RSS
 

Metropole. Ferenc Karinthy

29 Jun

Man patīk, ka grāmatklubā tiek izdomātas interesantas lasīšanas tēmas. Un man patīk, ka mājās ir kāds, kurš iegrūž rokās īsto grāmatu tad, kad kā tāds spoks klīstu gar saviem grāmatplauktiem.
Šoreiz bija jālasa kāda grāmata, kas jau ilgi stāvējusi plauktā nelasīta un tādu man ir daudz. Un ar “daudz” es domāju skaitli, kas rakstās ar trim zīmēm. “Metropole” bija viena no tām sešām grāmatām, kuras man aizdeva, kad bijām tikko iepazinušies, otrajās vakariņās. Un lai apliecinātu grāmatu spēku – tagad tā grāmata stāv nevis manā, bet mūsu grāmatplauktā.
Toreiz gan es “Metropoli” neizlasīju, toties ķēros klāt tagad un jutos visai apmulsusi. Nu, nav jau tā, ka nepatika. It kā patika. Bet lielāko grāmatas daļu es pavadīju nesaprotot.

Budai ir lingvists, kurš dodas uz konferenci Helsinkos, bet tur viņš tā arī nekad nenonāk, jo kaut kur lidostā viņam kaut kas samisējas, viņš acīmredzot nonāk nepareizajā lidmašīnā, kas viņu aizved uz milzīgu, nepazīstamu, klaustrofobisku pilsētu, kas ir stāvgrūdām piebāzta ar steidzīgiem ļaudīm, no kuriem neviens pats nerunā ne vārda kādā no Budai zināmajām valodām, un šo valodu nav maz. Jo izmisīgāki kļūst Budai centieni atklāt, kur viņš atrodas un atrast ceļu ārā no nospiedošās pilsētas, jo vairāk viņš attālinās no sava mērķa un grimst dziļākā izmisumā.

Grāmatas lasīšanas procesam man daudz būtu līdzējis tas, ja grāmatā būtu bijis norādīts tās sarakstīšanas gads (1970), kas izskaidrotu tehnoloģiju attīstības līmeni un vienu otru neskaidrību.
Būtu bijis patīkami arī, ja tulkotāji uz angļu valodu nebūtu mainījuši grāmatas nosaukumu uz kaut ko neiederīgu un maldinošu. Grāmatas nosaukums oriģinālā ir “Epepe”, savukārt “Metropole” ir kaut kas dīvains un neizprotams, jo šis jēdziens grāmatā tā arī neparādās, pie kam grāmata nebūt nav par pilsētu un tai pilsētai šeit patiesībā lielas nozīmes nav.

Epepe” ir visnotaļ tipisks Eiropas intelektuālais romāns, kurā praktiski nav sižeta un pasaule ir ieskicēta vien vieglās līnijās, jo tai šeit nav nozīmes – šis romāns ir alegorija un alegorijām rakstnieki īstas pilsētas var atļauties arī nebūvēt. Kas vēl interesantāk – romānā nav arī dialogu, jo galvenais varonis, protams, nav spējīgs ar kādu sarunāties.

Ļoti cilvēcīgā veidā lielākoties es par šo grāmatu jutos aizkaitināta, jo es to vienkārši nesapratu. Es ilgi nespēju saprast, par ko ir šī grāmata, ko autors ar to gribēja pateikt, kas ir aizslēpts aiz šīs alegorijas. Uz šiem jautājumiem lasītājs kaut aptuvenas atbildes atklāj vien pēdējās 30 lapaspusēs un arī tad nepamet zināmas aizdomas, ka īsti neesi spējis izlauzties cauri šim tekstam un nonākt pie tā idejas.

Mans labākais minējums ir tāds, ka šī grāmata ir alegorija par komunismu un Staļina laikiem, kad indivīds ir nicināms un nesvarīgs, kad svarīga ir ideja un vara, kad uz idejas altāra var brīvi upurēt neierobežotu skaitu cilvēku, jo cilvēkus var saražot vēl. Līdz šai idejai aizrakties nav viegli, jo grāmatas virsslānis vairāk liek domāt par iespējamo Ņujorkas attīstības scenāriju – Budai nedienās lielu nozīmi spēlē nauda un vēlme dzīvot vismaz eleganti, kā arī kritiens pa sociālajām kāpnēm, un man ir aizdomas, ka šāda grāmatas uzbūve ir kalpojusi kā vairogs pret cenzūru, tā teikt – bet šī grāmata taču ir par pūstošo kapitālismu, nevis mūsu skaisto dzimteni!

Es kā mūsdienīgs lasītājs esmu pieradināta pie labi izstrādātām pasaulēm un sižetiem, pie varoņu motivācijām un visām tām pārējām jaukajām lietiņām, kas grāmatu padara baudāmu. Es visu grāmatas laiku gribēju uzzināt, kā šī paralēlā pasaule ir tikusi pie tik milzīgām pilsētām, ka visa pasaule šķietami ir urbanizēta. Es gribēju saprast, kāpēc tad īsti neviens netiek laists ārā no pilsētas (nu labi, šo izskaidrotu teorija par komunisma alegoriju), es gribēju zināt, vai iedzīvotāji patiešām runā dažādās valodās un viens otru vispār nesaprot, es gribēju zināt, kur Epepe dzīvo un mani interesēja šīs pasaules darbošanās mehānisms. Bet tā kā šis nav tāds romāns, es to tā arī nekad neuzzināju.

Toties mani sajūsmināja lingvistiskie pārspriedumi un salīdzinājumi, es priecājos, ka beidzot esmu atradusi kādu grāmatu bez dialogiem, jo jau sen gribēju noskaidrot, kā strādātu daiļliteratūras romāns bez dialogiem. Man patika smalkā nianse, ka blondā meitene Epepe grāmatā nemitīgi maina vārdu, jo Budai tā arī nespēj uztvert svešādās valodas izrunu un nekad neuzzina viņas vārdu. Man patika tas, cik šausminoši dzīvi ir aprakstīta dzīve pārbāztā pilsētā un cilvēka atkarība no birokrātijas.

Es nekādā gadījumā nenožēloju to, ka izlasīju šo grāmatu, bet šis romāns noteikti ir piederīgs tai kategorijai, kuru pārdomāšanas process pēc pēdējās lapas pāršķiršanas ir krietni baudāmāks par pašu lasīšanas procesu, jo lasīšanas laikā ir praktiski neiespējami aizrakties līdz romāna centrālajai idejai un jēgai.
It kā jau šādas grāmatas skaitās dziļi intelektuālas un augstākās raudzes literatūra un skaidrs, ka septiņdesmitajos gados tieši tā arī grāmatas rakstīja (jo nebija jau daudz citu iespēju). Tomēr es skarbi melotu, ja teiktu, ka es esmu spējīga izbaudīt šādu grāmatu. Tieši šinīs brīvdienās klausījos lekciju, kurā tika ļoti pareizi norādīts, ka lasītājam daudz vieglāk identificēties ir ar konkrētām lietām, vietām un tēliem, nevis abstraktām idejām, jo neviens nezina, kā tā abstraktā ideja izskatās, to ir grūti iztēloties un tai ir grūti pieķerties. Tāpēc es priecājos, ka mūsdienās arvien vairāk autoru atklāj to, ka dziļi intelektuālai un pārdomājamai literatūrai nav jābūt mokoši lasāmai.

Vai man grāmata patika? Jā un nē, es neesmu pārliecināta, ka “patika” šinī gadījumā ir labs apzīmējums. Man bija interesanti par spīti tam, ka dusmojos, jo nesapratu. Man bija interesanti pamazām nonākt līdz idejai par to, kas varētu būt šīs grāmatas jēga. Un vispār es pat varētu ieteikt šo grāmatu lasīt citiem, tikai ar dažiem priekšnosacījumiem – negaidiet no šīs grāmatas distopiju, atcerieties, ka tā ir sarakstīta 1970. gadā, un ķerieties tai klāt tikai tad, ja jums ir vismaz aptuvenas vēstures zināšanas par padumjajiem laikiem un 1956. gada revolūciju Ungārijā.

Citāts no grāmatas:

He could give up any time he chose. That was the chief reason he resisted: there was no urgency about giving up.”

Vērtējums:
7/10

Nosaukums: Metropole (Epepe)
Autors: Ferenc Karinthy
Izdevējs: Telegram Books
Lappušu skaits: 236
Pirmizdevuma gads: 1970
ISBN: 9781846590344

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply