Grāmatu Spīgana par grāmatām

Šķiet, ka šo grāmatu nolēmu lasīt pēc tam, kad Marī pastāstīja, ka šī ir visai depresīva literatūra, bez cerības stariņa. Man ir neliela vājība pret grāmatām ar nelaimīgām beigām vai depresīvām grāmatām. Saprotiet, ja dzīve ir tik rozā, tad nevar vēl arī rozā grāmatas lasīt, cukurs sāks birt.

Alise Manro ir saņēmusi Nobela balvu literatūrā un pēc šīs grāmatas man ir pilnīgi skaidrs, par ko un kāpēc.
“Dārgā dzīve” ir īso stāstu krājums, visai aptuveni par galveno tēmu varētu izvirzīt tēzi, ka cilvēka prāts ir dīvaina vieta. Manro ļoti smalki, viegliem soļiem izpēta cilvēku apslēptākās vēlmes un motivācijas, viņa ar pietāti izturas pret jebko, kas ir neskaidrs un nesaprotams. Viegli, pavisam viegli viņa lasītāja prātā iebur ainu pēc ainas, paņem lasītāju aiz rokas un ieved citu cilvēku galvās.
Un stāstiem ir vēl kāda kopīga iezīme – nevienam no tiem nav atrisinājumu, tie lasītājam jāmeklē pašam.

Pēc katra stāsta izlasīšanas galvā lieliem burtiem uzpeld doma: “Ko?! Kāpēc? Kas te tikko notika?”. Jau stāstos aizskartās tēmas neatbilst normālības robežām, bet stāstu noslēgumi lasītāju atstāj karājamies gaisā, kas kļuvis smags no paša lasītāja neizpratnes. Tomēr tas ir pats labākais, kas ar lasītāju šais stāstos ir noticis, jo pēc pirmā apjukuma mirkļa lasītājs ir spiests risinājumus, atbildes un jēgu meklēt pats. Un kamēr pats neesi to stāsta kodolu un domu atradis, stāsts tevi vaļā nelaidīs.

Protams, lasīt šos stāstus ir smaga atbildība un ir jābūt gatavam pamatīgi pacīkstēties ar sava prāta džungļiem, iespējams pat, ka būs jāizmēž pa kādam zirnekļu tīklam vai muļķīgam stereotipam.

Šie stāsti nevēsta par kādiem īpaši neparastiem notikumiem vai dzīves pavērsieniem, Manro runā par to, ka briesmas sevī varētu slēpt tieši pierastā, ikdienišķā dzīve, par to, ka dzīve, tavs prāts vai sabiedrība patiesībā var izrādīties esam slazds.

Lasīt Manro stāstus brīžiem varbūt ir neērti, jo to tēmas un idejas ir neērtas, pie kam visam pāri klājas bieza atsvešinātības kārta, kas šeit piederas pie Manro rakstīšanas stila. Pēdējie 4 stāsti it kā ir autobiogrāfiski, tomēr arī tie vairāk pavēsta par laikmetu un sabiedrību, nekā pašu autori. Šķiet, ka tieši šī atsvešinātība, šī it kā neiejaukšanās ir stāstu lielākais spēks, tieši ar to stāsti lasītāju ievelk savos valgos. Diez vai lasītajs tik skaidri spētu saprast to apslēpto sāpi un problēmu, ja stāsti būtu emocionālāki vai ļautu lasītājam vairāk identificēties ar notiekošo. Nē, šeit gan autore, gan lasītājs ir vien novērotāji, malā stāvētāji un šis ir rets gadījums, kad tieši šī loma ļauj izdarīt visprecīzākos novērojumus.

Vai es kādam iesaku šo lasīt? Pasarg dies, nē! Un, protams, jā! “Dārgā dzīve” ir pasaules klases literatūra un to lasīt ir vērts, bet lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai, ir jāsaņemas drosmes, lai to izlasītu, ir mazliet jāatver prāts, lai tiktu ar to galā. Un galu galā ir vienkārši jāmīl dīvainas grāmatas.

Vērtējums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Dārgā dzīve
Autors: Alise Manro
Tulkotājs: Silvija Brice
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 272
Pirmizdevuma gads: 1995
ISBN: 9789934047527