Pagājušajā nedēļā saņēmu nelielu grāmatu ar lūgumu novērtēt jaunas latviešu rakstnieces pirmo grāmatu. Jutos ieintriģēta, paņēmu grāmatu un biju pārliecināta, ka par tik plānu grāmatiņu jau gan ātri uzrakstīšu, bet beigās sanāca tā, ka izlasīju un īsti nevarēju saprast, ko tad es par to domāju, tāpēc nācās padomāt ilgāk.
Elīna Gabrāne ir 2015. gada dzejas slamu uzvarētāja un arī grāmatā “Kompots” ir jūtams tas, ka autore vairāk ir dzejniece, nekā prozas rakstniece. Krājums “Kompots” sastāv no poētiskām miniatūrām (katra apmēram puslappusi gara), kurās tiek vērota dzīve un tās telpa – kā ārējā, tā iekšējā. Miniatūras ilustrē rakstnieces māsas Madaras Gabrānes zīmējumi, kas lieliski papildina tekstu domu.
Varētu apgalvot, ka Elīnas Gabrānes miniatūras ir dzeja, kas pierakstīta prozas formā un šis formāts intriģē. Miniatūras ir izteikti personiskas un lielākoties arī mazliet nekonkrētas – parādās kādi noslēpumaini cilvēki, kas tiek uzrunāti (lielākoties laikam jau neveiksmīgas mīlas objekti), tiek aprakstīti anonīmi cilvēki un pilsētas ainas.
Dažas no miniatūrām mani pamatīgi “aizķēra” – piemēram, miniatūra “Negribu būt grāmata” šķita personiski ļoti tuva un saprotama – bet lielai daļai miniatūru lasītajam trūkst konteksta, kurā ievietot šos tekstus, tāpēc it kā veiksmīgs literārais materiāls aizslīd garām nesaprasts. Protams, lasītājam tas dod plašākas iespējas tekstu variēt un pielāgot saviem piedzīvojumiem, bet šāda veida literatūras baudīšana īsti tomēr nav manā gaumē, jo nepamet sajūta, ka lasītājam jāstrādā autora vietā.
Tomēr par spīti nekonkrētībai, grāmata ir simpātiska un aizkustinoša un ir jūtams, ka autorei ir literārs talants, kuru, cerams, viņa attīstīs un rakstīs vēl. Izteiksmes forma, miniatūru uzbūve un vietumis neparasti izteicieni padarīja šo mazo grāmatiņu baudāmu un noteikti nav tā, ka man nepatika par spīti mūsu žanru nesaderībai. Domāju, ka pie melanholiskāka noskaņojuma es pie šīs grāmatas varētu atgriezties un atrast tanī jaunu jēgu.
Ar “Kompota” saturu man veidojās sarežģītas attiecības, bet toties vizuālais noformējums ir perfekts un mani sajūsmina. Melnbaltās ilustrācijas ir tikpat lakoniskas kā teksts un pie katras no tām gribas mazliet pakavēties, tomēr nav tā, ka ilustrācijas noēstu uzmanību no teksta. Katrā ziņā mani iepriecina tas, ka ne visiem obligāti vajag grāmatas taisīt košas un brēcošas, tā vietā tiek radītas skaistas grāmatas, kuru forma lieliski papildina saturu.
Vai es iesaku lasīt šo grāmatu? Jā, bet tikai ar nosacījumu, ka lasītājam ir gana melanholisks, apcerīgs un nesteidzīgs noskaņojums.
Es pati noteikti lasīšu arī nākamās Elīnas Gabrānes grāmatas.
Vērtējums:
7/10
P.S. – Mio arī grāmatiņa patika.
Grāmatu saņēmu no autores.
Nosaukums: Kompots
Autors: Elīna Gabrāne
Izdevējs: Jumava
Lappušu skaits: 75
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934118463
