RSS
 

Melnā sperma

02 Feb

Spīgana brīdina – šeit būs divreiz sastopams viens necenzēts vārds un sajūsmināta spiegšana nekontrolējamos apmēros.

Uzreiz pēc apsēšanās Ģertrūdes ielas teātra zālē, manā blociņā parādījās pirmais ieraksts: “Šauri krēsli”. Vietas tur tiešām ir pamaz un nebakstīt blakussēdētāju ir absolūti neiespējami, bet sūds par tiem krēsliem, jo pavisam ātri skatītājs tiek iemests pavisam citā realitātē un pārstāj eksistēt gan krēsli, gan blakussēdētāji, gan pati teātra zāle. Izrāde vispār tā ieblieza pa galvu, ka man migrēna pārgāja.

Nastaševa izrāde “Melnā sperma” ir balstīta krievu rakstnieka Sergeja Uhanova astoņos stāstos Pētera Draguna tulkojumā. Ir grūti ļoti konkrēti norādīt, par ko tieši ir šie stāsti un par ko ir pati izrāde, jo uz šo jautājumu atbildes būs atkarīgas no katra skatītāja personīgās pieredzes, stereotipiem, aizspriedumiem un citām lietām, bet man šī izrāde ir par pieaugšanu vai varbūt izaugšanu no neērtā Es uz kaut ko kvalitatīvāku un par to, ko sabiedrības normas izdara ar indivīdu, kas neatbilst vidējam aritmētiskajam. Protams, pieaugšana ne vienmēr notiek pozitīvā virzienā un vairākos stāstos varonis beigās ir krietni sliktākā situācijā, nekā stāsta sākumā, tomēr atļaujos apgalvot, ka galvenie varoņi šajos stāstos ir nevis tie, kas veic aktīvas darbības, bet gan stāstu teicēji, kas šos cilvēkus novēro un aug caur saviem novērojumiem. Faktiski varētu pat teikt, ka šī izrāde ir antropoloģisks pētījums, kurā pētnieki piedzīvo personīgo izaugsmi, vērojot citus.

Izrādes atribūtika ir minimāla – 5 krēsli, 1 padomju laika gulta, 1 padomju laika galds, pāris mikrofoni. Tomēr efekts ar šo “trūcīgo” skatuves iekārtojumu ir panākts grandiozs, jo izrādes 5 aktieri – Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols – katrā etīdē uz skatuves uzbur jaunu ainu un skatītājam nav ne mazāko šaubu, ka, lūk, šinī gadījumā krēsls ir gulta, bet tai citā stāstā uz skatuves ir vesela māja. Izcilā aktierspēle atdzīvina dekorācijas un nekas cits skatuvei vairs nav nepieciešams. Paši aktieri savukārt ietērpti padomju laika skolas formās, kas viņiem ir krietni par mazu – bikšupriekšas nav aiztaisāmas, meiteņu blūzītes teju pašas plīst vaļā un vispār aktieri lauztin laužas ārā no šī smacējošā apģērba, tieši tāpat kā izrādes varoņi raujas ārā no sabiedrības normām.

Melnā sperma” ir fantastiski dzīva un vitāla izrāde, skatītājs ne mirkli neatrodas zālē, bet gan tiek transportēts uz darbības vietu un visas ainas spilgti zīmējas acu priekšā, ir sajūta, ka skatos nevis teātri, bet gan kādu ultra reālistisku 3D filmu, kurā pati esmu iekšā. Piemēram, ainā ar caurejas slimnieku, man pavisam burtiski “parāva uz augšu”, jo bija sajūta, ka zālē izplatās sūdu smaka. Aktieru darbība, scenogrāfija, teksts, režija – tas viss šai izrādē ir nostrādāts līdz niecīgākajai detaļai un atstāj tik apdullinošu iespaidu, ka izrāde nelaiž vaļā ne pēc iziešanas no teātra, ne nākamajā, ne arī aiznākamajā dienā. Un pēc izrādes īsti nav skaidrs, ko tagad vispār iesākt – sajūsmā paspiegt vai tomēr iet pasēdēt kādā tumšā stūrī un paklusēt kādu nedēļu. Tas spēks, ar kādu izrāde ielaužas apziņā, ir neatkārtojams un skartās tēmas – tik smagas, ka raudāt nemaz nevar, tā vietā nākas smieties.

Izrādes laikā patiesi sevi brīžiem pieķeru pie jautājuma: “Paga, paga, bet par ko tad es smejos?” Piemēram, stāstā, kur meitene lasa anonīmās klasesbiedru zīmītes, kuru saturs nesniedzas tālāk par rupjiem ģenitāliju apzīmējumiem, un jau burtiski kauc, sēžot uz grīdas, patiesībā ir gandrīz traģiska, bet visa zāle rēc pilnā kaklā. Un es smejos līdzi un smejos, un smejos, līdz vairs nav skaidrs, par ko. Laikam jau tomēr ne par to meiteni, jo skolas laikā viņas vietā biju es. Drīzāk jau laikam par to, ka beidzot esmu izaugusi no tā riebīgā pusaudžu vecuma, par to, ka tas vairs nav svarīgi, par tiem mazajiem stulbeņiem, kas tālāk par savām ģenitālijām netiek. Un pati izrāde jau ir būvēta uz melnā humora pamatiem, brīžiem pietuvojoties absurda stilistikai, un Nastaševs izrādē profesionāli apstrādā ne tikai aktierus, bet arī skatītājus. Izrādes temps ir veidots perfekti, līdz pēdējam nospriegotas ainas mijas ar atslābuma mirkļiem, ne mirkli nezaudējot skatītāja uzmanību, un to visu vēl spilgtāku padara izrādes muzikālais pavadījums, kā arī mikrofonu izmantojums. Un izrādes beigās es apmulsusi sēdēju krēslā un nesapratu: “Kā? Vai tad viss? Divas stundas taču solīja!”. Tā neizpratne tāda līdz brīdim, kad paskaties pulkstenī un saproti, ka tikko esi piedzīvojis savas dzīves īsākās divas stundas.

Aktieru darbs vietām ir tik izcils, ka teju vai paliek žēl, ka izrādes temps neatstāj vietu skatītāju emocijām pēc katra stāsta, jo “Dievu nams” un “Žeņečka Čurajevs” būtu pelnījuši skaļas ovācijas. Izrāde vispār rada vēlmi noņemt cepuri un dziļi paklanīties gan aktieru aizrautībai, gan viņu fiziskajai formai, kas režisoram ļauj izspēlēt brīnišķīgas ainas (pamēģiniet paši gulēt uz divām krēslu atzveltnēm nez cik minūtes un pie viena vēl tēlot, runāt un kliegt). Izrādi dzīvu padara ne tikai režisora darbs, bet arī tas, kā aktieri ir caur sevi izlaiduši savas lomas – tur, uz skatuves, vairs nav aktieri, bet gan pilnībā iemiesoti tēli, kuros vairs nav vietas aktiera patībai. Starp citu, 4 no izrādes aktieriem nav atraduši pastāvīgu darba vietu kādā no teātriem un gribas jautāt – vai tiešām lielie teātri ir tā saspiedušies un viņiem nevajag šādus talantus? Vai varbūt ir vajadzīgs Nastaševa ģēnijs, kas atklātu jauno aktieru spējas? Lai vai kā, es šos aktierus gribēšu redzēt vēl un es ļoti ceru, ka teātra pasaule viņus pamanīs (kas ir visai ticami pēc tik veiksmīga karjeras starta).

Protams, izrādes skartās tēmas ir ārkārtīgi neērtas un Uhanova izteiksmes veids kādam varētu šķist nepietiekoši estētisks – viņš ka jau ārsts (nepraktizējošs gan) par cilvēka ķermeni un fizioloģiskām norisēm un šķidrumiem runā lietišķi un neko neizskaistinot, tomēr mani tieši šī vienkāršā pieeja sajūsmina, jo brīžiem ir tik smagi noriebusies parastu lietu izpušķošana un aizplīvurošana. Laikam jau mazliet izbrīna tas, ka šī izrāde tiek dēvēta par skandalozu un provokatīvu, jo tā noteikti nenodarbojas ar pašmērķīgu skatītāja šokēšanu. Nu nav taču ar Latvijas teātri tik slikti, ka lamuvārdi un lietu saukšana to īstajos vārdus būtu jādēvē par uzdrīkstēšanās kalngalu? Man pat šo izrādi īpaši neprasās dēvēt par moderno teātri, par farsu un absurdu ne tik. Man šī bija elegantā minimālisma stilā ieturēta izrāde, kas ar visai klasiskiem paņēmieniem un to profesionālu apstrādi atstāj graujošu iespaidu uz skatītāju.

Melnā sperma” ir tāds pārdzīvojums, ka pēc izrādes gribas iziet āra un uzsmēķēt. Un es pavisam noteikti gatavojos uz šo izrādi iet atkārtoti, jo diez vai ar pirmo reizi sapratu un redzēju visu, kas ielikts šai meistardarbā. Un tas nekas, ka labs teātris ir bīstams (pēc izrādes es neglābjami sabojāju vakariņās, gandrīz nepabaroju kucēnu un vispār joprojām neesmu savā ādā). Kam uz šo izrādi būtu jāiet? Nu, jāiet būtu visiem, bet svētuļiem un dziļi stereotipos un fobijās aizsēdējušamies cilvēkiem diez vai patiks. Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka izrāde ir izcila, aktierdarbs ir izcils, horeogrāfija ir izcila, režija ir izcila. Neliedziet sev šo skarbo baudījumu.

Vērtējums:
10+/10

P.S. – žēl tikai, ka pie izrādes fotografēšanas nav ticis kāds labāks fotogrāfs, jo no tās varētu izcelt krietni vien fantastiskākus kadrus par tiem, kas atrodami teatra mājaslapā.

Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs
Spēlē: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols.
Teksts: Sergejs Uhanovs (Сергей Уханов)
Tulkoja: Pēteris Draguns
Gaisma: Jūlija Bondarenko
Producents: Ģertrūdes ielas teātris
Ilgums: 2 stundas (bez starpbrīža)

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Teātris

 

Leave a Reply