RSS
 

Jane Eyre. Charlotte Brontë

04 Jun

(Es atļaušos uzskatīt, ka Džeinas Eiras sižets ir visiem daudz maz zināms un šoreiz nenodarbošos ar grāmatas aprakstīšanu, tā vietā vairāk pievērsīšos manai personīgajai attieksmei pret varoņiem un grāmatas nozīmi. Protams, būs vesela kaudze maitekļu.)

Jau rakstot par grāmatu “The Eyre Affair” minēju, ka tā manī izraisīja vēlmi atkal izlasīt slaveno Džeinu Eiru, ko iepriekš biju lasījusi kaut kad pusaudža gados pēc kādas no neskaitāmo ekranizāciju noskatīšanās. Pie kam, Džeina Eira ir arī manā nu jau novārtā pamestajā 100 grāmatu projektā (kura dēļ vispār tapa šis blogs. Nu, vismaz daļēji).

Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka tagad man šī grāmata šķiet ārkārtīgi interesanta un nebūt ne pats garlaicības un puritānisma iemiesojums kā to atcerējos no pusaudža gadiem. Tiesa gan, Goodreads ir redzams, ka es tāda nebūt neesmu vienīgā un šī attieksmes maiņa parasti skaidrojama ar to, kas no šīs grāmatas tiek sagaidīts.

Kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu, kas jau sen ir kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, man varēja būt apmēram 13 gadi un filmas iespaidā es gaidīju romantisku, mazliet vecmodīgu mīlas stāstu. Ak dies, kā es nogarlaikojos! Es nekādīgi nebiju spējīga saprast, kāpēc Džeina nevar pārkāpt tiem saviem stulbajiem principiem un kāpēc viņa kā tāds ēzelis skrien ar galvu sienā kaut kādu nebūt muļķīgu likumu dēļ. Un vēl tā puritāniskā attieksme pret visu! Nu nē, es nolēmu, ka šis ir gabals, kas paredzēts reliģiozam tantiņām un atvadījos no šī romāna uz visiem laikiem.

Bet izrādās, ka cilvēki pieaug un līdz ar pieaugšanu līdzi nāk visādas interesantas lietas – mazliet plašākas zināšanas par pasauli un tās vēsturi, mazliet lielāka nojēga par cilvēka vietu sabiedrībā un šīs vietas vēsturisko attīstību. Kopš padsmitnieka gadiem arī esmu izaugusi līdz liberālai domāšanai un spējai atkāpties no melnbaltā pasaules skatījuma, pa vidu iepludinot manu mīļāko krāsu – pelēko.

Tikai tagad es atklāju, ka Džeina Eira nebūt nav mīlas stāsts un uz to šādi skatīties nozīmē sev nozagt brīnišķīgu grāmatu. Tikai tagad es atklāju, ka Džeina patiesībā ir ārkārtīgi spēcīga sieviete ar uzskatiem, kas par gadsimtu apsteidz viņas laikabiedrus. Pie kam, labāk izprotot 19. gadsimta sabiedrības un dzīves uzbūvi, ir arī daudz vieglāk saprast Džeinu un atbalstīt viņas motīvus.

Manu galveno sašutumu pusaudža gados, protams, izraisīja Džeinas atteikšanās dzīvot kopā ar Ročesteru pēc tam, kad ir atklājusies Ročestera sievas eksistence. Es nekādīgi nevarēju saprast, kas gan tur slikts, galu galā pats Ročesters itin veiksmīgi pierāda to, ka viņa sieva ir būtībā neeksistējoša, pie kam neviens tāpat neko nezinās un viņi varēs laimīgi dzīvot savā nodabā. Tagad tieši otrādi – manuprāt, par Džeinu vispozitīvāk runā tieši viņas lēmums doties prom, tieši viņas spēja pastāvēt pašai par sevi un nepakļauties saldiem solījumiem. Īpaši apsveicams ir viņas veselais saprāts un spēja saprast, ka viņa kā mīļākā Ročesteram diez vai būs tik simpātiska kā sieva, pie kam Džeina ļoti labi saprot, cik ievainojamā pozīcija sevi nostādīs, piekrītot šim dzīves modelim. Jā, mūsdienās tas nebūtu nekas īpašs, bet galu galā – mūsdienās šāds stāsts vispār neeksistētu.

Kas mani gandrīz pārsteidza, ir tas, cik feministiska ir šī grāmata. Džeina brīvi pauž savus uzskatus par to, ka sievietes netiek pienācīgi novērtētas un ir nospiestas zem dažādiem muļķīgiem sabiedrības pieņēmumiem. Viņa nevairās teikt to, ko domā, un par to es viņu apbrīnoju. Džeina vispār ir lielisks feministes paraugs – viņa ir spējīga pastāvēt pati par sevi, viņas dzīves galvenais mērķis nav vīra atrašana, bet gan dzīve, kuru viņa atzīst par pareizu. Tomēr tas nepadara viņu par karojošu fūriju, tieši otrādi – viņa ir piezemēta un saprātīga. Savukārt tie brīži, kad grāmata kļūst melodramatiska, ir pilnībā piederīgi gotiskās literatūras tradīcijai.

Par Džeinu viss ir skaidrs, savukārt ar Ročesteru man klājās grūtāk un viņam viennozīmīgu raksturojumu, simpātijas vai antipātijas piekabināt man neizdodas.
No vienas puses ir skaidrs, ka jukušās sievas slēpšana bēniņos un centieni slepus apprecēties, nav gluži džentlmeņa cienīga rīcība. Bet no otras puses es nespēju pret viņu just nekādas antipātijas, jo viņš ir pilnībā sava laikmeta un sabiedrības upuris (brīžiem pat gribas teikt, ka lielākā mērā nekā Džeina). Ročesters nekādīgi nevar atkratīties no tās savas jukušās sievas, kuras vienīgais dzīves mērķis ir sadedzināt savu vīru, un man ir grūti vainot viņu par to, ka viņš no Bertas bēg un mēģina aizmirsties dažādos veidos.

Un te nu es nonāku pretrunā pati ar sevi – ja uz Džeinu es skatos apbrīnas pilnām acīm tieši laikmeta kontekstā, tad Ročesters manās acīs iegūst pagalam mūsdienīgu veidolu un man nenāk ne prāta viņu nosodīt par mīļākajām, braukāšanu apkārt un izklaidēšanos, jo tas šķiet pilnīgi normāli man kā 21. gadsimta iedzīvotājam. Faktiski tā laikam arī ir Džeinas un Ročestera lielākā nelaime – viņi ir piedzimuši vismaz gadsimtu par agru un ne viņu raksturi, ne uzskati neatbilst viņu laikmetam.

Starp citu, Ročesters manā galvā pat neierakstās kā īpaši neglīts varonis. Viņi tur var teikt, ko vien vēlas un stāstīt man cik grib, ka viņš neatbilstot skaistuma priekšrakstiem, bet, izlasot Ročestera aprakstu, man viņš neglābjami izklausās pēc pievilcīga vīrieša, bet jau atkal – viņš neatbilst sava laikmeta standartiem.
Nu nespēju es Ročesteru uztvert kā ļaundari, dariet ko gribiet, neatkarīgi no tā, vai viņu uzskatām par skaistu vai neglītu, vai pieņemam, ka viņš ir pārāk vecs vai nē (ņemot vērā to, ka morāli Džeina ir krietni vecāka par saviem 18-19 gadiem, man itin nemaz nešķiet briesmīga viņu vecuma starpība).

Lai vai kā tur būtu ar maniem uzskatiem par skaistumu, tomēr nevar noliegt, ka autore ir bijusi visai drosmīga, sarakstot grāmatu, kuras abi galvenie varoņi ir fiziski nepievilcīgi. Šarlote Brontē ir spējusi uzticēties sava lasītājai inteliģencei un spējai redzēt pāri sejas vaibstiem un klasiskiem profiliem. Mūsdienās Džeina gan jau beigās piedzīvotu maģiskās pārvērtības un no neglītā pīlēna pārvērstos par gulbi, bet Brontē nav laika nodarboties ar tādiem lētiem gājieniem, viņai ir svarīgākas lietas runājamas un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man šī grāmata šķiet tik simpātiska.

Un tad grāmatā ir varonis, kas man izteikti riebjas un tas ir Džeinas brālēns Džons. Skaidrs, ka viņš grāmatā ir ieviests kā Ročestera pretmets – Džons ir skaists kā grieķu dievs, viņš ir izglītots un apgarots un viņam dzīvē ir cēli mērķi. Džonam it kā būtu jāuzsver visi Ročestera trūkumi un 19. gadsimtā tas noteikti tā arī izklausītos, bet manā galvā Džons ir tikai un vienīgi despotisks nelietis, kas savā psihopātiskajā apsēstībā ar reliģiju un savu misijas apziņu ir zaudējis jebkuru cilvēcību, un ir gatavs iznīcināt jebkura cilvēka laimi, raksturu un veselo saprātu, ja vien ar to pietuvosies savai misijai. Uz mani Džons iedarbojās tieši pretēji it kā paredzētajam – jo vairāk grāmatā viņš parādījās, jo vairāk man patika Ročesters, kurš galu galā atbalsta brīvu cilvēka gribu un izvēli, kurš neuzstājas ar kategoriskām prasībām pret vienīgo pareizo dzīvošanas veidu, kurš spēj būt šarmants, smieties un izbaudīt dzīvi. Piedošanu, manās acīs Džons te zaudē vienos vārtos un viņam vienkārši nav izredžu.

Itin bieži Ročesteram tiek pārmests sarkasms un drūvēšanās par dzīvi, bet manā gadījumā tas tieši ir iemesls, lai man Ročesters patiktu vēl vairāk un caur to arī Džeina, jo viņa beidzot ir spējīga pienācīgi atbildēt uz to visu. Jā, mani kaitina tie mūžīgi saldi runājošie cilvēki, kuriem viss ir rozā, jauki un pūkaini, man daudz simpātiskāks šķiet Ročestera mēreni skarbais un atklātais stils, kur pirms došanās pie miera nerodas vēlme no ausīm cukuru izbērt.

Tā nu es sev beidzot esmu atklājusi Džeinu Eiru kā ārkārtīgi aizraujošu un pārdomu vērtu grāmatu, kā ļoti skaisti sarakstītu grāmatu, kurā pat apraksti un reliģiska rakstura pārspriedumi netraucē, par ko jūtos ļoti pateicīga grāmatai “The Eyre Affair” un lieliskajam cilvēkam, kas man to iedāvināja. Ļoti iespējams, ka pēc gadiem desmit es Džeinu Eiru pārlasīšu atkal un atkal atklāšu kaut ko jaunu, kaut ko kas grāmatā ir rodams tikai tad, kad lasītājam ir nepieciešamā pieredze. Un papildbonuss – es tagad esmu daudz maz atbrīvojusies no iespaida, ka visa šī laika literatūra ir bezdievīgi garlaicīga, droši vien pieķeršos arī citām māsu Brontē grāmatām un saņemšos arī Ostinas “Lepnumam un aizspriedumiem”.

Džeina Eira” ir brīnišķīga gotiski mazliet melodramatiska grāmata ar kuru es lieliski pavadīju laiku. Iesaku lasīt arī citiem, ja vien tie citi ir daudz maz pieaugušā vecumā un interesējas par feminismu un tā vēsturi vai vienkārši vēlas pavadīt laiku ar skaistu grāmatu.

Citāti no grāmatas:

..glancing around occasionally to make sure that nothing worse than myself haunted the shadowy room.”

“I do not think, sir, you have any right to command me, merely because you are older than I, or because you have seen more of the world than I have; your claim to superiority depends on the use you have made of your time and experience.”

“Women are supposed to be very calm generally: but women feel just as men feel; they need exercise for their faculties, and a field for their efforts, as much as their brothers do; they suffer from too rigid a restraint, to absolute a stagnation, precisely as men would suffer; and it is narrow-minded in their more privileged fellow-creatures to say that they ought to confine themselves to making puddings and knitting stockings, to playing on the piano and embroidering bags. It is thoughtless to condemn them, or laugh at them, if they seek to do more or learn more than custom has pronounced necessary for their sex.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply