RSS
 

Baltvilka balvai nominētās grāmatas.

28 Jul
Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

(Raksts tapis priekš Satori.lv pirms balvu pasniegšanas)

Šī gada 24. jūlijā jau 11. reizi tiks pasniegta Baltvilka balva bērnu literatūrā, ir zināmas arī balvai nominētās grāmatas — pavisam raiba kompānija. Man itin nemaz nav skaidrs, kā žūrija tiek galā ar skarbo uzdevumu no lielisku grāmatu plejādes izvēlēties to vienu vislabāko un īpašāko — man tas nu nekā neizdodas. Cik gan labi, ka es katru nomināciju varu mīlēt pa savam un parunāties par visām, bez būšanas spiestai izvēlēties vienu vienīgo. (Šeit gan rakstīju tikai par rakstniecībā nominētajām grāmatām, vēlāk pievienoju no delfiem kopētus tekstus par balvu saņēmējiem)

Pazudušais pērtiķis” Luīze Pastore (“Neputns”)

Jaunajā “Mākslas detektīvu” sērijā autorei ir izdevies apbrīnojami gaumīgi sakausēt izklaidi ar mācīšanos, kas vien šo grāmatu padara atzinības vērtu. Pirmajā grāmatā “Pazudušais pērtiķis” lasītājs iepazīstas ar mūžam aktīvo Pogu, kurai vienmēr ir ko teikt, un kluso un apdomīgo Teo.

Autore saka, ka bērniem ir jāļauj garlaikoties, jo tikai tā viņi paši nonāks līdz idejām, kā sevi nodarbināt, un tieši to autore ļauj darīt arī saviem varoņiem — viņi garlaikoti sēž pie Rozentāla gleznas “Princese ar mērkaķi”, līdz pavisam nemanot sākas piedzīvojumi. Un piedzīvojumi nāk komplektā ar jaunām zināšanām – šinī grāmatā tiek uzzināts, kā ļaudis ballējās 20. gadsimta pašā sākumā, kā top gleznas un vēl daudz kas cits.

Šī būs īstā grāmata, ja ir vēlme jaunajā lasītājā raisīt interesi par latviešu mākslu.

Neredzamais cilvēks” Luīze Pastore (“Neputns”)

Mākslas detektīvu” otrajā grāmatā notikumi krietni uzņem apgriezienus un šoreiz mūsu detektīvu komanda Teo un Poga, kurai pievienojies resnais takšelis Komats, piedzīvojumus meklē pavisam mērķtiecīgi, ne vairs netīšām “izkrītot” cauri gleznai.

Šo grāmatu lasot es kļuvu mēreni zaļa no skaudības, jo es arī labprāt caur gleznu nonāktu pirmajā Mākslas Akadēmijas karnevālā. Šoreiz gan arī piedzīvojumi kļūst mazliet bailīgāki, jo, kā jau pie māksliniekiem un bohēmas, viss ir pagalam neprognozējami, un ej nu saproti, ar kādiem nolūkiem tie tukšie zābaki tev dzenas pakaļ! Viss tomēr atrisinās veiksmīgi un mūsu jaunie detektīvi jau atkal ir veiksmīgi pielikuši roku latviešu mākslas tapšanā.

Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā tika pasniegta Luīzei Pastorei par sērijas “Mākslas detektīvi” grāmatām “Pazudušais pērtiķis” un Neredzamais cilvēks” (Neputns, 2015) kuru spraigie sižeti un izteiksmīgā valoda aizrauj ar meklējumu garu, rosina iztēli un fantāziju, un pievērš bērnu uzmanību Latvijas vēstures un mākslas faktiem. /delfi.lv/

Prezidents” Aino Pervika, tulkojusi Maima Grīnberga (“Liels un mazs”)

Bērniem itin bieži tiek uzdots liktenīgais jautājums: “Kas tu gribi būt, kad izaugsi liels?” Atbildes mēdz būt dažnedažādas, bet tās bieži ir kādas grandiozas profesijas, saistītas ar lieliem panākumiem un vēlmi sasniegt kaut ko brīnišķīgu.

