RSS
 

Kristofers un Ēnu Ordenis. Arno Jundze

15 Jul

Pēc tam, kad es izlasīju Asmo atsauksmi par šo grāmatu, nolēmu, ka tas nu gan nav priekš manis, bet manas domas mainījās grāmatas atvēršanas svētkos, kur cita starpā tika lasīts arī grāmatas fragments. Asprātīgais un vieglais stils mani uzrunāja un es nolēmu grāmatai tomēr dot iespēju.

Kristofera dzīve nav gluži vienkārša arī pirms dīvainajiem notikumiem – mamma viņam mirusi, tēvs no bēdām dzēra un tad pārcēlās dzīvot uz Angliju, bet Kristofers nu dzīvo ar Freimaņonkuli nemīlīgā un visai nabadzīgā dzīvoklī. Tiesa gan, Kristofers mācās vienā no labākajām Rīgas skolām, bet nu nav jau viegli visu to bagātnieku dēliņu vidū izdzīvot, ja uz skolu nākas doties ar sabiedrisko transportu.

Bet tieši sabiedriskajā transportā Kristofers kādu dienu sastop dīvainus vīrus, kas viņam piedāvā iesaistīties pagalam slepenajā Ēnu Ordenī, kas pārvalda (un slēpj no parastajiem mirstīgajiem) seno celtnieku atstātās tehnoloģijas, kas tālu apsteidz mūsu zinātnes attīstību. Tur ir portāli un teleporti, un spēja pārraidīt ziņas telepātiski, un, protams, ir arī ļaunie, kas visu šo bagātību grib izmantot ļauniem mērķiem.

Par šo grāmatu man ir visai sašķelts viedoklis. No vienas puses Jundze raksta neapšaubāmi labi un viņa stils ir tāds, ko ir prieks lasīt. Valoda ir raita un asprātīga, autoram ir izdevies ļoti veiksmīgi grāmatu uzrakstīt “piezemēti” un ikdienišķi, ir sajūta, ka Kristofers ir pavisam īsts, arī viņa pārdzīvojumi un ikdiena ir ļoti saistoši un dzīvi. Savukārt sižets ir tāds… nu… ļoti klasisks, lai neteiktu, ka banāls un nodrillēts. Ir kaut kāds slepenais ordenis, kas pašaizliedzīgi sargā cilvēci no pašas cilvēces, ir apdāvināti bērni, kuri tiek iesaistīti šinī ordenī un vēl iemanās izglābt visu pasākumu, ir arī pavisam ļaunie tēli, kuru galvās nekad dzīvē nav iešāvusies neviena pati morāli pareiza doma, un piedevām vēl ļaunie pašās beigās ļoti cītīgi izskaidro visus līdz šim neatbildētos jautājumus.

Grāmatas sižets ir tāds, ka rūdītākam fantastikas/fantāzijas lasītājam neko jaunu te neatrast, toties šī grāmata varētu kalpot kā lielisks pirmais solis šī žanra iepazīšanā un apjaušanā, ka latvieši neraksta vien žēlabainas gaudu dziesmas, kuru lasīšana ir pielīdzināma spīdzināšanai septiņos elles lokos. Ja man šobrīd būtu gadi 12-13 es šo grāmatu būtu aprijusi vienā piegājienā un prasījusi pēc vēl, bet pusaudža gadi man jau ir garām un attiecīgi arī šīs grāmatas mērķauditorijā es netrāpu.

Sižets tak sižets, bet man ļoti, ļoti patika galvenie varoņi, no kuriem neviens īsti nav tipisks personāžs. Kristofers ir tāds ļoti saprātīgs un racionāls puika, kas itin veiksmīgi spēj pats par sevi uzņemties atbildību un nezaudēt galvu situācijās, kas šķiet biedējošas. Blumberga savukārt ir apķērīga meitene, kas ir gatava aizstāvēt taisnību un arī itin veiksmīgi tiek galā pati ar sevi.

Patiesību sakot man pat galvā iešāvās tāda ķecerīga doma, ka es labprāt būtu lasījusi Jundzes grāmatu par Kristoferu bez Ēnu Ordeņa, jo tieši Kristofera ikdienas un pārdzīvojumu apraksti bija tie, kas mani aizķēra visvairāk un Jundzem noteikti būtu padevies lielisks pieaugšanas stāsts.

Vēl kāda pozitīva lieta – autors grāmatā ir veikli iepinis dažādu parādību zinātniskus skaidrojumus (par to pareizību gan ne man spriest), kuri varētu grāmatas lasītājus mudināt par zinātni interesēties vairāk.

Galu galā jāsecina, ka es vienkārši neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, toties tā varētu labi iet pie sirds pusaudžiem/bērniem un šis būtu labs pirmais solis garā ceļojumā kopā ar fantastikas grāmatām. Mani toties pievilka autora stils un Kristofera ikdienas dzīve, un ir skaidrs, ka es lasīšu arī nākamās Jundzes grāmatas.

Vērtējums:
6.5/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nosaukums: Kristofers un Ēnu Ordenis
Autors: Arno Jundze
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 302
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934049453

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. NJ

    22nd November 2015 at 9:57 pm

    Diemžēl, tieši ar iepīto zinātni ir nepārtraukta situācija “tik slikti, ka ir smieklīgi” (reizēm noejot līdz “tik slikti, ka vairs nav pat smieklīgi”), bez viena sensu meikojoša piemēra-izņēmuma.