RSS
 

Dune. Frank Herbert

11 May

Dune” ir grāmata, kuru man iebarot centās jau labu laiku, bet kaut kādu neaptverami muļķīgu iemeslu dēļ es nemitīgi “Dune” lasīšanu atcēlu uz vēlāku un vēlāku laiku. Ak vai, cik tas bija dumji darīts. Jo tā grāmata ir lieliska, absolūti lieliska.

Atreides ģimenei – hercogam Leto Atreides, Lēdijai Džesikai un viņu dēlam Paulam – pēc Imperatora pavēles nākas pārcelties uz skarbo Arakis planētu un pārņemt tās pārvaldi no atriebīgās Harkonenu ģimenes. Arakis jeb Dune ir dzīvošanai praktiski nepiemērota planēta – tā sastāv tikai un vienīgi no tuksnešiem un pieejamais ūdens daudzums tur ir tik niecīgs, ka nekas par to nav vērtīgāks. Pat spice – dīvaina garšvielas un narkotikas kombinācija, kuru lieto visā Impērijā – nav vērtīgāka par ūdeni.
Atreides ģimenei nu nākas vienlaikus cīnīties ar vairākiem pretiniekiem – pašu planētu, Harkonenu ģimeni, kas kāro atgūt varu Arakis, un pat Imperatoru , kuram Atreides ģimene nez kādu iemeslu dēļ nav īpaši mīļa.

Dune” ir grāmata ar pārsteidzošu dziļumu un daudzpusīgu vēstījumu – ne velti man vajadzēja mēnesi, lai šo grāmatu galvā saliktu pa plauktiņiem, un es joprojām neesmu pārliecināta, vai man tas ir izdevies. Šis ir stāsts par veselas planētas ekoloģiju, cilvēka atkarību no planētas un sadzīvošanu ar to, par politiku, varu, intrigām, psiholoģiju un reliģijas pamatiem. Šī ir īsta, dzīva un ļoti kompleksa pasaule, kura ierauj sevī.

Kad biju izlasījusi kādu trešdaļu no grāmatas, es piepeši ļoti pārsteigta atklāju, ka “Dune” patiesībā nemaz nav mūsdienu grāmata, bet gan klasika, kas sarakstīta pusgadsimtu senā pagātnē. Pirms sāku lasīt grāmatu, speciāli par to informāciju neievācu, tāpēc vismaz sākotnēji lasīju kā mūsdienu grāmatu, nešķita, ka tā varētu būt sarakstīta senāk kā gadus piecus atpakaļ un tam ir labs pamatojums – grāmatā ir ļoti maz sastopami tehnoloģiju apraksti, kas parasti nodod grāmatas vecumu, toties ir vesela plejāde ar dažādām filozofiskām idejām, kuras ir aktuālas joprojām.

Galvenās lomas šai grāmatā spēlē ekoloģija, politika un reliģijas veidošanas pamati – autors ļoti smalki izpēta planētas uzbūvi un tās darbības principus, cilvēku izdzīvošanu skarbajā vidē un mēģinājumus pakļaut dabu. Tikpat rafinēti grāmatā ir iekļauta arī politika un tās intrigas, katram varonim ir savas motivācijas un pieeja dzīvei, katrs iet uz savu mērķi un stāstā ļoti smalki kopā savijas visi pavedieni. Ne mirkli stāsts nav vienpusīgs un tanī nemitīgi viss notiek vienlaikus. Piemēram, uzbrukums Paulam vēl nenozīmē to, ka ir atcelts viss karš, un tamlīdzīgi.

Klāt visam nāk arī ļoti interesanta sabiedrības uzbūve – par spīti tam, ka darbība risinās kaut kur tālu nākotnē, sabiedrības uzbūve būtībā ir feodāla, vara tiek nodota mantiniekiem, politiski jautājumi bieži vien tiek risināti ar laulībām un ir izteikta hierarhija. Vienīgā atšķirība – varenie pārvalda nevis atsevišķas valstis, bet gan veselas planētas.

Un pa vidu šai feodālajai sistēmai ir ļoti interesants veidojums Bene Geserit – mistiska sieviešu apvienība, gandrīz sekta, bet ne gluži. Bene Geserit sievietes ir izglītotas un īpaši trenētas savās mākslās, viņas kļūst par vareno konkubīnēm, sievām, mīļākajām, sekretārēm un ko tik vēl ne. Citi viņas uzskata par raganām, jo viņu spējas ietekmēt un izprast citus cilvēkus krietni pārsniedz parasta cilvēka spējas, tomēr lasot grāmatu ir skaidrs, ka tā nav nekāda maģija, patiesībā Bene Geserit sievietes vienkārši ļoti intensīvi apgūst cilvēka psiholoģiju un empātiju un visa kontrole pār citiem slēpjas vien spējā viņus saprast. Tieši par Bene Geserit es laikam gan šinī grāmatā biju vislielākajā sajūsmā (o, bet tur ir daudz, par ko sajūsmināties) un Lēdija Džesika, kas arī ir no Bene Geserit, viennozīmīgi bija mana mīļākā varone šai grāmatā.

Faktiski ar Bene Geserit fenomenu var izskaidrot arī visas grāmatas pievilcību – tā it kā ir fantastika, it kā darbība nenotiek uz mūsu planētas un risinās neskaitāmas neizskaidrojamas lietas, bet patiesībā grāmatā neparādās maģija vai īpašas tehnoloģijas, šis būtībā ir stāsts par mūsu pasu dzīvi, atšķiras tikai ietvars, jo darbība nenotiek mūsu pasaulē.

Dune” ir vēl kāds milzīgs pluss – tiem dīvainajiem un ingorantajiem ļautiņiem, kas joprojām ir svēti pārliecināti, ka fantastika ir vien tādi lēti piedzīvojumi un nenopietna literatūra, ar kuru inteliģenti cilvēki jau nu gan laiku netērē, var droši “Dune” dot kā piemēru, ka tā nu tas vis nav. Tas ideju dziļums un daudzpusīgums, kas sastopams šai grāmatā, liks vēl ilgi pārdomāt izlasīto un man itin nekas labs nebūtu sakāms par cilvēkiem, kas šo neatzītu par inteliģentu lasāmvielu.

Tā nu “Dune” ir ieņēmusi stabilu vietu manu mīļāko grāmatu plauktā un pēc pāris gadiem es šo grāmatu plānoju pārlasīt atkārtoti, tur noteikti atklāsies daudz tāda, ko pirmajā reizē aiz savas sajūsmas esmu palaidusi garām.
Silti iesaku lasīt šo grāmatu tiem, kam patīk iedziļināties un smalki izpētīt dažādas idejas un parādības, visiem, kam patīk izbaudīt labu, inteliģentu literatūru.

Citāti no grāmatas:

[..] the mystery of life isn`t a problem to solve, but a reality to experience.”

It is so shocking to find out how many people do not believe that they can learn, and how many more believe learning to be difficult.”

Deep in the human unconscious is a pervasive need for a logical universe that makes sense. But the real universe is always one step beyond logic.”

[..] Kynes was not a madman totally, just mad enough to be holy.”

Much that was called religion has carried an unconscious attitude of hostility toward life. True religion must teach that life is filled with joys pleasing to the eye of God, that knowledge without action is empty. All men must see that the teaching of religion by rules and rote is largely a hoax. The proper teaching is recognised with ease. You can know it without fail because it awakens within you that sensation which tells you this is something you`ve always known.”

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ofēlija

    11th May 2015 at 5:22 pm

    Kad man ir ļoti, ļoti bail, litany of fear ļoti palīdz. Es reti iegaumēju lietas no grāmatām, taču šī ir viena no retajām lietām, ko esmu iegaumējusi. To baiso nakti ko pavadīju slimnīcā, es, ar roku uz tetovējuma, atkal un atkal atkartoju litany of fear. Un palīdzēja. Brīžos kad nomierinājos, šķetināju grāmatu sižetus un smalkumus. Pārsvarā šo. Man ir liels prieks, ka tu beidzot izlasīji. Par spīti tam ko teicu par nākamajām grāmatām, varbūt tomēr izlasi.

     
    • Spigana

      11th May 2015 at 8:23 pm

      Tu jau neesi vienīgā, kas par pārējām grāmatām to saka. Es varbūt kaut kad mēģināšu, bet vispār jau Dune ir ļoti pašpietiekama, vairāk nemaz neprasās, vismaz šobrīd.
      Mori no Among Others arī atkārtoja litany of fear, tas laikam ļoti paātrināja manu pieķeršanos šai grāmatai, savādāk droši vien vēl nez cik ilgi nebūtu lasījusi.

       
      • Lauma

        21st May 2015 at 6:52 pm

        Šķiet mazāk kā nedēļu atpakaļ es dzirdēju vismaz divpersonisku apgalvojumu, ka ir tieši otrādi – ka pirmā Dune sērijas grāmata ir krietni vājāka par nākamajām. Tagad es tiešām esmu ieintriģēta, kas gan tur ir noticis.

         
        • Spigana

          21st May 2015 at 7:19 pm

          Interesanti. Tā ir pirmā reize, kad ko tādu dzirdu, bet tas ir diezgan uzmundrinoši.
          Lai gan es nezinu, kas var būt īpasi labāks par pirmo Dune grāmatu.