Tomēr reti kurš dzīvē kļūst par to, ko sapņojis bērnībā, un arī Aino Pervikas radītais mazās valstiņas prezidents ir tieši šāds gadījums – viņš jau nemaz nplānoja kļūt par prezidentu, tā vienkārši sanāca. Izrādās, ka būt par prezidentu ir pagalam grūti: uz pili neļauj līdzi ņemt iemīļoto, no vectēva mantoto šūpuļkrēslu, un arī prezidenta šunelis tāds sētas krancis vien ir — pilī lāga neiederas un tāpēc ir slēpjams. Un pat ar jaudīgo auto prezidents pats tā nemaz nevar braukt.

Tomēr šis ir ļoti cilvēcīgs prezidents, kas asprātīgi tiek ārā no ķibelēm un liek padomāt par to, vai tik mēs neesam par daudz aizrāvušies ar dažādām jocīgām idejām par reprezentabilitāti un to, kādam obligāti, obligāti ir jābūt valsts prezidentam. Varbūt nemaz nebūtu tik slikti par prezidentu dabūt tādu cilvēku, kas kopā ar mazbērnu brauc ragaviņās un kura labākais draugs ir parasts sētas krancis, nevis smalks šķirnes suns. Jo, redziet, arī diplomātiskās problēmas šis prezidents risina tieši tikpat cilvēcīgi un iejūtīgi.

Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā šā gada starptautiskie laureāti ir Igaunijas rakstniece Aino Pervika (Aino Pervik), bet balvu par viņas stāstu grāmatas “Prezidents” (liels un mazs, 2015) izcilo tulkojumu, iedzīvinot cilvēcisko prezidenta tēlu latviešu valodā, saņēma Maima Grīnberga. /delfi.lv/

Nenotikušais atklājums” Mārtiņš Zutis (“Liels un mazs”)

Grāmata, kas bērniem līdzēs apgūt skaitļus, savukārt pieaugušo sejās ieviesīs platu jo platu smaidu.

Dabas zinātnieks Kārlis Darviņš mazliet vinnijpūkiskā manierē mēģina atklāt pēdu nospiedumu skaita augšanas noslēpumu un pa ceļam izvirza dažādas teorijas par mēnessērdzīgiem papagaiļiem un trim klibiem suņiem. Kā jau vēsta nosaukums, pats Kārlis pie atrisinājuma gan nenonāk — autors atklājēja prieku ir atstājis lasītājam.

Mārtiņš Zutis ir ne tikai teksta, bet arī ilustrāciju autors, un šī lomu apvienošana ir radījusi grāmatu, kurā teksts ar ilustrācijām sadzīvo roku rokā. Iepriecina arī autora spēja atkāpties no mūžam krāsainā bērnu grāmatas formāta, dodot vaļu ļoti gaumīgām un varbūt pat abstraktām ilustrācijām pelēkos toņos, kurās uzsvars ir likts uz vissvarīgāko – skaitīšanu. Pie kājām, kuru skaits aug galvu reibinošos ātrumos, sakabinātas dzeltenas zīmītes, kas kalpo kā skaitļu rādītājs.

Ar šādu brīnišķīgu palīgu var ne tikai skaitļus apgūt, bet arī grāmatas iemīlēt.

VAS “Latvijas valsts meža” balvu “Jaunaudze” par debiju bērnu literatūrā saņēma Mārtiņš Zutis par grāmatu “Nenotikušais atklājums” (liels un mazs, 2015), kurā mākslinieks vienpersoniski radījis valdzinošu grāmatas tēlu – saturu, ilustrācijas un dizainu, piedāvājot iedvesmojošu paraugu bilžu grāmatai, kurā notiek intelektuāla dauzīšanās. /delfi.lv/

Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” Ieva Samauska (“Zvaigzne ABC”)

Aizrautīgs un rotaļīgs dzejoļu krājums, kas izraujams cauri vienā elpas vilcienā. Galvenajās lomās uzstājas tādi pazīstami tēli kā Oliņš Boliņš, Džimpiņa Rimpiņa, Kājiņš Vējiņš un Bums. Šī raibum raibā ģimene dodas dažnedažādos jautros piedzīvojumos, kuru tematika arī šķiet pazīstama — daudzos dzejoļos autore asprātīgi apspēlējusi klasiskās skaitāmpantu tēmas, iedvešot tiem jaunu elpu un nozīmi.

