RSS
 

Par tiesībām kritizēt

22 May

Mans vakardienas vēstījums par teātra izrādi, kas man šķita pagalam nebaudāma, visnotaļ paredzami izsauca pāris aizvainotus komentārus, jo savu viedokli par izrādi biju atļāvusies paust tikpat vīzdegunīgā veidā kā tika pasniegta pati izrāde.

Lai nu paliek konkrētā diskusija, kuras vienīgā vērtība bija manas pašapziņas celšana (bļāviens, kāds taču tiešām lasa tos manus savārstījumus!), bet visa frāžu apmaiņa man atgādināja par jautājumu, kas jau ilgi, ilgi neliek mieru.

Visi esam dzirdējuši slaveno frāzi “kamēr pats nevari izdarīt, nekritizē”, kura tiek piesaukta katru reizi, kad kāds parastais mirstīgais ir atļāvies paziņot, ka viņam kaut kas bijis netīkams.

Piemēram, tas nozīmētu, ka es nedrīkstu rakstīt blogu par grāmatām, jo neesmu profesionāla rakstniece. Jo mēs visi zinām, ka profesionāli rakstnieki grāmatas raksta citiem tādiem pašiem rakstniekiem. Tas nozīmētu, ka es nedrīkstu norādīt uz to, ka kāda interneta mājaslapa ir bezgaumīga vai neērta lietošanā, jo manas zināšanas par programmēšanu ir praktiski neeksistējošas. Tas nozīmē arī to, ka savas pārdomas par teātri man būtu jāpatur pie sevis, jo nekādas augstas teātra skolas beigusi neesmu.

Tā nu ar šo dogmu nonākam situācijā, kad visa māksla (par sportu un programmēšanu šoreiz nerunāsim) tiek radīta tikai un vienīgi šauram profesionāļu lokam un viņi arī ir tie, kam ļauts publiski izteikties. Pārējiem labākajā gadījumā tiek visžēlīgi piedāvāts aplūkot minēto mākslu un varbūt klusiņām pie sevis apdomāt, bet nekādā gadījumā nav ļauts šos uzskatus paust skaļi. Klusēšana jo īpaši nepieciešama gadījumos, kad parastajam mirstīgajam māksla nav gājusi pie sirds. Es, protams, atvainojos, ja es esmu vienīgā, kam tas izklausās kaut kā mēreni absurdi, īpaši, ja pieņemam, ka mākslas mērķis ir nevis visiem izpatikt, bet gan raisīt emocijas, idejas un diskusijas.

Tanī pašā diskusijā man tika laipni norādīts, ka turpmāk man būtu ieteicams apmeklēt tikai izrādes, par kurām jau iepriekš esmu pārliecināta, ka man tās patiks un būs pietiekoši vienkāršas manam uztveres līmenim. Diezgan labs ieteikums, kuru es noteikti centīšos ņemt vērā, tikai man radās dažas neskaidrības, kuras vēlētos precizēt. Ja parastajam mirstīgajam savu nepatiku paust nav ļauts, man atliek lūkoties pēc profesionāļu viedokļiem. Par to pašu nelaimīgo blastera izrādi internetos man izdevās atrast divas recenzijas, kurās abās izrāde tiek slavināta kā intelektuāls meistardarbs, kas rosinās pārdomas par dažādiem pārlaicīgiem jautājumiem. Izklausās baigi forši, es nospriežu, ka šī ir ļoti laba un apmeklēšanas vērta izrāde un droši uz to eju. A tur pārsteigums – man tā izrāde reāli riebjas! Ko nu?

Tālāk seko diskusijā izteiktā doma, ka varbūt izrāde tomēr nebija piemērota manam intelekta līmenim un vajadzētu pameklēt kādas izrādes, kur visu ar karotīti salej mutē. Nē, nu neslikts ieteikums, protams. Bet vienmēr jau ir vieglāk paziņot to, ka tavs skatītājs ir stulbs vai vismaz slinks, nevis atzīties, ka aiz pretencioziem tekstiem un pseidofilozofijas ir mēģināts noslēpt to, ka patiesībā nav nekā, ko teikt, vai labākajā gadījumā – tā kā būtu idejas, kurās gribētos dalīties, bet tās nav izdomātas gana tālu, lai nebūtu jāpaļaujas uz prastu mēģinājumu skatītāju šokēt, saglabājot iespēju šo pašu skatītāju nosaukt par stulbu, jo viņš atļāvās nošokēties.


Lūk, tagad, kad esmu devusi iemeslu dažādu pakāpju profesionāļiem paziņot, ka atkal jau kāds parastais mirstīgais ir juties aizvainots, jo nespēj saprast viņu elitāro domu gājienu, varu droši atgriezties savā piezemētajā ikdienā. Starp citu, man kā reizi uz sestdienu ir viena teātra biļetīte, runā, ka tā arī būšot tāda diezgan intelektuāla izrāde, variet nākamnedēļ atkal gaidīt no manis vīpsnāšanu bez vēlmes iedziļināties.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodejs

    22nd May 2015 at 4:20 pm

    Šis nu gan bija labi uzrakstīts. Kritikas monopolizēšana noteikti būtu kādas grupas sapnis. Jo šāda malas skatītāja un “nekritiķa” izteicieni izjauc smalko pīļudīķa balansu. Nu to, kur visi viens otru pazīst un iet uz vienām un tām pašām prezentācijām. Un kā tu cilvēkam, kura vīnu dzēri aizvakar, ka viņa veikums ir slikts. Ja nu tikai gadījumā, kad vīna dzeršana ievilkusies pailgāk.

    Vēl ir kategorija ir tie, kas principiāli nespēj atzīt, ka pakāsuši naudu un laiku nejēdzīgā pasākumā, grāmatā. Tie vienmēr spēs atrast attaisnojumu, slēpjot to aiz pseidointelektualitātes, masu neizglītotības. Nu tie ir tie kas vienmēr uzvar. Tāpēc viņi gaudos līdzi vadošajam kritiķu viedoklim, neatkarīgi no sava patiesā viedokļa.

    Vēl jau var gadīties arī tā, ka tu esi unikāla un izrāde tiešām nav bijusi tev. Bet pēc apraksta sapratu, ka tā nav domāta arī man. Taču tā kā es teātrus apmeklēju ļoti reti, tad labprāt palasu tavā blogā aprakstītās izrādes

    PS. vispār mums grāmatu blogeriem ar vajadzētu nodibināt elitāri intelektuālu klubu un pasludināt sevi par vienīgajiem īstajiem kritiķiem no tautas :)

     
    • Endija

      25th May 2015 at 1:11 pm

      Jebkurš cilvēks ir tiesīgs novērtēt darbu, kas izlikts publiskai apskatei – teātris, kino, sporta sacensības, eirovīzija u.c. Jautājums ir cik objektīvs Tavs vērtējums. Es pilnīgu pieņemu, ka Tu kvalificējies, kā grāmatu kritiķis, nevis tāpēc, ka esi mācījusies rakstīt, bet tāpēc, ka Tev ir liela pieredzes bagāža ar izlasīto. Kad es studēju teātra un kino kritiku, man minimāli mācīja režisora vai aktiera mākslu, bet mums bija daudz jāskatās gan jaunās, gan vecās filmas + jāspēj precīzi nodefinēt, kas nepatika un kāpēc. Tieši tāpēc – vērtēt izrādi jau tu vari, bet pretī konkrētā lauciņa speciālista konstruktīvai kritikai un zināšanām par teātri, tavs viedoklis vienkārši nestāvēs līdzi. Tas ir kā salīdzināt profesora viedokli ar Delfu komentētāju (nevienu konkrēti neapvainoju, jo nezinu par kādu izrādi ir runa). No otras puses, ja visi kultūras cilvēki ignorētu skatītāja viedokli, tad uz teātri neviens neietu. Tāpēc ir dažādu veidu izrādes – klasiskās, kas ir vairāk visiem un eksperimentālās, kas būs interesantas teātra gardēžiem un parastais skatītājs nevarēs beigt brīnīties, kādam patiks, citam nē. Kultūras darbinieki ir savā pīļu dīķītī, jūs esiet savā jauno intelektuāļu bariņā, krišnaīti un urlas vēl savā, tas ka cilvēki dalās pa interesēm un zināšanām ir normāli un pašsaprotami.

       
  2. Linda

    22nd May 2015 at 4:30 pm

    Kur izlasāmi tie sašutuma pilnie komentāri par izrādes recenziju?

     
    • Spigana

      22nd May 2015 at 4:32 pm

      Twiterī, es tikai nezinu, kā lai viņus visus vienkopus savāc. Šeit ir laikam lielākā daļa: https://twitter.com/gmaliks/status/601738644551049216

       
      • Linda

        22nd May 2015 at 4:49 pm

        paldies!
        abi ieraksti labi. izraisīt diskusijas, emocijas – tas izrādei izdevies.

         
      • emils

        6th July 2015 at 12:58 pm

        Ai, tu tak nepateici, ka diskusija izvērtās ar vienu no izrādes aktieriem! :)

         
  3. Dainis

    24th May 2015 at 1:57 pm

    Nav jābūt teļam, lai pateiktu, ka piens ir saskābis …