RSS
 

Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone.

04 Jan

Latvijā šobrīd izdod tik daudz lielisku grāmatu, ka galīgi nespēju tās visas izlasīt, kur nu vēl ķerties tām klāt uzreiz pēc izdošanas. Biju jau manījusi, ka blogeri ir visai lielā sajūsmā par grāmatu “Dzīve pēc dzīves”, arī no Silvijas Brices sejas grāmatā saņēmu siltu ieteikumu šo izlasīt, bet nu netiku un netiku līdz tai grāmatai. Decembrī tomēr laiks beidzot atradās un ar milzīgu baudu beidzot izlasīju šo romānu.

Ursula Toda ir ārkārtīgi neizprotams bērns, kas vecākos brīžiem vieš šaubas, vai tik ar to meitēnu viss ir kārtībā. Patiesībā ar Ursulas galvu viss ir vislabākajā kārtībā, tikai viņai ir (ne)paveicies šai pasaulē nākt ar citiem neizprotamām un neredzamām spējām – viņa savu dzīvi izdzīvo atkal un atkal. Pēc katras Ursulas nāves seko atkal tā pati Ursulas dzīve, kas tomēr nekad nav viena un tā pati, jo dažādas nejaušības un dīvainie Ursulas deja vu uzplaiksnījumi apvienojumā ar panikas lēkmēm maina dzīves gaitu. Pati Ursula gan nenojauš, ka izdzīvo savu dzīvi atkal un atkal, tāpēc arī viņai pašai šīs neparastās spējas sagādā vienu otru sāpīgu brīdi.

Šis romāns bija no tiem gadījumiem, kad stāsta un pasaules uzbūvi, kā arī valodu izbaudīju krietni vairāk nekā pašu stāsta domu. Ideja par to, ka cilvēki dzīvo atkal un atkal man ir pat ļoti pieņemama un par to ir interesanti lasīt, bet mani lāga nesajūsmina doma, ka eksistē kaut kāda viena ideālā dzīve, kurā viss ir izdarīts pareizi. Pie kam, man visu laiku bija jādomā par to, kā tad fiziski notiek šāds dzīves modelis un kas notiek ar tām dzīvēm, kurās Ursula nomirst. Vai šīs pasaules izbeidzas reizē ar Ursulas nāvi? Grāmatas beigās ir pāris nelielas detaļas, kas liek domāt, ka tā nenotiek, un man arī šāda doma nešķiet nemaz tik loģiska, tāpēc sanāk tā, ka katra jaunā Ursulas dzīve ne tikai dod iespēju nodzīvot ideālu dzīvi, bet rada arī jaunu pasauli, kas nozīmē, ka katrs Ursulas neveiksmīgais dzīves mēģinājums aiz viņas atstāj pasauli, kurā viņas ģimene piedzīvo traģēdiju. Tad nu gribas jautāt, vai tiešām viena ideāla dzīve ir tā vērta, lai radītu veselu baru ar pasaulēm, kurās lietas iet galīgi greizi?

No otras puses ir tā, ka šī grāmata lieliski rāda to, ka lielais vēstures ritējums nemaz nav tik ļoti piesaistīts katra cilvēka ikdienai, un ir diezgan ļoti jūtams, ka Ursulas dažādās dzīves visai maz ietekmē vēstures ratu. Jā, personīgā mērogā katrs no šiem dzīves notikumiem ir traģēdija, bet pasaulei tie ir tikai kārtējie skaitļi un viss turpina ritēt savu gaitu, attiecīgi tā globāli varbūt nemaz nav slikti, ka Ursulai ir dota iespēja dzīvot atkal un atkal un glābt savu ģimeni.

Lai vai kā tur būtu ar maniem personīgajiem uzskatiem par ideālās dzīves meklējumiem, šis ir fantastiski daudzslāņains romāns, kurā var meklēt un atrast milzum daudz dažādas nozīmes un stāsta pavedienus. Lieliski ir attēlots vēstures ritējums, ir fantastiski iezīmēts sievietes liktenis 20. gadsimta pirmajā pusē, ļoti liela uzmanība pievērsta ģimenes idejai un funkcijām, arī tēlu izaugsme romāna laikā ir brīnišķīga. Un vēl grāmatā izcili tiek pētīta doma, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa.

Dzīve pēc dzīves” faktiski ir ideāla grāmata – tā ir gan izklaidējoša, gan literāru baudu raisoša, gan filozofiski daudznozīmīga. Neatkarīgi no tā, vai grāmatas centrālā ideja saskan ar lasītāja uzskatiem vai nē, šo grāmatu lasīt būs patīkami un katrs šeit atradīs kaut ko priekš sevis.

Vērtējums:

9/10

P.S. – ļoti ceru, ka šī grāmata Latvijas grāmatniecībā iezīmēs tendenci, kur paskaidrojošās piezīmes atrodas tām paredzētajā vietā – lappuses apakšā.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”.

Nosaukums: Dzīve pēc dzīves
Autors: Keita Atkinsone
Tulks: Silvija Brice
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Lappušu skaits: 494
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934052354

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply