RSS
 

Izrāde “Mīļākais”

07 Jan

Pagājušā gada nogalē ar zaļu skaudību uzzināju, ka mana mamma ir bijusi izrādē, ar kuru Lauris Gundars runā par raiņaspaziju. Neko vairāk man nemaz zināt nevajadzēja, skaidrs, ka šo man ir jāredz! Pirmais iemesls – es labi atceros, cik brīnišķīgi lekcijās Lauris Gundars mums Šekspīru skaidroja. Bez stereotipiem, ar mūsdienīgu skatupunktu, saprotami, humorīgi un ģeniāli. Izskaidroja tā, ka sapratu un visu dzīvi atcerēšos. Otrais iemesls – izrāde notiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā pēc bibliotēkas slēgšanas, “spoku stundā”.

Oficiālā anotācija vēsta, ka šī izrāde ir “groteska mistērija par kādu laulātu pāri, kuri mūžībā jau kuro gadu desmitu strīdas par to, kāda ir bijusi viņu fiziskā dzīve”. Šis laulātais pāris, protams, ir Rainis un Aspazija, kurus šogad esam atēdušies līdz ūkai, tomēr gudrāki tikuši neesam. Lauris Gundars savā izrādē “Mīļākais” cenšas šo absurdu labot un bez stereotipiem aplūko to, kā raiņaspaziju mūsdienās uztver.

Nešaubīgi var apgalvot, ka šī izrāde ir izcilākā diskusija par raiņaspaziju, ko šī gada laikā esam pieredzējuši. Šeit beidzot tiek uzdoti jautājumi par to, kāda vieta ir Rainim mūsu tagadnes dzīvē, kā viņu uztveram, kāpēc negribam lasīt ne Raini, ne Aspaziju un ko iesākt ar šo lietu. Gatavas atbildes, protams, izrāde nepiedāvā un tāds nav arī uzstādījums, toties skatītājs aiziet mājās pārdomu pilnu galvu un īstā diskusija droši vien sākas tikai pēc izrādes beigām.

Izrādes jēga varbūt ir apjaušama tikai vēlāk, toties vizuālais iespaids ir satriecošs no pirmās līdz pēdējai minūtei. Aktieri Jānis Jarāns un Anna Putniņa aptumšotajā bibliotēkā pārvietojas pa 5 stāviem, skatītāji viņiem iespēju robežās seko. Un telpas izmantojums ir vienkārši ģeniāls! Ir izcili skati no augšas, kādu brīdi aktieri parādās pie dekoratīvā grāmatplaukta, izdejojot brīnišķīgu simetriju, brīžiem iejūk starp skatītājiem, brīžiem kāpj augstāk, brīžiem zemāk. To visu pavada eleganti vienkāršs tomēr satriecošs gaismotāja darbs, kas saliek pareizos akcentus un punktus uz i. Tikpat lakonisks tomēr efektīvs ir arī aktieru apģērbs.

Goda vārds, es pat nezinu, kā lai vārdos izskaidro to, cik vizuāli efektīga ir šī izrāde, kā ar minimāliem līdzekļiem tiek panākts maksimālais efekts, kā režisors ir uz visiem 100% izmantojis telpas sniegtās iespējas. Man tik ļoti, ļoti gribējās tur skatītāju vidū būt ar kameru un sabildēt to, ko es nevaru atstāstīt. Sirds sāp, atceroties visus tos ģeniālos kadrus, ko šai izrāde varētu nobildēt.

Ja par formu un telpas izmantojumu sajūsma bija visas izrādes garumā, tad ar saturu notiek citādi. Izrādes lielu sākuma daļu skatītāju pārņem neizpratne – kas tas ir? Kāpēc es vispār šito skatos? Tiešām man vajag klausīties kā viens laulāts pāris nevar savus mīļākos sadalīt? Meh. Gandrīz jau sāku izjust vilšanos un nodomāju, ka šī būs kārtējā smukā, bezsaturīgā izrādīte, bet kaut kur izrādes vidū notiek klikšķis un piepeši saproti – paga, paga, te ir kaut kas vairāk! Es pat nevaru nosaukt precīzu brīdi, kad iestājās sajūta, ka tas viss tomēr ir arī ļoti saturīgi, bet šī sajūta tikai un vienīgi pieņēmās spēkā un man laikam pat žēl to cilvēku, kas no izrādes aizgāja par agru, nesagaidot to brīdi, kad viss saliekas pareizajās vietās un skatītājs saprot, kas tas viss vispār ir.

Zinu, ka daudziem izbrīnu ir raisījusi Jāņa Jarāna izvēle Raiņa lomai. Kaut kāda mērā tas varbūt pārsteidz arī mani, bet no otras puses – izrādē “Kolekcionārs” Jarāns bija izcils un man vairs nav tā stereotipa, ka Jarāns ir tikai vieglo, humorīgo lomu aktieris. Un vispār iespējams, ka tieši šis stereotips jau piespiež skatītāju uz notiekošo un Raini skatīties citādi, atmest to stereotipu par drūmo un intelektuālajās augstienēs neaizsniedzamo Raini. Un galu galā abi aktieri savas lomas iznes perfekti – Jarāns lieliski nospēlē smagnēju Raini, kas nav spējīgs pielāgoties jaunai realitātei (jā, un Jarāns vai nu neprot dejot vai ģeniāli tēlo to, ka neprot dejot, bet iespaids ir grandiozs), savukārt Putniņai lieliski padodas mazliet gaisīga un koķeta Aspazijas loma, kas ir nogurusi no pagātnes un vēlas doties uz priekšu. Izrāde Rainis vairākkārtīgi saka, ka Aspazija jau nav ieslēgta, viņa var aiziet, bet ne reizi tas neskan pārliecinoši un gribas jautāt, vai Rainis paceļ Aspaziju vai tomēr ir viņai balasts, kas liedz lidot.

Un ziniet, manuprāt, tieši šādam ir jābūt modernam teātrim – atsvabinātam no telpas un stereotipu važām. “Mīļākais” ir ļoti brīva un ārkārtīgi skaista izrāde, kuras saturs pilnībā attaisno formu un forma pati par sevi sajūsmina. Citējot Daci: “Izrāde “Mīļākais” LNB ir viskvalitatīvākā un skaistākā diskusija par Raiņa un Aspazijas mūsdienu tēlu, ar ko esmu saskārusies.”

Vērtējums:
9/10

Lomās Anna Putniņa un Jānis Jarāns.
Izrādes autors un režisors Lauris Gundars, komponists Emīls Zilberts, horeogrāfe Rūta Nordmane. Artūra Arņa spēles laukumi, Elitas Patmalnieces tērpi. Asistē Klāvs Knuts Sukurs.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply