RSS
 

Vārdiem nebija vietas. Guntis Berelis

28 Jul

Pie šīs grāmatas es tiku pagalam simpātiskā veidā – uz Bereļa dzimšanas dienu bija saorganizēta akcija, iekš kuras las.am varēja iepirkt visas Bereļa e-grāmatas par puscenu, pie kam pirmie grāmatas “Vārdiem nebija vietas” pircēji saņēma arī fizisko grāmatu ar pateicību no autora. Par ko pateicība? Protams, par to, ka autoram dzimšanas dienā esi sagādājis lielisku dāvanu – nopircis viņa grāmatu.
Es būtu bezgala laimīga, ja šādu praksi ieviestu visas Latvijas izdevniecības – autora dzimšanas dienā viņa grāmatām atlaide un lasītāji viņu apsveic, iepērkot grāmatas. Skan bezgala lieliski un utopiski.

Kamēr pati lasīju papīra grāmatu, māsai nosūtīju elektronisko versiju, paskaidrojot vien tik daudz, ka “galvenais varonis ir prasts strādnieks, kas iztaisās par mēmu, jo citādīgi nedabon nopisties ar šmarēm.” Vēlāk secināju, ka šāds apraksts ir nepilnīgs, tomēr dod vismaz aptuvenu ieskatu tanī, kas no grāmatas sagaidāms.

Grāmatas darbība risinās 1913. – 1916. gadā ar ieskatiem piektā gada revolūcijā. Galvenais varonis ir Tušs – blandoņa ar zelta rokām, salabos jebko, ja vien neskaita pārīti ielauztu galvaskausu.
Kad iepazīstamies ar Tušu, viņš sāk strādāt pie filmas uzņemšanas kā galdnieks/dekorāciju meistars un lai arī vēlāk Tuša ceļš ar kino vairs lāga nav saistīts, grāmata pati par sevi visai atgādina mēmā kino laikmetu, galvā pat ainas no šīs grāmatas melnbaltas zīmējas.

Berelis ir izvēlējies neapšaubāmi drosmīgu piegājienu savai grāmatai. Pirmkārt, Tušs ir tāds zemisks mērglis, ka nelabi metas. Otrkārt, latviešu literatūrā parasti ir pieņemts vaidēt par to, cik viss bija slikti un kā letiņus apbižoja, nevis rakstīt par tām sabiedrības padibenēm, kas uz citu ciešanu rēķina iedzīvojas vai vismaz gūst baudu.

Šī nav nekāda pielaķēta un iestīvināta grāmata, tieši otrādi – Berelis ar galvu pa priekšu ir meties iekšā strādnieka dzīvē un domās, to visu neiedomājami spilgtā veidā nododot arī lasītājam. Bereļa spēcīgākais ierocis šeit ir valoda – grāmata ir sarakstīta tā, kā 20. gadsimta sākumā varēja runāt tāds prasts, neizglītots strādnieks, un tieši valodas pielietojums ir tik neatkārtojami skaists, ka sajūsmā gribas spiegt, bet nav laika atrauties no grāmatas. Ja kāds vēl ir dumji iedomājies, ka latviešu valoda ir pliekana un nabadzīga, lai ar steigu izlasa šo grāmatu.

Uz grāmatas beigām man Tušu gribējās saukt par maniaku vai ko tamlīdzīgu, bet, lasot recenzijas, atklāju, ka Rukšāne ir atradusi Tušam krietni precīzāku apzīmējumu – urla. Tušs ir patiesi pretīgs tipāžs, kura vienīgās vēlmes šai dzīvē ir dedzināt, ēst, pisties, uzpīpot un tieši šādā secībā. Tāda smalka lieta ka empātija Tušam pat tuvumā nav stāvējusi un viņa dzīves uzskati liek riebumā raukt degunu. Pagalam nepievilcīga aina, vai ne? Bet Berelis ne pirmo dienu ar pīpi uz jumta, skaidrs taču, ka (gandrīz) neviens nelasīs grāmatu, ja galvenais varonis izrādīsies esam pretīgs, tāpēc vismaz sākotnēji par Tušu rodas kaut kādā mērā simpātisks priekšstats – viņš ir tāds čalis ar zelta rokām, kas var visu salabot, atsacīšanās no vārdiem arī šķiet simpātiska vai vismaz eksotiska un viņa piezemētais skatījums uz dzīvi vismaz sākotnēji pievelk. Un tikai grāmatas gaitā lasītājs attopas, ka ir lielākā vai mazākā mērā pieķēries nemīlamam kretīnam, kuram droši vien bēniņos ar viss nav kārtībā. Un tā nu Berelis savu lasītāju atstāj nelielā izmisumā un neizpratnē, ko tad lai iesāk ar visu šito ķēpu – varonis ir neapšaubāmi nosodāms un tiesājams, bet kā tiesāsi cilvēku, kam esi kaut nedaudz pieķeries? Šādu meistarību varoņu būvēšanā kurš katrs rakstnieks vis neizrāda.

