RSS
 

Mātes piens. Nora Ikstena

03 Dec

(Raksts tapis priekš Satori.lv)

Sērijai “Mēs. XX gadsimts” nupat pievienojusies jauna grāmata – Noras Ikstenas romāns “Mātes piens”. Lai arī sērijā šobrīd iznākušas piecas grāmatas, jaunais romāns ir sērijas devītā grāmata, kuras darbība notiek 20. gadsimta 60.–80. gados.

Viņas ir trīs – meita, māte un mātes māte. Viena asins un vieni gēni, bet tik dažādas pasaules, ka to satikšanās ir teju neiespējama. Meita piedzima mātei, kas negribēja dzīvot, tāpēc viņa meitai pēc dzimšanas liedza savu pienu, lai tā neiezīž šo negribu un destrukciju. Savukārt māte piedzima mātes mātei, kuras vienīgā doma bija: “Izdzīvot!”, tāpēc mātes liktenis sākās ar slēpšanos pagrabā, caurumotā koferī, kamēr tēvs no krievu zaldātiem bezjēdzīgi savu eglīšu jaunaudzi aizstāvēja.

Autore intervijās neslēpj – šis romāns ir rakstīts no viņas dzīves, tomēr tas nav nedz autobiogrāfisks, nedz dokumentāls vēstījums. Arī personvārdu šai romānā nav, jo vārdi “māte” un “meita” izsaka vairāk par jebkuru vecāku doto vārdu, tie ir saprotami visiem un viegli pieņemami. Romāns sarakstīts pirmajā personā, un vēstītājas pamīšus ir māte un meita, turklāt mātes un meitas “nodaļas” atdalītas visai neitrāli, tomēr lasītāja apziņā tās nekad nesajūk, jo tik dažādajām sievietēm ir katrai sava balss, tās lasītājam skaidri sadzirdamas un viegli atšķiramas.

Lai patiesi saprastu vēsturi, lai spētu to izdzīvot, ar faktiem un gada skaitļiem vien ir krietni par maz. Ir nepieciešami personīgi stāsti, kas ievelk sevī un ļauj lasītājam nevis vienkārši uzzināt, bet arī patiesi ieraudzīt. Man ir ļoti paveicies – es Padomju Savienībā neesmu dzīvojusi nevienu pašu dienu. Tomēr par šo traģiski padumjo laiku esmu dzirdējusi, lasījusi un taujājusi ļoti daudz; mani interesē, kā bija dzīvot laikā, kas manā galvā nesaraujami saistās ar neaptveramām, absurdām šausmām. Tik absurdu vēstures posmu prātā ir grūti uzburt, bet tādas grāmatas kā “Mātes piens” palīdz redzēt un pastarpināti izdzīvot to, ko, jācer, nekad neredzēšu dzīvē.

“Mātes piens” ir tik spilgts un piesātināts romāns, ka es tiešām redzēju rindas pēc “izmestajām” desām, pareizā laikraksta lasīšanu un mokošās šaubas – nosūdzēt vai ne? Vai pateikt tam briesmīgajam vīrietim direktores kabinetā, ka skolotājs lasīja aizliegtu dzeju? Vai pastāstīt, ka skolotājs izdarīja kaut ko tik nepiedodamu kā skolēnu aizvešana uz baznīcas drupām? Vai riskēt ar savu nākotni, lai iestātos par saviem ideāliem? Kā īsti būt – kā kāmim būrī vai kā mātei, kas cīnījās pēc brīvības, bet to tā arī nesasniedza?

Līdzīgi kā māte meitu uz skolas karnevālu pārvērš par divdabi, tā arī padomju laiku domāšana ir divdabis, šis duālisms un mūžīgais pretnostatījums precīzi un neatvairāmi atklājas Noras Ikstenas jaunajā grāmatā. Padomju vara pret individuālo gribu, skaļi izteiktais pret nodomāto, vēlamais pret esošo. Tomēr šis divdabis slēpjas ne jau tikai padomju laikos, tas romāna līnijās atklājas atkal un atkal – alkas pēc dzīves pret negribu dzīvot, meita pret māti, rūpes pret vienaldzību. Tāpat atklājas arī šo pretstatu savstarpējais pievilkšanās spēks. Plaisa starp mātes un meitas dzīvēm ir tik milzīga, ka šķiet neiespējami to šķērsot, jo īpaši tāpēc, ka gājēja ir tikai viena – meita. Mātei šī dzīve nešķita simpātiska jau laikos, kad viņa bija daudzsološa medicīnas studente un jaunā ārste, bet vēlāk – kad par politisku pārkāpumu viņa tiek atstumta no zinātnes un dzīvo sava veida trimdā – vēlme turēties pie dzīves ir pazudusi vispār, un meitas rūpes ir vienīgais, kas mātes dzīvi turpina vilkt uz priekšu.

