RSS
 

Černobiļa. Lūgšana. Svetlana Aleksijeviča

15 Oct

Manu rakstu par Nobela prēmijas laureāti literatūrā Svetlanu Aleksijeviču var izlasīt šīs nedēļas laikrakstā “Ir” (drukātā vai interneta versijā), toties blogā šodien par vienu no viņas grāmatām, kas tulkota latviski. Diemžēl ir tā, ka “Černobiļa. Lūgšana” latviski vairs reti kur pieejama – Rozes grāmatnīcās neesot vispār, savukārt Valterā un Rapā es izķēru pēdējo eksemplāru. Atliek vien cerēt, ka tagad izdevniecības sarosīsies un iztulkos kaut ko jaunu vai vismaz pārizdos esošās Aleksijevičas grāmatas, jo tās lasīt ir ļoti, ļoti vērts – es neatceros pēdējo reizi, kad no vienas grāmatas esmu saņēmusi tādu informācijas lādiņu, kas tik lielā mērā aizpildītu manus robus pasaules izpratnē.

Svetlana Aleksijeviča raksta žanrā, ko viņa pati dēvē par “jūtu vēsturi” – viņa apskata nevis faktus un statistiku, bet gan intervē tūkstošiem cilvēku un grāmatas sastāda no parastu cilvēku personīgiem stāstiem par emocijām, ikdienu un sekām.

Grāmatu par Černobiļu bija smagi lasīt, jo tie stāsti, ko vēsta cilvēki ir vienkārši baisi. Te neviens Kinga romāns līdzās nestāv un jo īpaši skarbu šo lasīšanas pieredzi padara tas, ka visu laiku saproti – tie ir tādi paši parasti cilvēki ka es vai mani kaimiņi, viņiem ir tieši tāda pati parasta dzīve un Černobiļas sekas viņi nav pelnījuši lielākā mērā kā es vai kāds cits.

Tomēr grāmatas lielākā vērtība ir ne jau ciešanu izpētīšanā, bet gan tanī, ka caur šo grāmatu var ārkārtīgi spilgti apjaust padomju un postpadomju cilvēka domāšanu, cenzūras un propagandas ietekmi uz cilvēku parasto.
Es nevienu dienu neesmu dzīvojusi padumjajā savienībā un Latvijā kaut kā esmu izaugusi ar domu, ka nevienam jau tā Padomju savienība lāga nepatika, bet nācās pieciest, nācās dzīvot ar dubulto morāli un runāt vienu, bet domāt citu, jo mēs visi zinām, kas notika ar tiem, kas gribēja pretoties. Un līdz šim es nekad nebiju aizdomājusies līdz visai loģiskajam faktam, ka eksistēja taču tomēr arī cilvēki, kas no sirds mīlēja savu Padomju dzimteni un bija gatavi nest par to upurus, jo tā taču bija brīnišķīgākā vieta zemes virsū. Goda vārds, šī atklāsme Aleksijevičas Černobiļas grāmatā mani pārsteidza nesagatavotu un teju vai nogāza no kājām. Un tieši ar šo grāmatu es beidzot apjautu to, cik maz saprotu padomju laika domāšanu (jo man tas viss šķiet prātam neaptverams absurds).

Es vienmēr esmu zinājusi to, ka padomju vara no iedzīvotājiem slēpa informāciju par Černobiļas avāriju, bet šī grāmata beidzot deva ieskatu tanī, cik ļoti padomju varai neinteresēja cilvēks. Vispirms jau tas, kā tika celts Černobiļas kodolreaktors – ar tipisko padomju nevīžību un nepieciešamību izpildīt plānu, bez speciālistiem un vispār jelkādas nojausmas par to, kādas sekas varētu būt šādam pasākumam. Un pēc tam milzīgā bezatbildība seku novēršanā – iedzīvotājiem nekādi drošības pasākumi lāga netiek veikti, lai tautā neizraisītu paniku; evakuētos cilvēkus apmāna un stāsta, ka viņi brauc prom vien uz dažām dienām, nevis visu dzīvi; civilās aizsardzības mācībās visi jēdz runāt tikai par lielā, ļaunā ienaidnieka sabotāžu, bet ne par to, kas ir radiācija, kā ar to cīnīties, kā no tādas izvairīties.

Un vēl, protams, ir tāda problēma kā cilvēku neizglītotība. Baltkrievija (un citur padumjajā savienībā) visi vienmēr ir gatavojušies karam, dzīvojuši ar domu, ka tūlīt, tūlīt viņu dārgajai dzimtenei atkal kāds uzbruks, un neko citu tādi parasti zemnieki vispār nesaprot. Viņiem stāsta, ka ir radiācija, bet viņi taču to neredz un nejūt – tātad nav! Un vienmēr taču valdība ir stāstījusi, ka miera atoms nav bīstams, ka Černobiļas kodolreaktoru kaut Sarkanajā laukumā varētu celt. Tātad nekādu briesmu nav! Un cilvēki mierīgi dzīvo radiācijas zonā, uz retajiem brīdinājumiem viņiem nospļauties, jo noteikti atkal kāds viņus māna. Savukārt evakuēto sādžu iemītnieki pa nakti kā partizāni atlien atpakaļ uz mājām, lai varētu tā gada labo ražu novākt, nu kaut vai ābolus no savas ābeles noēst. Radiācija? Kas tas tāds? Jūs toties paskatieties, kādi brangi dārzeņi šogad padevušies!

To visu apjēgt un izprast ir ārprātīgi biedējoši, saprast visu to domāšanas veidu un šo cilvēku loģiku. Un šī padomju domāšana nekur nav pazudusi – šīs intervijas notiek jau pēc padumjās savienības sabrukuma, bet cilvēki joprojām īd par to, ka padomju savienībā bija labāk un domā, kā valsti kaut nedaudz apčakarēt vai apzagt. Ne visi, protams, tomēr vienā lielā daļā stāstu tas ir ļoti izteiksmīgi jūtams – mūsdienās viss slikti, tagad kapitālismu jābūvē, tad jau labāk komunismu būvējām. Viena no intervētajām sievietēm norāda, ka ne jau brīvību gribēja padomju cilvēks, bet gan visatļautību un tādam mūsdienīgā demokrātijā izdzīvot grūti.

Par spīti tam, ka šī ir smaga lasāmviela, grāmata izlasījās ļoti ātri un Aleksijevičas grāmatas es silti iesaku lasīt arī citiem. Ar šīm grāmatām uz tik daudz ko var paskatīties citam acīm, saprast labāk, atklāt sev līdz šim nezināmas lietas. Un kas vissvarīgākais – autore ar savam grāmatām aukstai statistikai piešķir cilvēcisku seju, ar šiem romāniem ir krietni vieglāk saprast to, ka aiz plikiem skaitļiem slēpjas īstas un baisas cilvēku ciešanas.

Citāti no grāmatas:

Vai tad ir kaut kas briesmīgāks par cilvēku?”

Zināšanas pašas par sevi nevar būt vainīgas, tās nav noziegums, tās nav vainīgas.”

[..] mēs drīzāk noticēsim brīnumam, nevis iespējai kaut ko izdarīt savām rokām.”

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Černobiļa. Lūgšana
Autors: Svetlana Aleksijeviča
Tulkotājs: Lāse Vilka
Izdevējs: Jumava
Lappušu skaits: 264
Pirmizdevuma gads: 1997
ISBN: 9789984389028

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodejs

    15th October 2015 at 3:22 pm

    Vispār jau populārajā vēsturē praktiski nekad netiek operēts ar plikiem skaitļiem un faktiem. Tie vienmēr ir biezā slāni ilustrēti ar aculiecinieku pārdzīvojumiem un stāstiem. Ļauj lasītājam iejusties. Tur ir veselas apakškategorijas, komandējošais sastāvs, civilais, ierindnieks utt.

