foto: Spīgana

Rotfusam lieliski sanāk “strādāt ar auditoriju” – to mēs esam redzējuši un par to priecājušies, lasot viņa grāmatas, bet bija lieliski redzēt to “dzīvajā ēterā”. Jautājumu un atbilžu sadaļa bija ļoti interesanta, un esmu pat pārsteigta, cik daudz detaļu mēs tajā uzzinājām.

Protams, es nespēšu detalizēti atstāstīt katru jautājumu un atbildi. Pirmkārt, man diemžēl nepiemīt Hronista spēja visu pierakstīt neiedomājamā ātrumā. Otrkārt, daudz kas no teiktā būtu jādzird attiecīgajā intonācijā un izteicienos. Šeit es vienkārši pierakstīju dažas no interesantākajām atbildēm (protams, nav tā, ka Rotfuss vispār teiktu kaut ko neinteresantu) un sakārtoju tās tādā secībā, lai lasītājs gūtu priekšstatu par notiekošo, pats nebūdams klāt diskusijā. Es arī neesmu nošķīrusi “oficiālos” jautājumus un skatītāju jautājumus.

Zinu, ka jūs esat apsēsts ar kontroli, it īpaši, kas attiecas uz valodu. Kā jūs jūtaties, kad jūsu grāmatas tiek tulkotas citās valodās un iziet ārpus jūsu kontroles?

Man jāļauj tam notikt, jo man jau nav izvēles, Es tekoši runāju tikai angliski, tāpēc nespēju izlasīt tulkojumus un redzēt to trūkumus.

Vairumu no manis rakstītā nevar iztulkot burtiski, un šo to no tā vispār nevar iztulkot. Man patīk koķetēt ar valodu, un reizēm es to daru uz pretenciozu muļķību robežas. Parasti man ir jātur savas alkas grožos, lai spēles ar valodu netraucētu uztvert sižetu, bet grāmatā “The Slow Regard of Silents Things” es ļāvu vaļu savam trakumam.

Jebkurā gadījumā– pastāv interneta forums manu darbu tulkotājiem, un viņi vienmēr var man pajautāt, ko es, sasodīts, domāju, kad uzrakstīju to vai šo.

Kāda ir starpība starp jums un kādu, kurš sacer sliktus sieviešu tēlus?

Es ceru, ka starpība ir. Es par to daudz domāju un ļoti uzmanos, kad rakstu no sievietes perspektīvas. Ja vien kāds nav akls un stulbs, tad noteikti zina, ka mūsu kultūrai ir problēmas ar sievietēm un, tā kā es esmu šīs kultūras daļa, tad es negribot uzsūcu šo attieksmi, un man jābūt ļoti uzmanīgam, lai šo neveselīgo attieksmi pret sievietēm neiekļautu tajā, ko rakstu.

(Šeit Patriks atkal izklāsta savas domas par to, kāpēc lasītāja dažkārt neieredz Dennu. Šīs domas es vairs neatkārtošu, tikai pievienošu, manuprāt, intriģējošākos izteikumus.) Denna nedara to, ko kultūra sagaida no sievietes, kura uzskata, ka viņas pienākums ir atbildēt Kvouta jūtām. Viņa to nedara, tāpēc lasītāji apskaišas: “Ja tu nedosi viņam to, ko viņš pelnījis, tad tu esi draņķa kuce.” Un, precizējot domu – tas ir baismīgs domāšanas veids.

Denna ir arī sieviete, kura vienkārši atstāj attiecības, kurās pret viņu izturas slikti, un es ar to lepojos.

No otras puses, Auri ir vieglāk mīlēt – viņa vienmēr ir klāt, kad Kvoutam tas ir vajadzīgs. Tātad: vai es ar Auri tēlu atbalstu kultūru, kurā sievietes tēls vienmēr riņķo ap galveno varoni? Es tā nedomāju, jo Auri ir Kvouta uzticams draugs, tas nav gadījums, kad kāds kādam pakļaujas.

Lasot grāmatu “The Slow Regard of Silent Things”, es izjutu lielāku pieķeršanos ziepju gabalam, nekā varoņiem citās grāmatās. Bet vai šis ir stāsts par salauztu meiteni?

Rakstot es cenšos atstāt lasītājam brīvu telpu, lai viņš varētu izbaudīt stāstu tā, kā to vēlas.

Piemēram, visi tic, ka Fela ir neticami skaista, bet es faktiski nekur viņu neaprakstu. Pieminu tikai, ka viņai ir gari mati. Ja es būtu viņu detalizēti aprakstījis, es būtu izdarījis divas sliktas lietas – mēģinājis aprakstīt skaistumu un aizvēris jums durvis, lai neļautu jums darīt manu darbu. Kad jūs iesaistāties stāstā, tas kļūst par jūsu stāstu. ī atklāsme mani patiešām satricināja. Es vienmēr esmu iztēlojusies konkrētu Felas tēlu un ticēju, ka esmu to vārdu pa vārdam izlasījusi grāmatās.)

Atgriežoties pie Auri, viņas tēls ļauj lasītājam pašam noteikt, kas notiek – viņas šarms ir viņas noslēpumainībā.

Jā, šis ir stāsts par sievieti, kura ir garīgi sagrauta. Viņas garīgo traucējumu aspekti ir vismaz astoņās dažādās krāsās. Viņa ir izveidojusi savus rituālus, kas viņu pasargā un ļauj viņai savā psihozē tomēr funkcionēt. Bet varbūt viņa redz pasauli citādi nekā pārējie. Daži lasītāji viņu uztver kā svēto. Un visi šie lasījumi un visi to varianti ir patiesi – vai Auri ir svēta, maģiska vai sajukusi – es mīlu visus šos variantus.

Vai kādreiz esat apsvēris iespēju rakstīt citos žanros?

Nē. (Gara pauze, kuras laikā nerimst ovācijas.)

Es neredzu tam jēgu, jo visu, ko es varētu uzrakstīt citos žanros, es varu uzrakstīt arī fantāzijā. Un pievienot vēl elfus. Fantāzija ir tā garšviela, kas visu padara labāku.

Foto: Spīgana

Kad iznāks trešā grāmata?

Kad es pats to zināšu, tad jums pateikšu, es to neturēšu noslēpumā. Es neesmu citplanētietis, kas barojas no cilvēku ciešanām, un man nav nepieciešamas jūsu asaras, lai rakstītu labāk un ātrāk. Es vienkārši pats to nezinu.

Teiksim gluži vienkārši tā: trešā grāmata iznāks 2025. gadā, un, ja tas notiks agrāk, jūs būsiet patīkami pārsteigti.

(Man patiesībā ļoti patīk šī atbilde. Ziniet, nav jau tā, ka mums būtu tiesības uz šo grāmatu, tā vairāk ir kā dāvana mums, un ir ļoti nepieklājīgi pieprasīt dāvanu, kas vēl nav gatava pasniegšanai.)

Jūs sakāt, ka Denna aiziet no attiecībām, kurās viņai dara pāri. Vai jūs gribat teikt, ka nākamajā grāmatā Denna atstās savu patronu?

Lielisks jautājums.

(Un lieliska atbilde, Patrik.)

Kā jūs veidojat savas iztēles pasaules?

Ak, tik liels jautājums. Ja jūs vēlaties izveidot interesantu pasauli, domājiet par to, kas jums liekas aizraujoši, kas jums patiešām ļoti patīk. Tādā veidā var izveidot bagātu, dziļu un atšķirīgu pasauli.

Manā gadījumā šie būvmateriāli ir reliģija, mīts un antropoloģija. Psiholoģija, socioloģija, ķīmija. Ekonomika, valūta, utt. Vēl daudz kas cits. Tas padara pasauli izsmalcinātu.

Izvēlieties to, kas jūs aizrauj, un padariet to par pamatu.

Cik daudz no jūsu paša pieredzes ir Kvouta tēlā?

Skaistā spēle ir norakstīta no dzīves. Es laiskojos rotaļlaukumā un vēroju bērnus spēlējamies. Viņi izdomāja spēli, kur vienam bija jāskrien pār tiltu, un svarīgi bija neļaut citiem zem tilta tevi aizskart. Viņi neapsēdās un nesāka diskutēt par spēli, spēle vienkārši notika. Viņi turklāt neizmantoja visvienkāršāko veidu – stāvēt tur, kur neviens nevar tevi aizskart.

Ja jūs spēlējat tā kā es, tad jūs apsēžaties un sistemātiski visus iznīcināt, bet bērni zina to, ko pieaugušie ir aizmirsuši. Tās ir alkas pēc spēles skaistuma, nevis kaislīga vēlme uzvarēt.

Tātad daudzus gadus vēlāk es izgudroju tak, bet tas ir dīvains piemērs.

Vai Lethani jūs izmainīja?

Labs jautājums, bet, manuprāt, viss ir otrādi. Ir interesanti iekļaut grāmatā filozofiju, bet tai nav obligāti mani jāietekmē.

Great idea for displaying your signed books on a bookshelf.

Great idea for displaying your signed books on a bookshelf.

The amount of books (and other things) he had to sign is crazy and it went on for hours.

The amount of books (and other things) he had to sign is crazy and it went on for hours.

And this is what people look like with their books signed.

And this is what people look like with their books signed.

Trešā daļa. Es neesmu traka.

Satikt Rotfusu un klausīties viņā bija lieliski, bet šim piedzīvojumam bija arī ļoti patīkams ietvars. Dažas saulainas pastkartes no Berlīnes ir aplūkojamas manā fotoblogā.

Brauciens uz Berlīni no no Berlīnes aizņēma 20 stundas. Beigu beigās autobusā es pavadīju vairāk laika nekā Berlīnē, un brauciens autobusā ir tīri pieņemams, ja jums ir īstās grāmatas sabiedrība. Protams, es kļūdījos, pieņemot, ka šis varētu būt piemērots gadījums, lai izlasītu “The Slow Regard of Silent Things”. Auri bija ļoti dusmīga uz mani par to, ka ienesu viņu šajā brutālajā cilvēku, smaržu un dienasgaismas ceļojumā. Tāpēc beigu beigās es lasīju apbrīnojamu detalizētu Karaļkāvja hroniku atstāstījumu.

Bija moments, kad es palēnām sāku atskārst, ka Polija ir bezgalīga.

Bija indiešu jauneklis, kas piecu minūšu laikā ar mani autobusā sadraudzējās, un tad man bija jāskatās viņa māsas kāzu fotogrāfijas.

Bija visi tie ļaudis, kas izteica man komplimentus par manu ārieni un domāja, ka es tēloju kādu no grāmatas varoņiem, jo biju ģērbusies zaļā kleitā un garā apmetnī. Bija tīri jautri viņiem pateikt, ka tās patiesībā ir manas ikdienas drēbes un turklāt es pati esmu tās pašuvusi. Turklāt apmetnis ir ģeniāls cilvēces izgudrojums. Tas ir silts, omulīgs un ērts. Un 20 stundu ilgā braucienā tas kalpo gan kā sega, gan kā spilvens. Brīnišķīgi.

Man arī nācās skaidrot, ka neesmu Denna, jo mani mati ir citā krāsā – Denna ir tumšmate. Man gan ļoti patīk Denna, bet, protams, rudi mati ir labāki. Atvainojiet, bet tā nu tas ir.

Bija arī cilvēki, kuri atpazina mani kā “meiteni no Rotfusa bloga” (tur es jau biju ierakstījusi komentāru, ka braucu ar Berlīnes autobusu). Tas bija pārsteigums.

Vēl interesants bija fakts, ka vienā vakarā Berlīnē es tiku runājusi ar vairāk cilvēkiem, nekā parasti nedēļas laikā, un visi šie cilvēki bija jauki un es pat (ak tu dieniņ) priecājos par iespēju sarunāties ar viņiem. Es neesmu sabiedriska, mana māsa ir tāda, bet šoreiz sarunas bija superjaukas un baudāmas.

Ak, un vēl es apmaldījos atceļā uz viesnīcu, un tas bija skaisti. Protams, nevar jau kārtīgi apmaldīties, ja tavā viedtālrunī ir GPS un somā – īsta papīra karte, tā ka tā bija tāda droša apmaldīšanās. Tā tik un tā bija skaista.

Un savā otrajā (pus)dienā Berlīnē es izbaudīju burvīgu pastaigu vecā kapsētā. Tā vairāk atgādināja nevis kapsētu, bet brīnišķīgu parku, kurā putni dziedāja tā, it kā šis būtu pasaules pirmais pavasaris. Ja vien varētu apklusināt pilsētas skaņas, šī būtu aina tieši no grāmatas par Annu no Zaļajiem jumtiem.

Bija arī cilvēki, kuri man teica, ka doties uz Berlīni, lai satiktu savu iemīļoto rakstnieku, ir pilnīgs trakums, bet es es nevaru viņiem piekrist. Jā, tas bija gluži vai episks piedzīvojums, es jutos brīnišķīgi, un patiesībā tā ir viena no labākajām lietām, ko es jelkad dzīvē esmu darījusi. Bet tas nebija traki. Daži mēģināja man teikt, ka viss vēl būtu pieņemami, ja es būtu lidojusi, nevis braukusi ar autobusu, bet šoreiz šādas iespējas man nebija, un, ja jūs gribat zināt manas domas, tad teikt, ka darīt kaut ko lielisku ne visai ērtā veidā ir traki, nepavisam nav loģiski. Fakts, ka tas bija nedaudz neērti, nepadara visu pasākumu traku. Un mana mīlestība uz grāmatām arīdzan nav ne traka, ne neprātīga.

Visbeidzot vēlos pateikties izdevniecībai Zvaigzne ABC (Rotfusa izdevējiem latviešu valodā), kuri sazinājās ar īstajiem cilvēkiem un sagādāja man Rotfusa aģentes e-pasta adresi. Bez šīs adreses man nebūtu bijis iespējas runāt ar Rotfusu, un tad jums arī nebūtu bijis iespējas izlasīt šo interviju.

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. andris

    24th March 2015 at 3:07 pm

    Par to dāvanu nevaru īsti piekrist. Ja reiz ir iesaistīta nauda, tad tas ir darījums. Un var jau saprast radošās mokas un visu pārējo, bet lasītāji Rotfusam ir samaksājuši par stāstu, un pateikt,ka ziniet, būs pēc 10 gadiem, neskatoties uz visu lielo harizmu ir diezgan nekaunīgi. Skaidrs, ka viņu ar to jautājumu sen jau visi nobesījuši, bet gan jau, kad ņēma sulīgu honorāru par vēl nesarakstītu grāmatu ar asprātību par termiņu uz desmit gadiem nesprēgāja :)

     
    • Spigana

      24th March 2015 at 3:21 pm

      Tas vairāk uz izdevniecībām attiecas, lai gan tāpat mani vienmēr mēreni kaitina laika termiņu noteikšana radošiem darbiem. Savukārt lasītājiem Rotfuss īsti neko parādā nav. Protams, es arī būšu stāvā sajūsmā, kad beidzot iznāks grāmata, bet es esmu ar meiru pagaidīt ilgāk un dabūt tāda paša līmeņa grāmatas kā iepriekšējās, nevis kaut ko nepabeigtu.

       
      • andris

        24th March 2015 at 3:40 pm

        nu nez, es kā lasītājs esmu iztērējis 50+ EUR, man ir divas grāmatas un stāsts bez beigām. Un ja man saka, zini vecais, vēl gadi X jāpagaida, es tiešām jūtos piešņākts. Nerunājot nemaz par to, kā tas ietekmē cilvēku attieksmi pret vairāku sēriju grāmatu pirkšanu.
        Es esmu Rotfusa fans, Vēja vārdu izlasīju jau tālajā 2006. gadā, mana agonija ir stipri garāka kā tiem, kas sāka ar Latviešu versiju, tā ka…

         
        • Spigana

          24th March 2015 at 3:44 pm

          Nezinu, kad es pērku kādu sērijas grāmatu, es jau rēķinos ar to, ka nākamās būs jāgaida kaut kādu nenoteiktu laiku un vienmēr pastāv iespēja, ka sērija tā arī netiks pabeigta. Man pat ir vismaz viena ārkārtīgi mīļa grāmata, kuras turpinājumu es droši vien nekad nevarēšu izlasīt.

          Man laikam vienkārši nav iebildumu gaidīt labas lietas, jo es zinu, cik grūti ir kaut ko uzradīt, ja ir jāiekļaujas tādā un tādā laikā.

           
  2. Asmodejs

    24th March 2015 at 7:18 pm

    Forša intervija un jauks piedzīvojumu apraksts.

    Taču, ja viņš patiesi gatavojas publicēties tikai 2025. gadā, tad viņam intereses noturēšanai būtu vēlams sākt meklēt TV kanālu seriāla uzņemšanai. Citādi pazudīs klientūra :)

    PS. Kur ir bildes ar autora parakstītajām grāmatām?

     
  3. Elva

    14th May 2015 at 10:49 am

    Tu dullā meitene – tagad man šito vajag izlasīt kā ēst. Vakar nocilāju grāmatnīcas plauktā, iepletu acis par cenu, bet laikam jau būs jāpiecieš un jānopērk…

     
    • Spigana

      14th May 2015 at 11:50 am

      Nu, cena, protams, ir sāpīga, bet man šķiet, ka ir to vērts. :)