“Equus” droši vien lielai daļai cilvēku asociējas ar kailu Hariju Poteru uz zirga, kas, protams, ir negodīga asociācija pret “Equus” izcilību, bet ko nu padarīsi cilvēka prātam. Pie kam noteikti bez manis ir vēl gana daudz cilvēku, kuru redzeslokā “Equus” nonāca tikai un vienīgi tās vienas bildes dēļ.
Kad padzirdēju, ka Dailes teātrī tiks izrādīts “Equus” ar Daini Grūbi galvenajā lomā, es itin nemaz nešaubījos par to, ka man šī izrāde būs jāredz. Jau vasaras sākumā kļuvu vai zaļa aiz skaudības par to, ka draugi gāja uz izrādi, uz kuru man bija jāgaida līdz pat oktobrim, tomēr izrādījās, ka šāds lietu izkārtojums man nāk par labu, jo vasaras beigās neplānoti savā īpašumā ieguvu Pītera Šafera (Peter Shaffer) grāmatu “Equus” ar brīnišķīgu vāka noformējumu. Tā nu šoreiz uz izrādi devos iepriekš izlasījusi oriģinālo lugu, ko lielākoties izdarīt neizdodas.
Anotācijas fragments no Dailes teātra izrādes:
“Jaunajam Alanam Dieva vietā ir Zirgs. Equus. Mīlētāju maigums, kairinoša muskuļu deja, salda sviedru smarža un traukšanās pilnos auļos pusnaktī. Patoloģisks valdzinājums, seksuāla apsēstība, dievišķa pielūgsme un rituāls upuris. Bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. Equus Tēva, Equus Dēla un Equus Svētā gara vārdā.”
“Equus” ir pirmā luga, kuras lasīšanu es pilnībā izbaudīju. Lielākoties man riebjas lasīt lugas un katru reizi, kad ķeros tādai klāt, atmiņā ataust Laura Gundara teiktais, ka lugām ir vairāk kopīga ar ledusskapja instrukciju, nekā literatūru. Grūti nepiekrist šai tēzei, bet gadās pa izņēmumam un “Equus” ir ļoti spilgts piemērs. Galvenokārt šī luga ir lasāma tāpēc, ka šoreiz vide nav svarīga, nozīmīga ir tikai saruna, attiecīgi to ir viegli lasīt dialoga formā. Un kas vēl iespaidīgāk – Pīters Šafers ar dialogiem vien ir uzbūvējis ārkārtīgi krāšņas ainas, kas galvā zīmējas spilgtā kino. Ne vienmēr man lasāmo izdodas galvā redzēt tik spilgti, kā tas notika ar “Equus”.
Vismaz manā izdevumā iespiests ir arī autora priekšvārds, kas jau atkal apliecina, ka grāmatām biežāk būtu nepieciešams paša autora ievads un stāsts par grāmatas radīšanu, jo Šafera vēstījums par “Equus” rašanos piešķir šai lugai papildus dimensiju, kas citādi varbūt paliktu nedaudz apslēpta. Luga “Equus” ir radusies pēc tam, kad kāds draugs Šaferam pārstāsta pa ausu galam dzirdētu baisu gadījumu – kāds zēns stallī 6 zirgiem izdūris acis. Nekas vairāk par šo gadījumu ne draugam, ne Šaferam zināms nav, tomēr Šaferu šis stāsts neliek mierā, tāpēc viņš izvēlas uzrakstīt vidi un notikumu sēriju, kas spētu vismaz paskaidrot šo barbarisko rīcību, ja ne to attaisnot. Tieši ar to jau cilvēki parasti nodarbojas – mēs būvējam stāstus, kas kā minimums izskaidrotu to vai citu rīcību un notikumu, un Šaferam šāda realitātes izveidošana ap vienu notikumu ir padevusies lieliski. Protams, cēloņi neattaisno Alana rīcību un nepadara to mazāk baisu, tomēr šāda iespējamības konstrukcija ļauj pārdomāt dzīvi un sabiedrību, lūkoties uz notikumiem citā gaismā un apsvērt savas iespējas novērst citas traģēdijas.
Luga uz mani bija atstājusi tik spilgtu iespaidu, ka izrādes vakaru gaidīju ar milzīgu nepacietību un bailēm vienlaikus. Nē, nu ir jau skaidrs, ka teātris lugu sabojājis nebūs (šai jomā uzticamu cilvēku sajūsmas spiedzienu bija pārliecinoši), bet ko tad, ja teātrī viss būs pavisam citādi, nekā manā galvā? Galu galā – laba teātra viena no galvenajām pazīmēm ir spēja interpretēt, izcelt to vai noslēpt šo nozīmi, bet tas vien, ka teātris ir labs, vēl nenozīmē, ka es spēšu piekrist šādai interpretācijai.
Tomēr es mierīgi būtu varējusi arī nebaidīties, jo Dailes teātra izrāde ir tikpat izcila kā oriģinālā luga un interpretācija ir brīnišķīga.
Arī teātra izrādē nozīmīga ir tikai saruna – psihoterapeita Daisarta saruna ar Alanu un Daisarta saruna ar publiku. Vide šeit joprojām ir maznozīmīga (lai arī skatuves iekārtojuma atšķetināšāna līdz ar dziļāku ieiešanu Alana galvā, ir asprātīgs un pievilcīgs skatuvisks paņēmiens), savukārt sižets kalpo tikai kā katalizators filozofiskām pārdomām. Un līdzīgi kā luga manā galvā zīmēja krāšņas ainas, tā arī teātra izrāde skatītāju izved ārpus zāles robežām un iemet pa taisno Alana izspēlētajās ainās. Es starpbrīdī satiku kādu sen neredzētu paziņu un viņas apbrīnas pilnā frāze lieliski raksturo arī manas izjūtas: “Es uz skatuves redzu zirgus.”