Ja man vajadzētu īsi šo grāmatu raksturot vai ar kaut ko salīdzināt, es teiktu, ka šis ir bukovskisks gabals, kam Kings ir piešāvis garšvielas. Kreptīgs parastas dzīves apraksts ar vietumis uzpeldošiem psiholoģisko šausmu elementiem. Ak jā, un es atkal pārliecinājos, ka man ir neatkārtojams talants pie grāmatu šķebinošākajām vietām nonākt tieši laikā, kad ēdu. Šinī grāmatā tādas patiesi šķebinošas vietas ir divas un loģiski, ka abas izlasīju tieši pusdienu laikā, jo pēc pirmajām pusdienām man vēl nepieleca, ka šī grāmata ar ēšanu kopā neštimmē.

Un nē, tās pretīgās vietas nebija detalizēti aprakstītā pornofilmas skatīšanās vai Tuša fantāzijas (ak dies, nu kurš gan to visu nav redzējis), grāmatā seko krietni vien baisākas ainas, kas raisa cilvēciskas šausmas un liek nodrebēt, iedomājoties, kam gan jānotiek kādā prātā, lai šādas lietas pasāktu.
Starp citu, ja visa grāmata mani sajūsmināja, tad tai pronofilmai gan gribējās piekasīties un ne jau tāpēc, ka man pret pornogrāfiju būtu aizspriedumi, bet gan tāpēc, ka tā filma šķita pārāk moderna un mūsdienīga. Es gan neesmu nekāds pornogrāfijas vēstures eksperts, bet man ir aizdomas, ka 1913. gadā tik atklātas filmas neviens vēl lāga neražoja un par pornogrāfiju drīzāk tika uzskatīts striptīzs un tamlīdzīgi. (Rediģēts: Komentāros vairāki cilvēki, tai skaitā pats autors, labo šo manu maldīšanos.)

Bet lai nu paliek pornogrāfija, “Vārdiem nebija vietas” ir viena kreptīga grāmata ar makten smeķīgu valodu un ir ļoti iespējams, ka šī grāmata ir labākais, kas ar latviešu literatūru pēdējā laikā ir noticis. Ja jau letiņi bliež augšā šitādas grāmatas, tad tai mūsu literatūrai ir nākotne.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Vārdiem nebija vietas
Autors: Guntis Berelis
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #2
Izdevējs: Dienas Grāmata
Lappušu skaits: 253
Izdevuma gads: 2015
ISBN: 9789984887876

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags:

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodejs

    28th July 2015 at 1:04 pm

    Par pornogrāfiju tu Berelim velti piesienies, striptīzs bija deviņpadsmitā gadsimta beigās, divdesmitā sākumā jau gāja vaļā uz pilnu klapi. Atminos, ka LTV padsmit gadus atpakaļ rādīja dokumentālo filmu sēriju par cenzūru ASV un pornogrāfija gadsimta sākumā bija top lieta.

     
    • Spigana

      28th July 2015 at 1:06 pm

      Skaidrs, tad mana laika līnija klibo – visu laiku biju pārliecināta, ka tādu pornogrāfiju sāka izrādīt pēc 1. Pasaules kara.

      Bet tad jau viss kārtībā un Berela grāmatai vispār nav, kur piesieties. :)

       
      • Asmodejs

        28th July 2015 at 1:23 pm

        Paldies par aprakstu, noteikti izlasīšu šo grāmatu. Tušs izskatās brangs antivaronis.

