RSS
 

Pieci pirksti. Māra Zālīte

08 Jan

Šeit jāatzīstas, ka man īsti nav skaidrs, kā es varēju palaist garām šīs grāmatas lasīšanu. Galu galā – par grāmatu es zināju jau faktiski kopš tās iznākšanas, zināju arī, ka citi ir baigā sajūsmā, bet pati tā arī nebiju pieķērusies. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Lai vai kā tur būtu ar tiem agrākajiem iemesliem, šo gadu es iesāku ar izcilu grāmatu, par ko man paldies jāsaka radio 5 mēneša grāmatas akcijai. Un lai laime būtu pilnīga, jau šo svētdien ar pašu Māru Zālīti tikšos arī savā raidījumā.

Pieci pirksti” ir autobiogrāfisks romāns, kas stāsta par atgriešanos no Sibīrijas, par grūtībām, kas sagaida šeit, pieskaras arī Sibīrijā pārdzīvotajām šausmām. Grāmatas galvenā varone ir Laura – piecgadīgā meitene, kas dzimusi Sibīrijā, un kurai nu nākas pielāgoties Latvijas dzīves ritmam un paražām.

Par grāmatu es biju stāvā sajūsmā un kā vakarā iesāku lasīt, tā negāju gulēt, kamēr naktī nebiju to pabeigusi. Viens no galvenajiem sajūsmas iemesliem bija bērna vieglais un gaišais vēstījums, kas šo grāmatu padara atšķirīgu no tik pierastajām “gaudu dziesmām”, ar kurām tik daudziem asociējas visa latviešu literatūra.

Neilgi pirms šīs grāmatas izlasīšanas man iznāca kāds strīds, kuru noslēdza otra cilvēka paziņojums, ka latviešu literatūra galvenokārt ir par skumīgām reņģēm, un mani histēriskie smiekli, jo šis paziņojums vismaz daļēji ir patiess. Pēc smiešanās man tomēr šī frāze nedeva mieru un es ilgi domāju, kas tad ir tas, kas liek tik lielai cilvēku daļai domāt, ka latviešu literatūra ir vienas vienīgas sērdienīšu dziesmas. Acīmredzamākais arguments – latviešu literatūra daudz runā par ciešanām un nelaimēm – īsti nedarbojas, jo jebkurā labā grāmatā par sižeta pamatu kalpo kāds konflikts, kas lielākoties izraisa lielākas vai mazākas ciešanas. Šīs pārdomas noslēdza “Piecu pirkstu” izlasīšana un man šķiet, ka es beidzot sapratu. Visa atšķirība slēpjas ne jau tanī, ka rakstīts tiek par ciešanām, bet gan rakstnieka attieksmē pret tām un dzīvi kā tādu. Latviešu literatūrā ciešanas ļoti bieži ir galvenais lielums, kas definē varoni un iezīmē viņa dzīves ceļu un liela daļa šo grāmatu atstāj milzonīgu bezcerības sajūtu. Bet Māra Zālīte rīkojas pilnīgi pretēji – jā, arī šīs grāmatas pamatā ir ciešanas, tomēr stāsts nav par mocīšanos, bet gan cilvēka milzīgo spēku ciešanas pārvarēt un turpināt dzīvot. Tieši sajūta, ka dzīve iet uz priekšu, šo grāmatu padara tik pievilcīgu un atšķir no pierastajām sērdienīšu gaudām.

Ļoti simpātisks ir arī bērna skatījums uz dzīvi – tās ir pilnīgi citas prioritātes un citas sajūtas, pie kam aprakstītas tik dzīvi, ka lasītajam ir viegli arī sevi atcerēties bērnībā un atminēties cik lieli pārdzīvojumi bija visas tās lietas, kas tagad šķiet esam pēdējie nieki. Pie kam, Laura ir ļoti pievilcīgs tēls – viņa nav īdoša princese, viņa ir īsts dabas bērns, kas iet glābt varžu kurkuļus, kas grib uzcelt māju kokā, kas labprāt izpēta apkārtējos laukus un pļavas. Un Lauras loģika ir tik fantastiska! Viņa jau nemaz blēņas negrib darīt, vienkārši pieaugušie galīgi nesaprot viņas domu gājienu.

Pieaugušie, protams, Lauru nopietni neuztver, tāpēc viņai rodas iespēja noklausīties sarunas, kas patiesībā nemaz nebūtu piemērotas viņas ausīm un saprast lietas, ko pieaugušie it kā gribētu no viņas slēpt, bet kaut kā pieaugušajiem pārlieku bieži aizmirstas tas, ka bērni redz, dzird un saprot krietni vairāk, nekā domājam. Šīs noklausītās sarunas apvienojumā ar skarbu dzīves pieredzi Laurai dod iespēju izklausīties krietni vecākai, nekā viņa ir patiesībā – vienās sarunās viņa vārds vārdā atkārto noklausīto, citkārt izsper tekstus, kuru nozīmi pati nemaz nesaprot, bet pieaugušie paliek ar mutēm vaļā.

Protams, viss jau nav skaists un rožains. Grāmatas gaišajam tonim cauri draudīgi laužas traģēdija un sāpīgi ievainojumi – Laura par sevi runā tikai un vienīgi 3. personā, šad tad uzplaiksnī atmiņas no Sibīrijas, arī Lauras vecākiem Latvijā nav nekāda vieglā dzīve, jo mainījusies gan viņu dzimtene, gan cilvēku attieksme pret viņiem. Un grāmatas beigās, protams, bija jāraud, bet to jau mēs visi zinājām.

Vislielāko šausmu sajūtu laikam raisa tieši tās nelielās detaļas. Iedomājieties piecgadīgu bērnu, kas ir svētās šausmās par to, ka mamma dārzā izravē nezāles, jo tad taču nebūs, ko ēst. Šādu detaļu romānā netrūkst un kopējais iespaids lasītāju nogāž gar zemi.

Pieci pirksti” ir latviešu literatūrā ļoti nozīmīga grāmata, kuru ir vērts lasīt. Jo īpaši šo grāmatu iesaku tiem lasītajiem, kas parasti vairās no latviešu literatūras un kuriem šķiet, ka visa latviešu literatūra ir par sērīgām reņģēm. Tā nav un “Pieci pirksti” ir perfekts pierādījums tam, ka arī par tautas sāpīgāko tēmu var rakstīt gaiši un uz dzīvi raudzīties cerīgi.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Pieci pirksti
Autors: Māra Zālīte
Izdevējs: Mansards
Lappušu skaits: 304
Pirmizdevuma gads: 2013
ISBN: 9789934120244

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Anna

    8th January 2016 at 6:31 pm

    Vienu no mūsu pirmajiem autoriem sauca Neredzīgais Indriķis, tur jau sākās gaudošana.
    Manuprāt, bēdas latviešu literatūrā ir tikai normāla parādībā, ņemot vērā kultūrvēsturisko fonu, patiesībā arī laikapstākļus. No tā visa taču rodas mentalitāte, kas loģiski atspoguļojas literatūrā.
    Un, ja tā labi padomā – citām tautām arī tās gaudošanas netrūkst, tur vienkārši ir lielāka dažādība, jo vairāk autoru. Un galu galā – sāpēs ir pateicīgs materiāls literatūrai, un čīkstēšana par to, ka grāmatas bēdīgas, ir turpināšana čīkstēt ārpus stāstu lapām.

     
  2. Oskars

    8th January 2016 at 6:48 pm

    ļoti pievienojos! skumjas ir priecīgas, pēc iekšām un sajūtām. un, ja par tām uzraksta TĀ, pavisam.

     
  3. Spigana

    8th January 2016 at 7:07 pm

    Man nav nekādu iebildumu pret bēdām, skumjām, ciešanām, traģēdijām un tām pārējām literatūrā, bet mūžīgo čīkstēšanu par to, kādi mazi, neaizsargāti un nevarīgi nabadziņi esam, gan nevaru paciest.