RSS
 

Liepājas teātra viesizrāde “Mans blasters ir izlādējies”

21 May

Foto – Ziedonis Safronovs

Izrādes sākumā es domāju, ka par šo izrādi nu gan neko blogā nedrukāšu, jo vienkārši nav vērts, tomēr izrādei turpinoties un arvien dziļāk slīgstot pretīgā bezjēdzībā, secināju, ka esmu pārāk dusmīga par man nozagto pusotru stundu, lai skaļi nepateiktu visu, ko par šo pasākumu domāju.

Pirms izrādes kaut kur manīju brīdinājumu, ka izrādē rupji lamājas, tad nu brīdinu jūs ar, ka šodien ne ar kādiem smalkiem izteicieniem neizcelšos.

Ja man izrādi būtu jāraksturo vienā teikumā, es teiktu šo:

Slimi suņa murgi otrajā novārījumā.

Skārda kastē ar zārku fonā nāk un iet ikdienišķi tērpti aktieri, kuriem īpaši nākas nopūlēties, lai runātajā neiezagtos ne mazākā intonācijas kripatiņa un, nedod dievs, vēl sejā izteiksme parādītos. Visu izrādes laiku ir skaidrs, ka aktieri savus tekstus ir mācījušies ar īpaši izsmalcinātām spīdzināšanas metodēm, kas ir krietni ietekmējušas viņu garīgo veselību.

Nelielās etīdēs aktieri runā galvenokārt par cilvēka ķermeņa funkcijām. Mīļākā tēma šeit ir nāve, bet netiek smādēta arī drāšanās, čurāšana, citu cilvēku ēšana, tikai diršana izpaliek. Kaut kur pa vidu vēl ir mēģināts mīlestību iebāzt, bet režisoram būtu vajadzējis cītīgāk papētīt šī vārda nozīmi, pirms publiski lepoties ar nezināšanu.

Pirmajās desmit izrādes minūtēs skatītāji uzzina, ka nogalināšana ir mīlestības akts un augstākā mīlestības izpausme, cilvēks patiesi otru mīl tikai tad, ja vēlas viņu apēst. Burtiskā nozīmē. Vēl mēs uzzinām, ka Dievs visus drāž, par spīti vēlāk paustai domai, ka Dievs ir sasaldēta zivs. Dzīvība ir tukšums, bet nāve ir sekss un līķis ir kā erektēts pimpis – ar viņu sienas var izgāzt (es tiešām esmu kaut ko palaidusi garām savā seksa dzīvē). Bet vispār jau līķis – tas ir tikai cilvēks, kurš tevi ignorē. Skatītāji beidzot tiek apgaismoti par to, ka Saule nebūt nav uguns bumba, bet gan milzīga brūce, kas tiek pierādīts ar duršanu sev pirkstā un daudzu nuļļu uzskaitīšanu uz skatuves. Cilvēku uzdevums tagad ir vien noskaidrot, kam pieder tā nedzīstošā brūce un kāpēc.

Nu, un apmēram tādā garā paiet visa izrāde ar smieklīgiem un ne tik smieklīgiem absurdas filozofijas gabaliņiem apmētājot skatītāju.

Savukārt izrādes beigas ir pagalam oriģinālas – pēc pēdējās etīdes uz skatuves vienkārši uznāk strādnieki un vāc nost dekorācijas, aktieri paklanīties neiznāk. Un būsim atklāti – ja es tikko būtu pusotru stundu uz skatītājiem runājusi buļļa kakas, man arī būtu bail nākt atpakaļ un skatīties tiem cilvēkiem sejā.

Izrādei piemīt divas lielas un viena maza problēma, kas visu šo savārstījumu padara pilnīgi nelietojamu un nebaudāmu.

1. Izrādei krietni klibo temps – teksti un “darbība” tiek bezjēdzīgi izstiepti un nomuļļāti. Izrāde daudz iegūtu, ja izmestu liekās pauzes (liekās, nevis visas) un visu tekstu saspiestu uz minūtēm 40. Ātrākā tempā izrāde beidzot būtu smieklīga savā absurdumā un varbūt, sēžot zālē, nerastos nemitīga vēlme feispalmot. Protams, ja izrāde nebija radīta ar mērķi būt smieklīga, tad man nav ko teikt un tas pasākums ir pilnīga izgāšanās, jo nekāda dziļāka doma aiz šiem tekstiem nojaušama nav vai vismaz cauri manam biezajam paurim netiek.

2. Absurdiem un bezjēdzīgiem jokiem varbūt nebūtu ne vainas, bet man riebjas nihilisms un pienāk brīdis, kad tiek pārkāptas visas robežas. Ainā, kur ārsti ņirgājas par kundzīti ar audzēju un stāsta, cik smieklīgi būs klausīties, kā viņa mežonīgās sāpēs mirst, pār zāli piepeši nolaižas kapa klusums un ir teju vai sataustāma vēlme iet režisoram vai vismaz aktieriem iesist pa seju.

3. Izrādi skatīties mazliet traucē titri virs galvas, jo tie nemitīgi ir sarakstīti uz priekšu, bet aktieri savu tekstu tik bezjēdzīgi velk garumā, ka es nākamās replikas esmu paspējusi izlasīt jau trīsreiz par spīti tam, cik lēni es lasu.

Es reāli nožēloju to pusotru stundu, ko pavadīju, sēžot zālē, un nevienam neiesaku atkārtot manu kļūdu pat tad, ja biļetes dod bez maksas (kā manā gadījumā). Reāli mana mīļākā vieta izrādē bija tā, kur kāda sirma kundzīte cēliena vidū izgāja no zāles un aiz sevis skaļi aizcirta durvis. Man gribējās viņai aplaudēt, bet, diemžēl, viņa to vairs nedzirdētu.

Vēl man tieši priekšā sēdēja garderobists, kurš ar ļoti niknu sejas izteiksmi griezās atpakaļ un mēģināja mani klusējot nosodīt katru reizi, kad es blakussēdētājam pačukstēju kādu piezīmi. Garderobists laikam piederēja pie vecās, labās skolas, kur izrādi vajag skatīties rātni ķepiņas klēpī salikušam un neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Jā, un mākslu komentēt vispār nedrīkst, tieši tāpat kā nav atļauts apšaubīt to, ka viss, kas tiek rādīts uz skatuves, ir māksla.

Mans labākais ieguvums no šīs izrādes bija tas, ka es beidzot sapratu, kāpēc Amerikā kinoteātros notiek nemitīgās cilvēku apšaušanas. Ja Latvijā būtu tik brīvi pieejami ieroči, izrāde “Mans blasters ir izlādējies” ar garantiju katru reizi izvērstos par asinspirti.

Noslēgumā vēl varu atklāt to, ka kaut kad izrādē nenoturējos un uz savas vizītkartes sāku pierakstīt labākos izrādes citātus. Par labākajiem citātiem šeit gan ne vienmēr atzinu tos, kas man personīgi šķiet tuvi, bet gan tos, kas vislabāk raksturo izrādi vai ir absurdi smieklīgi. Jā, pa vidu pavīd pa labai domai un tāpēc jo vairāk ir žēl, ka tas viss ir norakts aiz šīs stulbās bezjēdzības, nihilisma un absurda.

Dažus citātus jau esmu iepinusi tekstā, bet daži vēl ir palikuši:

Ja jūs esat vientuļš un neviens jūs nemīl, jums ir jātic Dievam.” (Jo vismaz Dievs jūs izdrāzīs.)

Es jau viņus nenogalināju, tikai saīsināju ceļu pretī Nāvei.”

– Man vienmēr likās, ka paradīzē čivina putniņi, burbuļo strautiņi un tā.

– Nu jā, tā tas ir jūsu – debīliķu – paradīzē. Manējā ir klusums un viss ir miris.”

Vērtējums:

1/10 un viena balle tikai par tiem citātiem, ko man gribējās pierakstīt, citādi izrāde saņemtu apaļu nulli, jo atzīmju skala diemžēl nepieļauj negatīvus vērtējumus.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
6 Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply

 

 
  1. Dainis

    21st May 2015 at 6:14 pm

    “Reāli mana mīļākā vieta izrādē bija tā, kur kāda sirma kundzīte cēliena vidū izgāja no zāles un aiz sevis skaļi aizcirta durvis.” – Par šo balsī iesmējos. :)
    Pēc šāda apraksta izlasīšanas arī mani pārņem manāms riebums pret šo izrādi. Vispār daudz cilvēku šo izrādi apmeklē?

     
    • Spigana

      21st May 2015 at 6:18 pm

      Nope. Zāle tukša. Es pie brīvbiļetes tiku tikai tāpēc, ka reāli uz šo izrādi neviens neiet, bet zāli kaut kā vajadzēja aizpildīt.

       
  2. Ieva

    21st May 2015 at 6:15 pm

    “ – Man vienmēr likās, ka paradīzē čivina putniņi, burbuļo strautiņi un tā.
    – Nu jā, tā tas ir jūsu – debīliķu – paradīzē. Manējā ir klusums un viss ir miris.”

    Pie šitā gan es saķiķinājos :) It īpaši, iedomājoties to dramatisko sejas izteiksmi un nolemtības pilno intonāciju, ar kādu šo tēzi varētu pasniegt (a.k.a. es pēc sestā alus)

     
    • Spigana

      21st May 2015 at 6:17 pm

      Šis bija no retajiem citātiem, ko iekļāvu tāpēc, ka man viņš reāli patīk un es zem viņa parakstos par visiem desmit. 😀

       
  3. sidraba

    21st May 2015 at 6:44 pm

    Man vislabāk tajā izrādē patika dzeršana pēc izrādes. Tas bija reāli labs moments.

     
    • Spigana

      21st May 2015 at 7:18 pm

      Yes, tā bija izrādes labākā daļa.