RSS
 

Uguns un nakts. Latvijas Nacionālais teātris

16 Nov

Foto: K. Kalns

Es ilgu laiku pārdomāju, vai vispār vēlos par šo izrādi kaut ko rakstīt, jo šogad taču mums Rainis ir tas svētais un neaizskaramais, kuru kritizēt nav pieņemami. Arī par šo Nacionālā teātra izrādi sliktas atsauksmes dzirdējusi neesmu vispār – visas recenzijas ir pozitīvas (bet Latvijas teātru kritikas kultūra vispār ir tāda, ka par izrādēm tiek teikts tikai pozitīvais), arī no citiem skatītājiem parasti ir sajūsmas izsaucieni. Tā nu man likās – ko nu es te, pēc tam vēl būs jāklausās visādi komentāri par to, kā es, neizglītotais pamuļķis, neko nejēdzu no augstās kultūras. Apnicīgi taču. Tomēr domas par izrādi visu laiku vārās galvā, nolēmu, ka tomēr vajag nolaist tvaiku.

Kad dzirdēju, ka Nacionālajā teātrī būs izrāde “Uguns un nakts”, es biju stāvā sajūsmā – beidzot kāds ir iestudējis arī Raiņa darbu, nevis tikai runā par to, kurš ar kuru gulēja vai negulēja un kāpēc. Brīnišķīgi, ar to tak vajadzēja sākt visu šo raiņaspazijas gadu! Diemžēl jau pirmā cēliena laikā secināju, ka es ļoti, ļoti neesmu šīs izrādes auditorija, jo man šāda patosa pilna un mākslīgā sentimentā balstīta izrāde absolūti nešķiet saistoša un nekādas patriotisma jūtas neraisa. Šī teju vai kļuva par pirmo izrādi, kuru būtu pametusi pēc pirmā cēliena, jo šķita, ka otrreiz to pusotru stundu nosēdēt es nespēšu, tomēr skopums nospēlēja savu un paliku arī uz otro cēlienu. Labi, ka tā, jo otrais cēliens jau bija krietni tuvāk tam, ko es būtu gaidījusi no šīs izrādes un vispār krietni uzlaboja visu iespaidu.

Pirmajā cēlienā mani visvairāk nomocīja nemitīgi galvā verdošā doma, ka ne jau lielus varoņus šobrīd Latvijai vajag, bet gan inteliģentus un izglītotus ļaudis, kas izcīna ikdienības cīņas un spēj skatīties nākotnē, spēj saprast, ka ar visu šobrīd sastrādāto būs jāturpina dzīvot, bet izrāde, protams, ir tikai par vienu lielo varoni, kas nu visu Latviju glābj. Šādai lugai ir vēsturiska vērtība, tomēr mūsdienās tas lāga nav aktuāli. Otrais cēliens gan šo lietu glābj – beidzot parādās idejas par to, ka cīņa nekad nav galā un brīvība nav pašsaprotama lieta, kas mums iedota mūžīgai glabāšanai. Šīs tad arī bija idejas, ko gaidīju visu izrādi, žēl tikai, ka pa tām trim stundām tas viss kaut kur pazūd.

Sākotnēji pārdomājot redzēto izrādi, man šķita, ka tās trīs stundas pieciest bija grūti tāpēc, ka pēdējā laikā vairāk esmu apmeklējusi kamerizrādes un mazo zāļu izrādes un man vispār tuvāks šķiet šāds intīms teātris, nevis lielās, monumentālās izrādes, kas ir Raiņa formāts. Tomēr tā īsti nav problēma, arī 3 stundas sēdēt teātrī man it kā problēmas nesagādātu, mana problēma ir tieši Raiņa teksti. Rainim ir izcilas idejas, kas aktuālas mūsdienās un būs aktuālas arī nākotnē, bet forma, kādā šīs idejas ir pasniegtas, bieži vien ir baisi didaktiska un novecojusi. Un man vispār gribas izteikt tādu ķecerīgu domu, ka Rainis bija dižs domātājs, bet ne tik izcils rakstnieks. Piemēram, sēdēt un klausīties, kā Spīdola vienā laidā atkārto: “Es esmu visskaistākā!”, bet Lāčplēsis bliež pretī: “Es esmu visstiprākais!”, ir vienkārši mokoši un neviens aktieris vai režija šādus tekstus neglābj. Un man ir žēl, ka aiz šī teksta blāķa noslīkst izcilas idejas, kurās mums visiem šobrīd vajadzētu ieklausīties.

Savukārt izrādes spēcīgā puse ir vizuālais risinājums un izcils aktieru darbs – Guna Zariņa Spīdolas lomā ir absolūti ģeniāla un tieši savā vietā, bet Maiju Doveiku es iemīlu arvien vairāk. Arī skatuves iekārtojums ir visai iespaidīgs un izrādes mērogam atbilstoši monumentāls. Patīkams risinājums ir izrādes darbības laiks – visa darbība it kā risinās 20. gados, ar atbilstošiem tērpiem un izskatu. Otrajā cēlienā gan jau varētu runāt arī par laiktelpas eklektiku – parādās gan padumjo laiku iezīmes, gan mūsdienīgāki kostīmi. Gan kostīmi, gan dekorācijas ir rūpīgi pārdomātas un rada vajadzīgo iespaidu. Vienīgais, kas man krietni traucēja – ilgu laiku pirmā cēliena sākumā prožektors atspīd spogulī un zāles labajā pusē pamatīgi žilbina acis. Patiesībā tā žilbina, ka uz skatuves notiekošo ir grūti saskatīt un pat tad, kad prožektors spogulī vairs neatspīd, kādu laiku vēl ir grūti kaut ko redzēt, jo skatītājs ir burtiskā nozīmē apžilbināts.

Visai interesanta ir varoņu interpretācija – ir pierasts, ka Lāčplēsis ir mūsu lielais, cēlais, nevainojamais varonis, bet Spīdola tā riebīgā musinātāja, bet šoreiz izrādē tēlu raksturi parādās jaunā gaismā. Šoreiz Lāčplēsis ir pastulbs spēka mitriķis bez spējām domāt tālāk par spēka pielietojumu, savukārt Spīdola no pavedinātājas kļuvusi par saprāta balsi, kas nemitīgi atgādina, ka cīņa nav galā, ka nedrīkstam kā uzvarētāji laiski gozēties saulītē. Tā nu šinī izrādē par simpātiskāko tēlu kļūst Spīdola, savukārt Lāčplēsis raisa vienu otru smīnu. Sākotnēji tas mulsina un varbūt pat aizvaino – kā tad tā, mūsu nacionālo varoni par antiņu pataisīt? Tomēr izrādes gaitā šis paņēmiens pilnībā sevi attaisno un galu galā lieliski redzam to, ka no lieliem varoņiem ne vienmēr iznāk labi valdnieki. Vienīgais tēls, kuru šai izrādē gribas nožēlot ir Laimdota – viņai šoreiz ir atņemtas visas simbola iezīmes un viņas loma pazemināta vien līdz sievai un mājās gaidītājai. Laimdota, starp citu, ir vienīgais tēls, kura kostīma izvēli es nesaprotu – nu kāda velna pēc tai nabaga Laimdotai gandrīz visu izrādes laiku pa skatuvi naktskreklā jāskraida?

Īsāk sakot – izrāde ir krāšņa un teicami izpildīta un Raiņa idejas joprojām ir aktuālas, bet Raiņa izteiksmes formu es neesmu spējīga paciest. Viss šis patoss un mākslīgi uzpūstais sentiments vienkārši nav priekš manis un man patiesi žēl, ka ar šo latviešu dižgaru man nav pa ceļam.

Režisors: Viesturs KAIRIŠS
Izrādes dramaturģija: Ieva STRUKA
Scenogrāfs: Reinis DZUDZILO
Kostīmu māksliniece: Krista DZUDZILO
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Horeogrāfe: Elīna LUTCE
Izrādē skan Riharda Vāgnera un Kārļa Auzāna mūzika
Projekta vadītāja: Ilona MATVEJEVA
ProducentS: Jānis KAIJAKS
Lāčplēsis: Uldis ANŽE
Spīdola: Guna ZARIŅA
Laimdota: Maija DOVEIKA
Kangars: Gundars GRASBERGS
Melnais bruņinieks: Arturs KRŪZKOPS
Koknesis: Kaspars DUMBURS
Laika vecis: Astrīda KAIRIŠA
Pūķis: Juris LISNERS
Aizkrauklis:Jānis SKANIS
Lielvārds: Ģirts JAKOVĻEVS
Burtnieks: Uldis NORENBERGS
Raganas: Madara BOTMANE, Agnese CĪRULE, Ance KUKULE
Vīri: Kaspars ANIŅŠ, Kristians KAREĻINS, Artis DROZDOVS

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
2 Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply

 

 
  1. Ilze

    3rd December 2015 at 8:38 am

    Bija studiju procesā nepieciešama recenzijas par izrādi un uzdūros šai.
    Daži komentāri/jautājumi:

    1) “bet Latvijas teātru kritikas kultūra vispār ir tāda, ka par izrādēm tiek teikts tikai pozitīvais” – šādu apgalvojumu var teikt tikai cilvēks, kurš ļoti maz lasa latviešu teātra kritiku. Tā nav obligāti jālasa, tā ir katra izvēle, bet šāds kategoriskums ir absurds + tas ir absolūti nepatiess apgalvojums.
    Ja kritika lasīšana aprobežojas ar recenzijām par “Uguni un Nakti” vai vēl kaut ko, ko Silvija Radzobe publicē satori.lv (jo viņa pati atzīst, ka cenšas rakstīt par labām izrādēm, bet viņa nav VISA latviešu teātra kritika), tad, protams, ka tāds iespaids varētu rasties (lai gan ļoti daudzās recenzijās tiek izteikta arī kritika un aizrādījumi, “vājās vietas” pat labās izrādēs), bet, piemēram, ja pāršķirstītu žurnālu IR vai kroders.lv kritikas, tad nāktos secināt, ka Latvijā ir tik daudz izrāžu – tik daudz arī sliktu izrāžu. Ak vai!

    2) tā arī īsti nevar saprast, vai “pārmetums” ir lugas tekstam vai izrādei/režijai? Gribētos tomēr atdalīt šos divus jēdzienus, kas šeit saplūst kopā.

    3) ja pārmetums ir Raiņa lugas tekstam, tad kāpēc sākumā ir sajūsma, ka luga tiek iestudēta, ja Jūs uzreiz zināt, ka Raiņa teksts nav aktuāls un mūsdienīgs? Vai arī Jūs nelasījāt lugu un cerējāt, ka šī Raiņa luga negaidīti būs Bekets vai Bulgakovs?

    4) gribētos piebilst, ka tas nav ārkārtīgi oriģināls režisora atradums par Lāčplēša nevarīgumu un Spīdolas varenību, jo atšķirībā no Pumpura eposa, “Uguns un nakts” nav par varoni Lāčplēsi – Latvijas simbolu. Galīgi nav.

    5) teātris ir gaumes jautājums, bet, rakstot, ka Jums traucēja “spogulis”, nozīmē, ka Jūs, diemžēl, nenovērtējat/neuztverat režisora scenogrāfijas simbolus, un, mēģinot lugu un izrādi uztvert kā reālistisku darbu, netiek aptverts SIMBOLISMS, ko Rainis pārstāvēja. Un tam nav nekāda sakara ar patosu (kurš patiesībā šajā izrādē ir ļoti minimāls), tam pat nav nekāda sakara ar vēsturi vai Latvijas simbolu, tam ir tiešs sakars, kā Kairišs transformē simts gadus vecu tekstu un padara to aktuālu mūsdienu sabiedrībai.

    Bet nu labi, recenzijas Jūs lasījāt daudz un dikti, tādēļ neiedziļināšos, vienīgi cerēšu, ka nākotnē neapgalvosiet par “latviešu teātra kritikas praksi”, par kuru Jums nav ne jausmas un apmeklēsiet savai gaumei atbilstošākas (iespējams, ka Jums derētu reālistiskākas) teātra izrādes.
    P.S. – tā kā Jums patīk literatūra, tad nevajadzētu uzķerties uz NT “Avantūrista grēksūdzi” pēc Manna vai Dailes “Ameriku” pēc Kafkas. Tad būs kārtējā teātra vilšanās. 😉

     
    • Spigana

      3rd December 2015 at 11:22 am

      1) Šis komentārs vairāk bija mērķēts uzkopējo ainu – jā, recenzijās parādās arī negatīvi izteikumi, bet ļoti reti lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Arī tai pašā Ir un Kroderā.

      2 & 3) Pārmetums vairāk ir lugas tekstam, nekā režijai. Manuprāt es jau skaidri un gaiši uzrakstīju, ka mana problēma ir tanī, ka Raiņa idejas ir ļoti aktuālas un mūsdienīgas, bet to pasniegšanas veids vietām neglābjami didaktisks. Mana vaina šinī kontekstā ir tanī, ka cerēju uz lugas interpretāciju, nevis burtisku uzvedumu. Galvenokārt tapēc, ka pēdējā laikā esmu pabijusi vairākās izrādēs, kur klasisks teksts tiek pārstrādats mūsdienīgā variantā, saglabājot visas tanī iekļautās idejas. Bija vārga cerība, ka šis arī varētu būt tāds gadījums. Starp citu, sajūsma galvenokārt bija par pašu principu, ka mēs beidzot runāsim nevis par lielu cilveku personīgajām dzīvēm (kas līdz šim ļoti cītīgi tika darīts ar raiņaspaziju teātrī), bet gan viņu darbiem.

      4) Par šo man jau citur izvērsās diskusija un secināju, ka esmu dīvainas izglītības produkts. Ar šo lugu nopietni iepazinos skolas laikā un ja par Spīdolu vēl parādījās šāda versija kā minētā, tad Lāčplēsis gan mums cītīgi tika mācīts kā lielais, labais varonis arī Raiņa kontekstā un kaut kā šī doma bija pamatīgi iesēdusies galvā.

      5) Man netraucēja spogulis, bet gan tas, ka es tieku ta apžilbināta, ka uz skatuves notiekošo neredzu vispār. Un vaina ir nevis spogulī, bet līdz galam nepārdomātā gaismotāja darbā.

      Kas attiecas uz gaumi – ne vienmēr pirms iešanas uz teātri ir iespējams precīzi noteikt, vai konkrētā izrāde man patiks vai nē, attiecīgi ir tikai loģiski, ka mēdzu nonākt arī izrādēs, kas mani nesajūsmina, bet es neredzu iemeslu par tām klusēt. Šogad arī nez kāpēc izdomāju, ka būtu laba doma eksperimenta pēc iepirkt NT abonementu, attiecīgi es dabūšu arī Avantūrista grēksūdzi. Pirms abonementa pirkšanas jau neviens nezina, kādas būs izrādes (bet mana līdzšinējā pieredze liecina, ka NT abonements tomēr nebija laba doma).