Jā, šis ir tas fantastiskais gadījums teātrī, kad skatītājiem tiek dota iespēja redzēt pašiem, nevis vienkārši vērot aktierspēli. Šis nav tāds bērnišķīgs gadījums, kur aktieri mestos četrrāpus vai vilktu zirgu maskas, lai skatītājam parādītu, ka viņi taču ir zirgi. Tā vietā viss iespaids tiek radīts galvenokārt ar kustībām, tikai minimāli piepalīdzot ar vizuālo izskatu vai skaņām. Radītais iespaids ir ārkārtīgi pārliecinošs.
Mazliet atšķiras pārdomu virzieni, kuros vedina oriģinālā luga un teātra izrāde. Lasot Šafera grāmatu, es galvenokārt prātoju par vecāku atbildību un cilvēka prāta labirintiem, par to, kā vispār iespējams aizrakties līdz cilvēka būtībai. Alana māte vienā no lugas epizodēm noliedz savu atbildību par baiso Alana nodarījumu un saka: “Katrs cilvēks ir tas, kas viņš ir.” Kaut kādā mērā varu viņai piekrist – cilvēks piedzimst ar kaut kādu īpašību kopumu, kas viņu padara unikālu un šīs īpašības droši vien nav ne izdzēšamas, ne maināmas, tomēr pilnībā noliegt audzināšanas ietekmi ir vienkārši stulbi, jo tieši audzināšanas ietekmē šīs jēlās īpašības pieņem kaut kādu virzienu un apjomu un veido cilvēka tālāko dzīvi. Alana vecāki ir arī spilgts piemērs tam, ka ar vienkāršu mīlestību vien var nepietikt tam, lai izveidotu funkcionējošu ģimeni – ļoti iespējams, ka redzīgāki un iejūtīgāki vecāki, kas spējīgi atkāpties no savām dogmām, būtu Alanu glābuši un traģēdija nekad nebūtu notikusi. Bet tās visas ir tikai iespējamības un minējumi, kurus grūti pilnībā pamatot ar faktiem.
Savukārt teātra izrāde vairāk vedina uz pārdomām par sabiedrības nebeidzamo tiekšanos pēc normālības. Izrādē akcents vairāk likts uz daktera Daisarta iekšējo cīņu un tā arī neatbildēts paliek jautājums, kāpēc mums ar ķirurģisku precizitāti 500 bērnu jāupurē uz normālības altāra. Tīri teorētiski Alans pirms traģēdijas zirgiem neko kaitējošu nedara un kaut kādā mērā varētu uzskatīt, ka līdz baisajam noziegumam Alans nonāk baidoties tieši no sabiedrības un tās neizpratnes. Šī varētu šķist no sižeta atrauta doma, tomēr jo vairāk es domāju par Alana dzīvi un vidi, kādā viņš uzaudzis, jo vairāk šķiet, ka saprotošāka sabiedrība varētu viņu glābt. Arī Daiserts norāda uz problēmu – Alans ir mūsdienu cilvēks, kas pilnība atrauts no sabiedrības, tā viņam vispār neeksistē, attiecīgi nav arī avota, kur smelties citu pieredzi un zināšanas. Piemēram, ļoti iespējams, ka Alans nenonāktu līdz traģēdijai, ja sabiedrība spētu pieņemt abstrakta Dieva esamību, kas spējīgs manifestēties dažādās formās, ne tikai tradicionāli pieņemto konfesiju ietvaros. Protams, ka Alans slēpj savu Equus pielūgšanu, jo apkārtējiem (Alana tēvs šeit ir prefekts piemērs) tas šķistu kaut kas absolūti nepieņemams un nesaprotams. Man savukārt ir grūti aptvert, ar ko tieši kaut kāds bārdains, neredzams vīrietis ir labāks pielūgsmes objekts par zirgu.
Lai vai kā tur būtu ar vienām vai citām pārdomām, ko raisa “Equus”, gan izrāde, gan luga ir spēcīga, neērta un neaizmirstama. Un tas, kas ir uzburts uz Dailes teātra skatuves, vispār ir tīrs sekss. Absolūti fantastiski un iespaidīgi un es sāku apsvērt domu, ka varbūt man arī vajag vēlreiz iet uz šo izrādi, līdzīgi kā to dara daži labi citi negauši.
Citāts:
“Upurēšana Zevam noteikti neprasīja vairāk par 60 sekundēm, bet upurēšana normālajam var aizņemt līdz pat 60 mēnešiem.”
Vērtējums:
10/10
Grāmata:
Nosaukums: Equus
Autors: Peter Shaffer
Izdevējs: Scribner
Lappušu skaits: 112
Pirmizdevuma gads: 1973
ISBN: 9780743287302
Izrāde:
Režisore – Laura Groza-Ķibere
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Horeogrāfe – Liene Grava
Scenogrāfs – Miķelis Fišers
Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks
Lomās
Lauris Subatnieks (Mārtins Daiserts, psihiatrs)
Dainis Grūbe (Alans Strengs)
Juris Žagars (Frenks Strengs, viņa tēvs)
Indra Briķe (Dora Strenga, viņa māte)
Kristīne Nevarauska (Hestere Salomone)
Ieva Segliņa (Džila Meisona)
Dainis Gaidelis (Harijs Daltons, staļļu īpašnieks)
Gints Andžāns (Tīrradnis / Jauns jātnieks)
Ērika Eglija (Medmāsa)
