RSS
 

Šodien ir brīnišķīgo cilvēku diena.

19 Aug

Bez citām dīvainām lietam, ko kolekcionēju, manā galvā glabājas arī nelielu dzīves fragmentiņu izlase, kurā nonāk amizanti, mīļi, jocīgi, stulbi vai kā citādi uzmanību piesaistoši dzīves mirkļi, kuri kādā no smadzeņu plauktiņiem ir noglabāti miniatūru stāstu veidā.
Šodien šim arhīvam pievienoju trīs unikālus eksemplārus, kuros galveno lomu spēlē brīnišķīgie cilvēki mums apkārt.

Eksponāts A.
Šis, emmm…., džentlmenis labākajos gados bija saguris pēc ilgstošas staigāšanas, tāpēc uzskatīja par savu pienākumu parūpēties par nogurušām pēdām, tās sabiedriskajā autobusā izvelkot no apaviem un laiski uzslienot uz pretējā sēdekļa. Tā kā ceļš vēlāk būs arī jāturpina, šis džentlmenis nolēma pie viena arī nogriezt uz pēdām izveidojušās tulznas.

Eksponāts B.
Vienīgā brīvā sēžamvieta tai pašā autobusā atradās blakus kādam jaunēklim, kura dzīvība bija atkarīga no tā, cik aktīvi viņš būs spējīgs komentēt drauga telefonsarunu. Vienīgā neērtība – draugs sēž aiz muguras, bet lielai apņēmībai tas netraucē un jaunēklis veikli apmeta roku ap mana krēsla atzveltni un, sāniski pagriezies, lūkoja iespraukties sarunā. Noprotams, ka jaunēklis par tādām lietām kā dezodorants vai citu cilvēku personīga telpa nav dzirdējis, ierosinu šīs divas lietas iekļaut skolas mācību programmā līdz ar tikumības iezubrīšanu nākotnes gaišajos prātos.

Eksponāts C.
Trīs jaunavas vecumā ap mazpadsmit vakara pastaigas laikā beidzot atklāja lielisku izklaidi un nolēma, ka priekšā ejošā Spīgana būtu lielisks mērķis, pa kuru mest ar zaļiem āboliem. Protams, pirms šādām izklaidēm meitenes būtu varējušas patrenēties mešanas tehnikā un precizitātē, jo tie āboli lidoja cītīgi, bet kaut kā apkaunojoši neprecīzi.
Starp citu, žēl ka valodas barjera liedza noskaidrot kādu mani interesējošu jautājumu – vai viņas katru vakaru iet pastaigāties ar zaļiem āboliem cerībā, ka atradīsies kāds bezdvēseles mērķis, vai tomēr šī bija veiksmīga sagadīšanās?

Bet, atmetot neauglīgus prātuļojumus par cilvēkiem, kuriem dzīvojam līdzās, mana šodienas labākā doma bija no zobārsta mājās doties kājām. Nu, no tām lieliskajām domām par kurām tarakāni galvā aplaudē kājās stāvot un fotogrāfa sirds no sajūsmas apmet pāris kūleņus.
To 9 kilometru laikā līdz mājām varēja saskatīties glīšas gaismas un tik skaistus skatus, ka tie tā labprātīgi nemaz negribēja kamerā līst. Un vēl pa ceļam var netīšām atklāt, ka mazliet nekurienes vidū (Liepājas 76) atrodas kafejnīca “Bulka”, kurā izsalkušiem garāmgājējiem dod gardas maizes, maizītes, cepumus, mafinus, kūkas un mīlīgu interjeru.

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana
Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Foto: Spīgana

Saldus sapņus, murmuļi!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply