RSS
 

NN nakts

12 Jan

Vakar biju NN naktī – pasākumā, kurā pirmo reizi tika pasniegta Normunda Naumaņa balva kritikā – un man tik ļoti patika, ka nolēmu dalīties ar citiem.

Jāsāk ar to, ka man ārkārtīgi patīk šīs balvas ideja kā tāda. Turpmāk reizi gadā kāds lielisks kritiķis tiks godināts ar balvu, kas prestiži nodēvēta Normunda Naumaņa vārdā. Kā lielāko ieguvumu šādai balvai redzu to, ka tiek veicināta diskusija par kritikas attīstību Latvijā un jau šobrīd ir redzams, ka par to runā krietni vairāk, nekā bija pierasts. Būsim atklāti – Latvijā ir visai maz kvalitatīvas, profesionālas kritikas, kas ir visai skumji, bet šāda balva ir labs pirmais solis ceļā uz kvalitatīvas kritikas vairošanu.

Šī ideja mani tik ļoti aizrāva, ka biju gatava ziedot vienu pirmdienas nakti balvas pasniegšanas ceremonijai, un ne mazākajā mērā to nenožēloju.

Ceremonijas pirmajā daļā 5 aktieri – Guna Zariņa, Ināra Slucka, Kaspars Znotiņš, Dace Eversa un Juris Žagars – lasīja fragmentus no Naumaņa esejām, to papildināja Nastaševs pie klavierēm, kas vienmēr ir bauda ausīm. Eseju fragmenti bija ļoti veiksmīgi atlasīti, programma sastādīta tā, lai zālē sēdošajiem nebūtu garlaicīgi un varētu pilnībā izbaudīt Naumaņa ironisko stilu. Neesmu gan pārliecināta, vai tiešām vajadzēja tik gari un vai tiešām visi fragmenti tur bija 100% vajadzīgi, tomēr saturiski pirmā daļa bija ļoti simpātiska. Īpaši jau patīkami bija tie fragmenti, kurus lasīja Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš – viņi šiem tekstiem piešķir neatkārtojamu dzīvīgumu un teksti ne tik daudz tiek klausīti kā vizuāli zīmējas acu priekšā. Bet par spīti šiem ļoti veiksmīgajiem lasītājiem, jau pirmajā daļā sāka rasties nojausma, ka pasākums ir rīkots visai lielā steigā, aktieriem acīmredzami nebija pieticis laika sagatavoties un pirmo reizi parādās sajūta, ka viss ir veidots pēc principa “paņemsim skatītāju ar savu šarmu, būs jau labi”. Nē, nu labi jau bija, bet nav nekāda milzīgā bauda klausīties kā aktieris aizķeras aiz lasāmā teksta.

Otrā daļa jau no paša sākumā izsauc JRT pastāvīgo apmeklētāju sajūsmu – Kārlis Vērdiņš un Alvis Hermanis uz skatuves nosēdināti tanī ainā no “Latviešu mīlestībām”, kur divi geji nevar saprast, ko iesākt ar beigto kaķi. Arī viņu sarunas stils vismaz sākotnēji atdarina šo izrādes epizodi un skatītāji ir apburti. Kā tulkot šo ainu – tas paliek katra paša ziņā. Un Hermanis, protams, ir cilvēks, kurā ir bauda klausīties par spīti tam, ka viņš ir publiski sasmērējies (tie izteikumi arī neattiecas uz šo lietu un NN nakts kontekstā ir nebūtiski). No Hermaņa stāstītā tiek uzburts emocionāls Naumaņa portrets, viss ir humorīgi un ar dziļu domu, joprojām par pasākumu ir teju vai sajūsma. Vienīgi jau atkal ir sajūta, ka laika gatavoties nav bijis gana, pie kam sāk parādīties aizdomīgas snobisma pazīmes.

Mākslas un kritikas jomām gan snobisms ir raksturīgs, tomēr rodas jautājums, kāpēc par kritiku tiek runāts tikai un vienīgi teātra kontekstā, kāpēc kino būtu jāuzskata par zemāku mākslas formu (vai par formu, kas vispār nav māksla) un kāpēc šis it kā nacionālais pasākums notiek tādā šaurā pulciņā, kurā nepiedalās (vai nav aicināti) tie “resnie teātri”, kā Hermanis izteicās. Īsāk sakot – sāk rasties jautājums vai šāda mēroga balva drīkst būt tendēta uz tik šauru cilvēku loku?

Tālāk seko starpbrīdis, kura laikā skatītajiem tiek dota brīnišķīga iespēja satikties un aprunāties ar 8 nominētajiem kritiķiem. Doma neapšaubāmi lieliska un es to labprāt būtu izmantojusi, ja vien iepriekš būtu zinājusi, ka šāda iespēja būs. Es nezināju, attiecīgi neesmu arī gatavojusies uz šādām sarunām, nācās vien laist garām iespēju. Nu, es taču nevaru iet pie Silvijas Radzobes un stāstīt, ka bija manā dzīvē tāds samērā īss brīdis, kad viņas kritikas lasīju tāpēc, lai zinātu, uz kurām izrādēm nevajag iet, paldies viņai par to. Laikam kaut kā nē.

Foto: Jānis Deinats

Un beidzot esam nonākuši arī līdz balvu pasniegšanai, kas bija vakara spilgtākā daļa. Mani absolūti sajūsmināja performance, ar kuru tika pasniegtas piemiņas balvas nominantiem un galvenā balva Vilnim Vējam – skatuves iekārtojums ņemts no izrādes “12 krēsli” un balvas tiek izgrieztas no krēsliem. Ģeniāli un pievilcīgi, skatītāji sajūsmā. Tieši tikpat liela sajūsma man ir arī par to, ka balvu saņēma Vilnis Vējš – viņš to ir godam pelnījis.

Starp citu, pie katras balvas pasniegšanas kritiķim tiek jautāts, kas viņaprāt ir svarīgākais kritikā. Kritiķi bija godam sagatavojušies un visas atbildes bija ļoti labas, bet īpaši atmiņa palikušas divas.

Anda Baklāne: “Kas ir svarīgākais vakariņās? Lai ir, ko ēst. Kritikā tāpat.”

Vilnis Vējš: “Vissvarīgākais ir atvērt Word failu un sākt rakstīt.”

Mēreni mulsināja tas, ka kultūras ministre nebija uzskatījusi par vajadzīgu ierasties, tā vietā viņa uzvarētajam atsūtījusi noļukušu puķu pušķi. Un pietrūka žūrijas pamatojuma, kāpēc izvēlējušies tieši Vilni Vēju, gribējās, lai skatītajiem vairāk tiktu pastāstīts par viņa darbu, ārkārtīgi trūka arī žūrijas pamatojuma un stāsta, kā tika izvirzīti 8 nominanti. Par ko, kāpēc, kā? To skatītāji var paši minēt un tas minējums ir visai vienbalsīgs – visticamāk žūrijai nav vienotu kritēriju. Jācer, ka turpmākajām balvām tiks izstrādāti kādi kritēriji, un spēles noteikumi būs saprotami visiem.

Pasākuma pēdēja daļa bija vienīgā, kas raisīja pilnīgu neizpratni – tā vietā, lai pievērstos Vilnim Vējam vai kritikai kā tādai, uz skatuves kāpj Shipsi un kopā ar diviem citiem mūziķiem spēlē ļoti skaistu un ļoti neiederīgu mūziku. No mūzikas gan es neko nejēdzu un daudz komentēt nevaru, bet ņemot vērā kuslos pieklājības aplausus un to cilvēku pūli, kas pa galvu, pa kaklu metās tikt ārā no zāles dziesmu pauzēs, pieņemu, ka neesmu vienīgā, kas lāga nesaprata šo publikas iemidzināšanas mēģinājumu. Lai nebūtu pārpratumu – šī mūzika bija ļoti skaista un es spēju iedomāties situācijas, kurās es to izbaudītu, bet konkrētajā pasākumā bija galīgi garām.

Nu tā, tagad, kad esmu visu nokritizējusi, laikam ir vērts vēlreiz atkārtot to, ka pasākums un jo īpaši pati balvas ideja man patika un šis pirmais pasākums pat nebija slīcināmi kucēni, bet gan labs solis virzienā uz lielisku mākslas pasākumu, kuru vēlēšos apmeklēt katru gadu. Man arī netraucēja tas, ka pirmā balvas pasniegšana bija tik lielā mērā par Normundu Naumani, nevis kritiku – ir loģiski, ka pirmajā reizē skatītaji tiek iepazīstināti ar personu, kuras vārdā nodēvēta balva un ir visai ticami, ka turpmākās balvu pasniegšanas ceremonijas jau būs par kritiku, nevis Naumani. Īsumā – ir, kur piestrādāt, bet kopējais iespaids bija ārkārtīgi simpātisks un ir milzīga sajūsma, ka Latvijā kas tāds notiek.

Spilgtākie citāti no pasākuma (atvainojos par iespējamām neprecizitatēm):

Kritiķis un mākslinieks drīzāk kopā nodzersies, nekā atradīs kopēju valodu.” /N. Naumanis/

Kritiķis ir spējīgs uz visu – pat iet uz sliktām izrādēm, sliktu kino un lasīt sliktas grāmatas.” /N. Naumanis/

Naumanim bija lingvistiskā zarna, no kuras bira pērles.” /A. Hermanis/

Kritiķis jau neraksta par izrādi, viņš raksta par sevi.” /A. Hermanis/

P.S. – jau šo svētdien es radio 5 ēterā tikšos ar Normunda Naumaņa balvas žūrijas priekšsēdētāju Ilmāru Šlāpinu, runāsim gan par balvu, gan literatūrkritiku, jādomā, ka veidosies visai interesanta saruna.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Tincii

    12th January 2016 at 6:34 pm

    Atļaušos nelielu precizējumu: Naumaņa esejas lasīja tikai 2 JRT aktieri, bet Ināra Sluca ir no NT, Dace Everss no VDT, bet Juris Žagars no DT.

    Visādi citādi – nu, Tu jau uzrakstīji visu to pašu, ko izrunājām klātienē.
    Un vēl tas snobisms… Man jau likās, ka tikai man tā šķita, bet tad tomēr Tev arī.

     
    • Spigana

      12th January 2016 at 6:56 pm

      Mjā, par teatriem neveikls formulējums, salabošu.
      Snobisms bija viena no lietām, kas traucēja visvairak.