    Man Černobiļa bērnībā iegrieza, mamma pāris dienas nelaida mani sētā, sak radiācija. Protams neatminos cik dienas no avārijas jau bija pagājis, kad mūsu sovhoznieki uzzināja. Domāju, ka pēc brīvprātīgo mobilizēšanas.

    Mums skolā PSRS laikā katru gadu bija civilās aizsardzības mācības. Sākumā lekcija ar diapozetīviem par atomu, aiz kura mūra pie kādām kilotonnām slēpties, utt. Un tad visi mauca galvās gāzmaskas un evakuējās no skolas. Un civilās aizsardzības rokasgrāmata ar mājās bija, neteikšu, ka par radiāciju un radioaktivitātes sekām tur būtu fufelis sarakstīts. Un augusta Pionierī tak katru gadu bija žēlīgais stāsts par japāņu meitenīti, kuru dzērvītes neizglāba. Tā kā ja tā lieta interesēja infa bija diezgan plaši pieejama, gan par radiāciju, gan tās sekām. Pat fizikas uzdevumu grāmatās bija uzdevumi no sērijas aiz kāda betona bloka labāk slēpties no gamma viļņiem.

    PS. Domāju, ka mūsdienu vidējam cilvēkiem arī par radioktivitāti un aizsardzību no tās ir diezgan minimāla nojausma. Vai valsts slēptu infu vai neslēptu.

     
    • Spigana

      15th October 2015 at 3:40 pm

      Droši vien neesmu trāpījusi uz pareizajām vēstures grāmatam, bet lielākoties viņas mani aiz garlaicības beidz nost, būs japameklē vēl kaut kas Aleksijevičai līdzīgs.

      Par literatūru – no šīs grāmatas var apmēram spriest, ka katrā republikā situācija bijusi atšķirīga. Ukrainā evakuēja cilvēkus un nodarbojās ar kaut kādiem glābšanas pasākumiem, Baltkrievijā 2 dienu laikā no bibliotēkām pazuda pilnīgi visas grāmatas par radiāciju.

      Protams, vienmēr paliek jautājums pr to, cik uzticami ir šādi vēstītāji un vipsār ir jūtama vēlme iztaisīties kaut drusciņu labākiem, nekā patiesībā bija. Tā ka vispār es šo gramatu vairak uztvēru kā ieskatu postpadomju cilvēka domāšanā, nevis tieši Černobiļas katastrofā.

       
      • vkasims

        15th October 2015 at 3:49 pm

        Par mūsdienām, ne vēsturi, taču no nesen lasītā Aleksijevičas pieejai savā ziņā tuvu ir grāmata Behind the Beautiful Forevers (https://www.goodreads.com/book/show/11869272-behind-the-beautiful-forevers?ac=1) par dzīvi Mumbajā. Patiešām iespaidīga lasāmviela, mani pavilka pat vairāk nekā S.A. “Vremja sekond-hend” (tiesa, radīja arī līdzīgas iebildes)

         
      • Asmodejs

        15th October 2015 at 4:03 pm

        Pasaulē ir daudz interesantu vēstures grāmatu, vajag tik atrast sev vispatīkamāko stilu.

        Vispār jau ir nedaudz par vēlu lasīt par radiāciju, ja blakus uzgājis gaisā reaktors. Bet domāju, ka tur centrālā ideja ir nepieļaut paniku, darboties kā aņukā kodoluzbrukuma gadījumā, ņemt baltu palagu un bez panikas dodamies uz kapiem. Savukārt ja esi karavīrs tad turēt automātu izstieptās rokās, lai kūstošais metāls nesabojā formas tērpu.

        Nezinu, kad autore intervējusi šos cilvēkus, bet cilvēka atmiņa pēc gada jau ir pavisam cita nekā realitātē bijis. Tāpēc vēsturniekiem uzticamākas šķiet dienasgrāmatas, jo tur atmiņa ar laiku nemainās.

         
        • Spigana

          15th October 2015 at 4:37 pm

          Es nedomāju, ka autores mērķis bija uzticami rekonstruēt notikuma gaitu, viņa vairāk pievēršas cilvēka subjektīvajai patiesībai un pasaules uztverei. Arī Zviedru akadēmija pēc Nobela piešķiršanas visvairāk uzsvēra to, ka Aleksijevičas grāmatas palīdz radīt postpadomju cilvēka prāta karti.

           
          • Asmodejs

            15th October 2015 at 4:48 pm

            Bet viens ir skaidrs, pēc tava jaukā apraksta es noteikti šo grāmatu ielikšu izlasāmo sarakstā. Mani jau dikti interesē kodolkatastrofas no vēsturiskā viedokļa.

            PS. Ja gribi uzzināt, ka ne tikai padumjajā sabiedrībā cilvēki bija dumji un bezatbildīgi iesaku izlasīt Comand and Control https://www.goodreads.com/book/show/6452798-command-and-control reizēm var tik nobrīnīties, kā cilvēki izvilkuši līdz mūsdienām.

             
  2. Aiga

    21st October 2015 at 9:55 pm

    Vai viņas Cinka zēnus arī esi lasījusi? Man šobrīd čupiņā gaida savu kārtu, nevaru vien nociesties, jo Černobiļa arī atstāja ļoti lielu iespaidu.

     
    • Spigana

      21st October 2015 at 11:07 pm

      Es šobrīd lasu Cinka zēnus krieviski, attiecīgi iet lēnāk, bet grāmata jau ir atstājusi uz mani milzīgu iespaidu. Šobrīd grūti vēl spriest, bet ir sajūta, ka Cinka zēni ir krietni spēcīgāki par Černobiļas grāmatu.

       
  3. Madara

    26th October 2015 at 1:16 am

    Tā nu viss nav, ka cilvēki maz zināja par radiāciju un tās iespējamajām sekām. Latvijā vien bija (un vēl joprojām ir nenojauktas) ap 250 – 300 civilās aizsardzības aizsargbūves jeb radiācijas patvertnes, kur dažās no tām vēl neilgi pēc 2008. gada oktobra, kad tas pasākums tika plaši publiskots un nahrenizēts uz mūžīgiem laikiem, zem rūpnīcām u.c. svarīgām parasto ļaužu vietām varēja atrast teju visu, ko sirds kāro – grāmatas, plakātus, mācību klades, audio ierakstus, diapozitīvus, lentas ar to, ko radiācija nodara cilvēka ķermenim.Un to visu mācīja vēl pirms Černobiļas.
    Baltkrievija ir lielāka nekā Latvija, līdz ar to vairāk mācību materiālu un šādu būvju un attiecīgi – informētu cilvēku. 😉 .
    Protams, PSRS augstu vilni sitošais pofigisms skaidri un gaiši eksistē vēl šobrīd, visās postpadomju valstīs. Citās vairāk, citās mazāk. Katastrofa bija, bet ir skaidrs – būs jauna diena, būs citi sūdi, jo cilvēka dzīvībai postpadomju telpā arī mūsdienās nav vērtības.
    Lasīju šo grāmatu 2013.gadā. Spilgti palika atmiņā, ka daži aptaujātie stāstīja, dzerot šņabi. Nu ja, savādāk jau “nenāk ārā” patiesas negācijas.
    Aleksijevičas panākums ir tāds, ka katrai valstij vajag daudz tādas Aleksijevičas. Proti, cilvēkus, kuru darbības var būt neērtas politiķiem, bet vismaz mēģina būt patiesi un uzklausīt cilvēkus parastos, nevis līst visur ar vienpersonisku politisko viedokli.