RSS
 

Sum: Tales From The Afterlives. David Eagleman

07 Sep

Es vairs galīgi neatceros, kur man netīšām virsū uzskrēja informācija par šo grāmatu, bet zinu to, ka apraksts mani ieinteresēja uzreiz un es uzreiz arī grāmatu pasūtīju. Tiesa gan, kad sāku lasīt grāmatu, ātri secināju, ka tas ir pavisam kas cits, nevis tas, ko biju gaidījusi, tomēr bija gana izklaidējoši ša vai tā.

David Eagleman ir neirozinātnieks un laikam jau ASV gana slavens rakstnieks, viņš ir sarakstījis vairākas populārzinātniskas grāmatas par smadzenēm, bet ar grāmatu “Sum” ir pievērsies apcerējumiem par jautājumu, uz kuru neviens šīs pasaules iedzīvotājs atbildi nezina – kas ar cilvēku notiek pēc nāves?
Šinī grāmatā ir iekļautas 40 nelielas esejas, kurās autors piedāvā dažādus variantus, kas mūs varētu sagaidīt pēc nāves. Piemēram, varētu izrādīties, ka Paradīze patiešām ir tieši tik garlaicīga vieta, kā stāstīts Bībelē, un Dievu ir krietni nomocījušas cilvēku sūdzības par šo mūžīgo nīkšanu. Bet varbūt cilvēkus radīja inženieri, kuru mērķis ir izveidot detalizētu pasaules karti. Vai varbūt Dieva mīļākā grāmata ir Frankenšteins un viņš savu lomu ir nodevis Mērijai Šellijai.

Visas 40 esejas ir ieturētas vieglā tonī, brīžiem tās ir mazliet komiskas un dažkārt pat asprātīgas, bet tas, kas mani šinī grāmatā pārsteidza ir depresīvais slānis, kas klājas pāri visām esejām. Nevienā pašā variantā autors nepieļauj domu, ka cilvēkus pēc nāves sagaida kaut kas labs, patīkams vai interesants, nevienā no esejām neparādās doma, ka pēc šīs dzīves cilvēki varētu tikt pie nozīmīgākas eksistences formas, nez kāpēc katras esejas beigās izrādās, ka šī dzīve ir labākais, kas ar cilvēkiem jelkad notiks. Un pat, ja pēcnāves dzīve pieļautu kaut kā labāka esamību, tad neizbēgami cilvēki to visu sačakarēs vai arī atklāsies kāda kļūda plānošanā.

Protams, tā kā es nezinu, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves, man ir grūti autoram kaut ko pārmest. Ļoti iespējams, ka ar kādu no versijām viņš pat ir trāpījis desmitniekā. Un apmēram puse no šīm esejām vairāk ir refleksijas par cilvēku sabiedrību, nevis fantazēšana par pēcnāves dzīvi. Tomēr mani vienalga mulsina šī nespēja vai negribēšana pieļaut variantu, ka šī dzīve nav visa beigas vai mūsu augstākais eksistences punkts. Šāda doma man šķiet graujoši depresīva un es pat īsti nezinu, ko ar to iesākt, tāpēc lielākoties neiesāku neko – nav jau tā, ka mana pārliecība par pēcnāves dzīvi kaut ko diži mainītu.

Vispār jau man ir diezgan specifiska ideja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves, bet tas man neliedz papētīt citu domas un izskatīt citus variantus. Es mazliet biju cerējusi, ka autors šinī grāmatā patiešām piedāvās kādas interesantas un oriģinālas versijas par mūžīgo jautājumu, bet nekā. Vispār ir sajūta, ka autors ir diezgan ļoti vīlies cilvēkos un ka viņš īsti nespēj cilvēku sabiedrībā saskatīt kaut ko pozitīvu, kas gan nav nekāds dižais pārsteigums, tomēr tāda vienveidīga ņurdēšana no sērijas “viss ir slikti un kļūs tikai sliktāk” īsti nav manā gaumē. Protams, es bieži grāmatās meklēju tieši šo depresīvo dzīves pusi un daļa manu mīļāko grāmatu ir par bezcerību, tomēr šo nolemtības sajūtu es spēju piedot tikai augstas kvalitātes daiļliteratūrai, savukārt ikdienā man tā šķiet mazliet muļķīga labākajā gadījumā.

Lai nu kā tur būtu ar to nolemtības sajūtu, šī grāmata bija samērā izklaidējoša un vispār jau es īpaši nenožēloju tās izlasīšanu. Jūtos gan pārsteigta par tām daudzajām atsauksmēm, kurās lasītāji stāsta, kā šī grāmata viņiem norāva jumtu un lika uz pasauli palūkoties citādi. Par šiem lasītājiem man principā ir divas versijas – vai nu tie ir cilvēki, kas līdz šim citas grāmatas nav lasījuši, vai arī cilvēki, kas audzināti stingri reliģiozā garā un tikai tagad ir atļāvušies pieļaut domu, ka ir iespējamas arī citas realitātes.

Vienīgais, par ko man patiešām autoru gribas uzslavēt, ir tas, ka esejas nav īpaši vienveidīgas. Dažādās versijās, piemēram, Dievs ir meklējams molekulu un atomu līmenī, ir varianti, kur Dievs par cilvēku eksistenci vispār neko nenojauš, un laiku pa laikam Dievs ir sieviete. Un ir esejas, kurās Dieva nav vispār, tās noteikti man patika visvairāk.

Vai es kādam iesaku šo grāmatu? Ne īpaši, bet lasīt jau var, un ļoti iespējams, ka citi šinīs esejās saskatīs kaut ko, kas man šobrīd palika apslēpts.

Citāts no grāmatas:

He has created an engineering marvel that only takes pictures of itself.”

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: Sum: Tales From The Afterlives
Autors: David Eagleman
Izdevējs: Canongate Books
Lappušu skaits: 110
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9781847674289

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Līva

    7th September 2015 at 12:20 pm

    https://youtu.be/qlrwLu_bljE
    “Mirrors”. Nereprezentē visu grāmatu, tomēr zināmu ieskatu dod. Un arī ļauj šo to pārdomāt.

     
    • Spigana

      7th September 2015 at 1:09 pm

      Oooo, paldies. “Mirrors” noteikti bija mans mīļākais stāsts šinī kolekcijā.

       
  2. Lasītāja

    7th September 2015 at 2:38 pm

    Bet doma, ka “šī dzīve ir labākais, kas ar cilvēkiem jelkad notiks” taču nemazdrusciņ nav depresīva, gluži otrādi. Tā nav nolemtība, tā ir iespēja nesačakarēt vienīgo eksistences formu, par kuras esību cilvēks vars būt pilnīgi pārliecināts, gaidot, kad “debesīs labāki būs”. Visu patīkamo, ko vēlies pieredzēt, ir jāsarūpē jau šaipus kapam, un tas ir jādara cilvēkam pašam, nepaļaujoties uz dievu, Visuma organizējošiem spēkiem vai kaut ko tamlīdzīgu.

     
    • Spigana

      7th September 2015 at 5:32 pm

      man šī doma šķiet depresīva tieši tāpēc – tu cilvēks kārtīgi nodzīvo šo dzīvi, rūpējies par citiem, sevi, kaut ko sasniedz, izdari kaut ko labu, un tad nomirsti un pavadi bezgalību kaut kādā draņķī. Tas, ka pēc tam seko kaut kas cits, iespējami labāks, taču vēl automātiski nenozīmē to, ka šinī dzīvē neko nedarīšu.