Šī ir grāmata, kas paredzēta baudīšanai kopā ar smiekliem un dauzīšanos, jo kompānijā ar Oliņu Boliņu nu gan nekad nav garlaicīgi.

Bulta, Zvaigzne un Laī” Ieva Melgalve (“Zvaigzne ABC”)

Ieva Melgalve ar savu debiju bērnu literatūrā ir uzstādījusi augstu latiņu nākotnes bērnu romāniem fantāzijas žanrā, un atliek vien cerēt, ka viņai būs arī ne mazāk spējīgi sekotāji.

Grāmata pievēršas laikam, kad pasaulē valda vācēju-mednieku dzīves modelis, bet dzīvi, kas jau tāpat nav vienkārša, vēl vairāk sarežģī nepieciešamība sadzīvot ar laumām. Šīs gan nav nekādas jaukās laumiņas, kas rātni ierodas izpildīt trīs vēlēšanās, bet nav arī pagalam riebīgas būtnes, kuru vienīgais nolūks būtu ļaunums. Laumas šeit ir neizprotamas būtnes ar neizprotamiem motīviem, mazliet biedējošas, mazliet valdzinošas.

Šī arī nav nekāda uķi-puķi mīļā bērnu grāmatiņa, kur viss ir skaisti un rožaini. Nebūt nē. Un tieši tas arī ir Ievas lielākais trumpis — viņa neuzskata bērnus par trausliem, dumjiem radījumiem, kurus par katru cenu jāsargā pat no vissīkājaiem realitātes ērkšķiem; tā vietā viņa bērniem piedāvā iespēju izpētīt pasauli tādu, kāda tā ir, un savu spēju robežās pašiem tikt galā ar grūtībām.

Mana intervija ar Ievu Melgalvi, kas tapa pēc šīs grāmatas izlasīšanas.

Kristofers un Ēnu Ordenis” Arno Jundze (“Zvaigzne ABC”)

Klasisks pusaudžu dēku romāns, kas būs izcili piemērots tiem, kas sper pirmos soļus fantastikas žanra apgūšanā.

Jundzem ir veiksmīgi izdevies vienā grāmatā iekļaut gan pieaugšanas stāstu, gan piedzīvojumu romānu, un tieši šī piedzīvojumu piesaiste mums visiem zināmajai ikdienai ir grāmatas lielākā veiksme.

Kristofers un Katrīna ir parasti klasesbiedri. Nu, vismaz viņiem tā šķiet, līdz brīdim, kad viņi tiek ierauti noslēpumainajā Ēnu Ordenī, kas sargā senu un nezināmu civilizāciju noslēpumus. Kā jau īstenam piedzīvojumu romānam pienākas, ir arī ļaundari, kuru nelietīgie nodomi ir neapšaubāmi nelietīgi, savukārt Kristoferam un Katrīnai nākas visas problēmas risināt ar pusaudžiem raksturīgo apķērību un pārgalvību.

Par lielu plusu var nodēvēt autora centienus visu, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās maģisks, skaidrot ar mūsdienu zinātnes palīdzību, pie kam atzīstot arī to, ka neba nu viss mums ir zināms.

Vai otrā grupa mani dzird?” Inga Gaile (“Liels un mazs”)

Grāmatas vāks vēsta, ka šie ir dzejoļi, kas paredzēti visai ģimenei, un grāmatas saturs tieši to arī piedāvā. Visu vecumu ģimenes locekļi šeit atradīs kaut ko sev, un autorei ir neticami veiksmīgi izdevies tvert gan bērna, gan pieaugušā skatījumu uz dzīvi.

Ļoti cilvēcīgā veidā dzejoļi runā par to, kas ir ģimene un cik dažāda tā var būt; te sastopamas gan filozofiskas pārdomas, gan jautri piedzīvojumi, pie kam ilustratore atstājusi vietu arī pašu lasītāju radošajām izpausmēm, ļaujot piedalīties grāmatas veidošanā.

Inga Gaile savā dzejoļu krājumā nerada kādu mākslīgu, cukurotu realitāti, kurā visi ir pareizi, laimīgi un tikumīgi; tās vietā ir reālā dzīve kā vieta, kur iespējams skaisti dzīvot — neapšaubāmi lieliska pieeja bērnu literatūrai.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply