RSS
 

Padegs un Padegs

05 Oct

“Ja to varētu pateikt, tad kālabad zīmēt?”

29. septembrī biju uz izrādi “Padegs un Padegs” peldošajā mākslas centrā ”Noass”. Uz izrādi devos, īpaši nezinot, ko gaidīt, jo recenzijas par “Padegu un Padegu” atrodamas visai ierobežotā apjomā. Ja citkārt teātrī mēdz rasties sajūta, ka esmu atnākusi neizpildot mājasdarbu un neizlasot visu iespējamo un neiespējamo par izrādi, tad ar Padegu ir pavisam citādi – šķiet, ka tieši ekspektāciju trūkums ļauj mierīgi baudīt notiekošo un galvā to pārspēlēt dažādās variācijās bez iepriekš uzliktiem rāmjiem.

“Padegs un Padegs” ir neliela apjoma, lakoniska portretizrāde. Šeit nav īpaša sižeta, skatuve iekārtota askētiski – atspergulta, divi krēsli, balts fons, uz kura viens otru nomaina Padega zīmējumi.

Kārlis Padegs parasti asociējas ar nesaprasto dendiju, domājot par Padegu automātiski prātā nāk viņa izkoptais stils un manierīgā pievēršanās savai ārienei, savukārt viņa radītā māksla šķiet nākusi pasaulē kādu desmitgadi par agru. Tomēr šie nav galvenie punkti, kam pievēršas izrāde, tās ir tikai pieturzīmes, kas vedina domāt tālāk. Izrādes veidotāji ir centušies ielūkoties aiz dendija un bohēmas maskas, tiek rādīta versija par to, kas Padegs varēja būt aiz rūpīgi koptā tēla.

Padega versija, kas atklājas viņa dzīves aizkulisēs, ir savdabīgi fascinējoša, bet mani jau vienmēr ir pievilkusi tie cilvēki, kas savu dzīvi spēj radīt kā stāstu. Padegs varētu būt viens no tiem personāžiem, kuri fascinē nelielās devās un mazliet no attāluma, jo diez vai ikdienā viņš būtu tik viegli paciešams vai izprotams. Tiesa gan, viņa spēja ironziēt par visu, tai skaitā sevi, apvienojumā ar spēju redzēt pasauli noteikti viņu padarītu par pievilcīgu sarunubiedru.

No vienas puses gribas teikt, ka Padegs ir piedzimis īstā laikā – dažas desmitgades vēlāk viņa izdarības un viņa māksla nevienu vairs nešokētu, bet publikas šokēšana neapšaubāmi ir viens no Padega mērķiem. No otras puses – autsaideri, kuriem kā ēst ir nepieciešamas ciešanas, tās atradīs jebkurā gadsimtā, arī iespējas nošķirties no sabiedrības ir pieejamas vienmēr. Varbūt vienīgi ar to šokēšanos mūsdienās varētu klāties grūtāk, bet tas neizslēdz faktu, ka būtu interesanti palūkoties, ko gan Padegs iesāktu ar mūsdienu pasauli.

Visu izrādes laiku mani nepameta jautājums – interesanti, vai Padegs pats ticēja šai savai vēlmei tikt saprastam? Laikam jau visi tic, arī tie, kuru māksla vairojas tikai uz neizpratnes rēķina.

Lai arī sākumā mani mulsināja galvenā aktiera tēlojums (es kādu laiku nevarēju izlemt, vai nevīžīgā izturēšanās ir daļa no izrādes vai tomēr nespēja pilnībā atdoties tēlam), izrādes formāts ir ļoti veiksmīgs. Lai iepazītu kādu cilvēku, mums nav obligāti jāzina, kādā vecumā viņš uzskribelēja pirmo mīlasvēstuli vai kad pirmo reizi pa durvju šķirbu aplūkoja kailu pēcpusi, daudz efektīvāka iepazīšanās ir tā, kur tiekam klāt idejām un motivācijām, nevis notikumiem, un tieši tādā veidā darbojas izrāde “Padegs un Padegs”. Kaut kādā mērā šī izrāde ir vairāk saruna, nekā teātris – mirušā Padega saruna pašam ar sevi, saruna ar skatītājiem, saruna ar savu mākslu. Šinī sarunā atklājas, ka Padegs droši vien ir bijis trausls cilvēks, kas pratis sev uzbūvēt spēcīgas bruņas, un šī atklāsme tikai vairo cieņu pret Padegu.

Ak jā, vēl mazliet gribas izrādes veidotājiem teikt paldies par to, ka izrādē nesmēķē par spīti tam, ka tieši šinī izrādē tas būtu bijis pieņemami. Man nav nekādu principiālu iebildumu pret cigaretēm uz skatuves, māksla ir māksla, tomēr sāk kaut kā palikt apnicīgi tas, ka smēķē katrā otrajā izrādē neatkarīgi no tā, vai tas ir nepieciešams vai vienkārši tāpēc, ka tagad tas skaitās modernais teātris. Bet Padega izrāde jau vispār izceļas ar minimālistisku līdzekļu perfektu pielietojumu – askētisko skatuvi aktieri perfekti iekrāso ar to vidi, kas katrai ainai nepieciešama, mīmika un žesti pasaka krietni vairāk par izrunātajiem vārdiem, tukšais iemutis laiski kūpina izfantazētu dūmus, kas teju sasmaržojami, savukārt ceturtās sienas neesamība un neslēpšanās no skatītāja ļauj pašiem skatītājiem galvās piedomāt klāt visu nepieciešamo. Faktiski mani sajūsmina teātris, kas neslēpj to, ka ir teātris, teātris, kas rīcībspēju atstāj arī skatītājiem.

Lai arī askētiska, “Padegs un Padegs” ir efektīva izrāde, kas aizrauj un liek just līdzi. Un jo īpaši sajūsmina izrādes cilvēcība un spēja arī citos saskatīt cilvēku.

Noskaņai iesaku uzlikt dziesmu, kuru Padegs nereti esot pasūtījis radio. Marian Anderson – “Sometimes I feel like a motherless child”.

Vērtējums:
8/10

Režisors: Varis Piņķis
Dramaturgs: Ivo Briedis
Lomās: Mārtiņš Upenieks un Inga Tropa
Mākslinieks: Māris Ruskulis
Gaismu mākslinieks: Rauls Lorencis
Producē: Mūzikas un mākslas atbalsta fonds

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply