RSS
 

A Work In Progress. Connor Franta

20 Jul

Es izlasīju 22 gadus veca youtube dzīvesstila vlogera autobiogrāfiju. Bija tieši tā, kā izklausās, un es patiešām nezinu, ko gan es gaidīju.
Pareizāk sakot, es zinu, uz ko es naivi cerēju, bet… Par šo grāmatu es uzzināju Daiņa blogā un pēc tam uzmetu tai acis iekš Goodreads, un radās iespaids, ka šī būs dizainiski perfekta grāmata par čalīti, kas cīnās ar dzimumu stereotipiem, sabiedrības spiedienu un tā tālāk. Īsāk sakot – cerēju, ka beidzot kāds ir uzrakstījis grāmatu par to, ka vīriešiem feminisms ir nepieciešams ne mazāk kā sievietēm.
Nekā.

Tātad, Connor Franta ir 22 gadus vecs jaunēklis un kaut kāds briesmīgi slavens youtube vlogeris, kura fanu pulks ir mērāms miljonos. Nekad iepriekš par viņu nebiju dzirdējusi.

Nav nekāds pārsteigums, bet – 22 gadu vecumā vienkārši ir krietni par agru vispār sākt domāt par autobiogrāfijas rakstīšanu. It kā ir interesanti lasīt kā tāds vienkāršs puika izsitas līdz kaut kādam zvaigznes statusam, jo īpaši tāpēc, ka Konors ir samērā intraverts cilvēks, kuram nepatīk atrasties liela pūļa uzmanības centrā (šeit atklājas interesants mūsdienu paradokss – cilvēks var justies bezgala muļķīgi, ja uz viņu dzīvē skatās simtiem cilvēku, bet tanī pašā laikā var mierīgi mājās ierakstīt video, kuru noskatīsies 4 miljoni, jo ir iespējams video izrediģēt un dzīvajā šos skatītājus nemaz neredzi). Tā kā tik lielas dzīves pieredzes, lai kaut ko reālu stāstītu savā autobiogrāfijā, Konoram nav, viņš izlīdzas ar miljons banālām atklāsmēm, līdz kurām jau sen ir nonācis katrs sevi cienošs pieaugušais. Jā, Konor, visiem sen ir skaidrs, ka draugu jēga slēpjas kvalitātē, nevis kvantitātē. Jā, Konor, cilvēki ir iemācījušies, ka ir veselīgi laiku pa laikam teikt “nē”. Jā, Konor, būt vienatnē ir patīkami. Ak dies, nu nopietni, lasīt visas šitās klišejas bija neizsakāmi mokoši. Jā, jā, es zinu, kā šīs patiesības norauj jumtu brīdī, kad tu pats līdz kaut kam tādam aizdomājies, bet tas nenozīmē, ka es to visu gribu lasīt atkal un atkal, un atkal. Konoram patiešām būtu vajadzējis savu domu par autobiogrāfiju nogrūst kādā tumšā, tumšā atvilktnē, no kuras to izcelt pēc gadiem 40. Lūk, tad šī būtu ģeniāla grāmata.

Sāpīgi ir tas, ka Konoram patiesībā būtu, ko teikt pasaulei un viņš varētu uzrakstīt ļoti spēcīgu grāmatu, ja ne tik daudz koncentrētos uz banālām atklāsmēm, tā vietā grāmatu veltot stāstam par to, kā viņam bija bail izrādīt interesi par mākslu, jo tas neatbilst dzimumu stereotipiem un priekšstatam par to, kā ir jāuzvedas čalim. Viņam būtu vajadzējis daudz vairāk uzmanības veltīt tam, kā viņš pat pats sev nebija spējīgs atzīt to, ka ir gejs un kā viņš pēc tam baidījās to atklāt savai ģimenei un draugiem. Daudz lielāku uzmanību būtu pelnījusi ģimenes un draugu iejūtīgā attieksme pret Konora paziņojumu un tas, kā Konora bailes izrādījās veltas. Šāds stāsts būtu bijis ļoti vērtīgs, jo varbūt iedrošinātu arī citus neslēpties un nebaidīties, jo ir ļoti iespējams, ka šausmu stāsti par padzīšanu no ģimenes un vardarbību nemaz nav tik populāri, kā mediji liek mums domāt. Konora stāsts par pieņemšanu un iecietību ir pelnījis tikpat daudz uzmanības kā visi tie, kas cietuši pazemojumus, jo tieši Konora stāsts ir tas, kas varētu iedrošināt un iedvesmot.

Bet tam visam Konors velta vien garāmejošu nodaļu, neiedziļinoties detaļās un atkal atgriežoties pie savam naivajām atklāsmēm, ticot, ka tās kādu iedvesmos.

Jau sākumā minēju, ka šo grāmatu lasīt vēlējos arī tāpēc, ka man tika solīts perfekts dizains un neatkārtojamas fotogrāfijas. Šinī punktā vīlos mazliet mazāk, tomēr vilšanās mani sagaidīja šā vai tā. Jā, dizains gan ir labs un nostrādāts, un man patika, bet tās bildes… Nu nav te nekā izcila, tādi ikdienas instagrami vien ir. Jā, vietumis skaisti sagrupēti un Konora ēdienbildes varbūt ir pussoli augstāk par ierastajiem instagramiem, bet joprojām nekā izcila. Lielākā daļa Konora bilžu mani nomācoši garlaikoja un grāmata neko nezaudētu, ja no tās izmestu vismaz pusi no Konora bildēm. Es patiešām no šīs grāmatas bildēm biju gaidījusi ko vairāk par ģimenes snapšotiem un slikti nobildētām margrietiņām.

Ja man tik loti nepatika/riebās/garlaikoja kāpēc es vispār līdz galam lasīju to grāmatu? Galvenokārt tāpēc, ka grāmata ir apjomā neliela un cerēju, ka uz beigām tur izlīdīs kaut kas no solītā, bet vispār arī tāpēc, ka Konora rakstīšanas stils ir ārkārtīgi pievilcīgs. Viņš raksta tā, kā mana paaudze runā, viņa stils ir asprātīgs, viegls, brīvs un čomisks (ak dies, kāds tā vispār saka?). Lai nu ko bet nespēju izteikties gan šim jaunēklim pārmest nekāda gadījumā nevar un pagaidām šis atklātais veids, kādā Konors uzrunā savu lasītāju apvienojumā ar labi nostrādātu dizainu ir grāmatas spēcīgākās puses. Jācer, ka kādreiz Konoram izdosies radīt arī pievilcīgu saturu, ne tikai formu, jo vismaz šobrīd Konora idejas ir nomācoši naivas un neizturami garlaikojošas.

Vai es iesaku šo lasīt? Nē, nekāda gadījumā. Nu labi, vispār ir divi izņēmumi – šo var droši lasīt, ja esi Konora fans, vai arī tad, ja tev ir 13 gadu un neesi lasījis neko nopietnāku par interneta forumiem. Vispār… Man ir aizdomas, ka šīs divas grupas lielā mērā pārklājas.

Īsāk sakot – kārtējā pusaudžu grāmata, kuras mērķauditorijā es neietilpstu. Šomēnes esmu lasījusi aizdomīgi daudz šādu literatūru.

Vērtējums:
4/10

P.S. – vai kāds man negrib maksāt astronomiski lielu naudu par to, ka es rakstu blogu? Esmu atvērta piedāvājumiem.

Nosaukums: A Work In Progress
Autors: Connor Franta
Izdevējs: Atria/Keyword Press
Lappušu skaits: 212
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9781476791616

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Dainis

    20th July 2015 at 1:35 pm

    Patiesībā varu piekrist gandrīz visam, ko esi uzrakstījusi – tas Konora naivums ir nedaudz kaitinošs, bet domāju, ka ap gadiem 30 vai 40 viņš varētu uzrakstīt ko labāku.
    Man arī ļoti pietrūka iedziļināšanās problēmās, jo tas viss tā virspusēji pārstāstīts, gluži kā vidusskolas domrakstos. Katrā ziņā viņam ir kur augt. Turklāt ļoti.

     
    • Spigana

      20th July 2015 at 1:54 pm

      Mhm. Ja viņš rakstīs vēl kaut ko es varbūt pat izlasīšu, jo potenciāls ir.

       
  2. Asmodejs

    21st July 2015 at 9:08 am

    Pasaulē, manuprāt, ir tikai daži cilvēki, kuriem 22 gadu vecumā būtu bijis vērts rakstīt autobiogrāfiju. Tā uzreiz galvā iešaujas tikai Maķedonijas Aleksandrs.

    Vispār jau tā grāmata izskatās ir veidota, lai iegūtu papildus naudas plūsmu no sava fanu pūļa 😉