Divdabis slēpjas arī pašā romāna tematikā – stāsts vēsta par absurdajiem un traģiskajiem padomju laikiem, kas noēd cilvēku, par laikiem, kuros individualitāte ir lielākais grēks, tomēr vienlaikus šis stāsts rāda arī to, ka ārējie apstākļi nevar pilnībā diktēt cilvēkam, kas viņš ir. Skaidrs, ka padomju laiki (un jebkuri citi vēstures notikumi) cilvēkos atstāj dziļus, neizdzēšamus nospiedumus, tomēr ne jau padomju vara vainojama pie tā, ka mātei nepiemīt alkas dzīvot. Tieši tāpat viņa negribētu dzīvot arī citā laikmetā, tikpat viņa pēc brīvības cīnītos, arī nedzīvojot Padomju Savienībā, jo ir cilvēki, kurus smacē pati dzīve, un ne jau laikmeta vai valdības maiņa tur ko var līdzēt.

Tikpat interesants divdabis ierausies arī cīņās pēc personīgās brīvības – no vienas puses, tiekšanās pēc brīvības nav nekas nosodāms un personīgā brīvība ir viena no cilvēkam visnozīmīgākajām lietām, tomēr šai brīvībai ir arī otra – egoistiskā – puse, kas dažkārt itin viegli var nostumt malā bērnus, ģimeni, darbu vai jebko citu, kas traucē vai tikai šķietami traucē personīgajai brīvības izjūtai.

Autore savā romānā cenšas atrast atbildi uz jautājumiem, kas arī viņas pašas dzīvē ir bijuši neizprotami, – kā cilvēks var negribēt dzīvot? Un kā to var negribēt ārsts, cilvēks, kurš burtiski stāvējis klāt dzīvības radīšanai? Kā cilvēki, kas saistīti tik ciešām radniecības saitēm, var būt tik atšķirīgi? Romānā un, visticamāk, arī dzīvē uz šiem jautājumiem atbildes rast nav iespējams, tomēr šī grāmata lasītājam nodod spēcīgu – ja arī neviendabīgu – vēstījumu. It kā romāns ir neliela apjoma, bet tas ir tik dziļš, piesātināts un pašpietiekams, ka gribas autorei uzsaukt klusu “Bravo!” – klusu tāpēc, ka skaļas lietas šai grāmatai nepiestāv.

Pati autore saka – varbūt būtu vajadzējis šo romānu uzrakstīt vienā piegājienā, neatejot no datora –, un lasītājs to sajūt. Man gribējās grāmatu izraut cauri vienā elpas vilcienā, nepiecelties, kamēr neesmu izlasījusi pēdējās rindiņas, un es jutos pagalam neapmierināta ar nepieciešamību salauzīt romāna lasīšanu vairākos gabalos, jo Ikstenas teksts plūst tik viegli, bez mazākās aizķeršanās, bez lielām krācēm, ka šķiet teju vai noziedzīgi romānā iestarpināt mākslīgas pauzes, kurās nākas atgriezties šajā realitātē un laiktelpā.

Vēl ilgi pēc izlasīšanas “Mātes piens” nelaiž vaļā, un gandrīz rodas vēlme autorei rakstīt dusmīgu e-pastu, vainot viņu pie šī smeldzīgā noskaņojuma, pieprasīt, lai beidzot atlaiž no sava stāsta vai vismaz pamāca, ko tad man tagad ar sevi – tādu absurdā vēsturē un skumjās nogrimušu – iesākt.

Sērija “Mēs. XX gadsimts” strauji kļūst par nozīmīgu punktu mūsdienu latviešu literatūrā, un Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” tai ir brīnišķīgs papildinājums. Šis ir dziļš, piesātināts un iejūtīgs romāns, kuru izlasīt noteikti ir vērts ikvienam.

Nosaukums: Mātes piens
Autors: Nora Ikstena
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts.
Izdevējs: Dienas grāmata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934546013

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags:

Leave a Reply