         
  2. Dainis

    28th July 2015 at 1:07 pm

    Divdesmitā gadsimta sākums patiesībā bija tas laiks, kad sāka parādīties īsta pornogrāfija – tāda, kādu mēs mūsdienās saucam par pornogrāfiju.
    Pirmie daži 20. gadsimta gadi gan bija tādi, kad par pornogrāfiju sauca arī vienkāršu izģērbšanos un vienkāršu plikumu atrādīšanu.
    Ap 1913. gadu porno bija pieejams, bet domāju, ka tāda žanra filmu skatīšanās un dabūšana noteikti nebija tik ikdienišķa, kā mūsdienās.

     
    • Spigana

      28th July 2015 at 1:10 pm

      Nē, nu tas, ka ikdienišķa nē, tas skaidrs, to arī Berelis ļoti veiksmīgi sava grāmatā apraksta, kā viņi pa kluso iet uz kino skatīties kaut ko tādu.
      Ja pareizi atceros līdz pat 60.-70 gadiem pornogrāfija principā ir aizliegta.

       
      • Etelvine

        28th July 2015 at 1:40 pm

        Kāda jēga bija porno epizodei romānā? Kāds var man paskaidrot? Tik sīki un smalki, ka šķebeni sametās?

         
        • Spigana

          28th July 2015 at 3:31 pm

          Pirmkārt, man šķiet dīvaini, ja kādu tā porno epizode satrauc vairāk par to, kas notiek tālāk grāmatā.
          Otrkārt, šai grāmatai ir raksturīgi cieši pieturēties pie sadzīves reālijām, nav iemesla kaut ko šeit mākslīgi cenzēt.
          Treškārt, tieši porno epizodē pirmo reizi parādās šujmašīnas tēma, kas pēc tam vijās cauri visai grāmatai un ar to arī noslēdzas.

           
  3. Berelis

    28th July 2015 at 3:15 pm

    Arī no manis komentārs par filmiņu. Ir aprakstīta absolūti reāla pornofilma – varbūt mana atmiņa šo to pakoriģējusi, bet vispār sižets bija tieši tāds, ar mūkiem un mūķenēm. Mācītāji un mūki vispār šajā žanrā tika augstu vērtēti no sākta gala. Turklāt tajā laikā – pirms kara – nevis parādījās pirmās, bet tas jau bija kārtīgs bizness, kur grozījās lielas naudas, vien, protams, seansi nebija visiem pieejami. Bet, pieļauju, kinošņiki bija no retajiem, kam tā manta bija puslīdz pieejama.
    Par recenziju – liels paldies.

     
    • Spigana

      28th July 2015 at 3:32 pm

      Nu jā, ka tā padomā – ja jau citviet grāmatā iepītas reālas lietas, kāpēc gan lai arī porno filma nebūtu īsta. Es gandrīz palēcos, kad tekstā atpazinu to bildi, kur sieviete un bērns pozē kopā ar tukšo mundieri.

       
    • Vents

      28th July 2015 at 10:20 pm

      Maza uzziņa. Par senāko oficiāli datēto franču pornofilmu mūsdienu izpratnē uzskata 1908. gadā uzņemto “A L’Ecu d’Or ou la Bonne Auberge”. Filma ir skatāma arī internetā, bet publiskā portālā adresi nepiedāvāšu. Daži šo filmu pat uzskata par vecāko pornofilmu vispār, jo dažas it kā agrākas filmas, piemēram, argentīniešu “El Satario” (1907) tomēr varētu būt jau pēc pasaules kara tapuši viltojumi. Ieskatu par seksuālu scēnu (plašā nozīmē) parādīšanos kinematogrāfā var gūt šeit: http://www.filmsite.org/sexinfilms1.html

       
  4. Vārdi par “Vārdiem nebija vietas” | Guntis Berelis vērtē:

    28th July 2015 at 3:21 pm

    […] Grāmatu Spīganas recenzija viņas blogā 28.07.2015 […]

     
  5. vkasims

    31st July 2015 at 12:23 pm

    Te nu redzam, ko nozīmē internets un pornogrāfija :) Aizvien vairāk šķiet, ka nedrīkstu ļaut e-grāmatai pārklāties digitālajiem putekļiem