RSS
 

The Long Earth. Terry Pratchett & Stephen Baxter

22 Jul

Es fanoju par Prečetu. Ak dies, nu kurš gan nefano? Viņa siltais un cilvēcīgais humors, viņa spēja palūkoties uz cilvēkiem no malas un asprātīgais rakstības stils ir brīnišķīgi. Skaidra lieta, ka es esmu ar mieru lasīt jebko, ko Prečets ir sarakstījis, tas nekas, ka Baksters man ir melna bilde un es jau iepriekš zināju, ka šī nebūs ierastā Prečeta grāmata.

21. gadsimta 30-ajos gados cilvēces liktenis un izpratne par dzīvi pilnībā mainās, jo nelielas ierīces izgudrošana atklāj, ka blakus mūsu Zemei eksistē vēl miljardi tādas pašas pasaules. Nu, ne gluži tādas pašas – šīs Zemes ir neapdzīvotas un jo tālāk no mūsu Zemes, jo pasaules kļūst atšķirīgākas. Pie kam, par to neapdzīvotību vēl varētu pastrīdēties, jo citās pasaulēs ir atrodamas dzīvības formas, kas vismaz attāli līdzinās cilvēkiem, bet vēl nav tikušas tik tālu savā evolūcijā – te ir troļļi, elfi un pat dinozaurveidīgi radījumi, kas staigā uz divām kājām un prot izgatavot darbarīkus.
Ceļošanas process ir neiedomājami vienkāršs – uztaisi mazu kastīti ar pāris vadiem un trīsvirzienu slēdzi, par enerģijas avotu izmanto kartupeli un tik mierīgi soļo no vienas pasaules nākamajā.
Džošua savukārt piemīt dabisks soļotāja talants, viņš bez tās kartupeļu kastītes mierīgi var arī iztikt, pie kam viņš arī jūt citu cilvēku klātbūtni jebkurā pasaulē, kurā viņš atrodas, kas viņu pārlieku neiepriecina – viņš izvēlas meklēt vientulību pasaulēs, kuras vēl nav apsēduši tūristi vai kolonizatori, un meklē tajās Klusumu.
Tā nu Džošua dzīvo savu vientuļnieka dzīvi līdz brīdim, kad uz skatuves parādās Lobsangs – tibetieša automehāniķa apziņa, kas pārdzimusi superdatorā un tagad vairāk līdzinās mākslīgajam intelektam, nevis cilvēkam, par spīti tam, ka ar tiesas lēmumu Lobsangs ir atzīts par cilvēku.

Pirmais, kas par šo grāmatu ir jāzina potenciālajiem lasītājiem – šis nav mums pierastais Prečets. Patiesībā no Prečeta šinī grāmatā gandrīz vispār nekā nav un viņa balss stāstā jūtama nav. Varbūt vienīgi varoņos ir vairāk jūtams Prečeta pieskāriens, piemēram, mūķene, kas brauc ar Harley, diezgan velk uz Prečeta humoru. Bet citādi – nekā.

Lasīšanas laikā man palika tāds dīvains iespaids, ka lasu nebeidzami garu ievadu – grāmatā tiek ļoti skaisti pētītas nebeidzamās iespējas, ko paver jaunu pasauļu atrašanās mums blakus, ir ļoti spēcīgi izstrādāta grāmatas vide un varoņu raksturi ir visai dzīvi, bet trūkst gan sižeta, gan motivācijas darbībai. Džošua ar Lobsangu ceļo pa Garo Zemi, nodarbojas ar pētniecību un Lobsanga uzlabošanu, bet viss viņiem notiek viegli un vienkārši, nevienas briesmas nav īstas briesmas un nekādus milzīgus šķēršļus ceļotāji nesastop.

Mani ārkārtīgi sajūsmināja grāmatā iekļautās idejas par evolūcijas iespējamībām, man patika citu pasauļu izpēte un mani uzjautrināja tas, cik burtiski autori ir apspēlējuši domu par paralēlajām pasaulēm. Arī soļošanas tehnika ir labi atstrādāta un visas detaļas, kuram es sākumā mēģināju piekasīties ir grāmatas gaitā izskaidrotas un atrisinātas. Bet vispār šī grāmata manai gaumei bija nedaudz par pozitīvu un vienkāršu, es vairāk pavelkos uz grāmatām, kuru varoņiem nākas tikt galā ar dažādiem sarežģījumiem. No otras puses – varbūt ir vērtīgi kādreiz izlasīt arī pa grāmatai, kur viss notiek bez lielām katastrofām un turas ikdienības rāmjos. Nu kāpēc gan tiem nabaga varoņiem būtu mūžīgi jācieš? Vismaz šai grāmatā kāds dabū arī laimīgi atpūsties un mierīgi dzīvot.

Starp citu, man ārkārtīgi patika Lobsangs un viņa attīstība, viņš man lielā mērā atgādina Azimova androīdus, tikai atšķirība tā, ka Azimovs vēl nenojauta, kādos apjomos mēs būsim spējīgi piekļūt informācijai, savukārt Prečetam un Baksteram tas ir ļoti labi zināms. Pat Lobsanga raksturs ir diezgan azimovisks un robotam raksturīgs, kas gan brīžiem runā pretī tam, ka Lobsangs iepriekšējā dzīvē ir bijis tibetietis. Bet es jau neko nezinu par reinkarnācijas mehānismiem, varbūt tur saglabājas tikai dvēsele un kaut kāds atmiņu kodols, bet uzvedības modeļi katrā jaunajā ķermenī tiek konstruēti no jauna.

Galā varu teikt, ka vispār man grāmata patika. Sākumā pat biju milzīgā sajūsmā, jo man šķita ļoti simpātiska Džošua izmisīgā vēlme pēc Klusuma, šito lietu es labi saprotu, bet grāmatas gaitā sajūsma mazliet noplaka sižeta un motivācijas trūkuma dēļ. Toties es kārtīgi izpriecājos par pasaules uzbūvi un varoņu savstarpējām attiecībām un vispār jutos visnotaļ apmierināta par to, ka esmu izlasījusi šo grāmatu. Un pārējo sēriju vispār arī taisos lasīt. Ak jā, un visu grāmatas lasīšanas laiku es naktīs burvīgi sapņoju, kā soļoju pa dažādām paralēlajām pasaulēm, par to vien man jau šī grāmata patika.
Tā obligāti citiem neiesaku un katram pretimnācējam rokās negrūstu, bet lasīt var, ja tikai no grāmatas negaida pārlieku daudz.

Citāts no grāmatas:
I don`t think it`s weak to admit you made a mistake. That takes strenght, if you ask me.”

Vērtējums:
7.5/10

Nosaukums: The Long Earth
Autors: Terry Pratchett, Stephen Baxter
Izdevējs: Corgi
Lappušu skaits: 432
Izdevuma gads: 2012
ISBN: 9780552164085

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodejs

    22nd July 2015 at 3:35 pm

    šo tiešām labāk katram pretīmnācējam neieteikt. Man no Bakstera vispār patīk viņa idejas, tās bieži vien robežojas ar ģeniālām. Šis pat kartupeļa piedziņas soļotājs atgādina veco labo fantastiku, kad viss bija vienkārši bez vakuuma fluktuācijām.

    Taču ar varoņu piedzīvojumiem viņam ir kā ir, esmu lasījis vēl pāris viņa grāmatas un tā vien šķiet, ka šajā viņš ir centies uzreiz neaiziet kārtējā kosmiskajā operā, bet palikt uz zemes. Ja lasīts daudz Bakstera, tad Lobsangs neizraisīs unikalitātes sajūtu, viņam tāds ir praktiski katrā darbā, firmas zīme. Un bieži tas ir mākslīgais intelekts, kurš nokopēts no reāla cilvēka (Ultima, Proxima).

     
    • Spigana

      22nd July 2015 at 5:09 pm

      Nu, Lobsangs man varbūt tik drīz neapniktu. 😀 Vispār jau ir vēlme kaut ko tagad pamēģināt arī no Bakstera, būs jāsaprot, no kura gala klāt ķerties.