RSS
 

Zelta dēls. Pīrss Brauns

04 Apr

Man šis gads ir iesācies ar izteikti lēnu grāmatu lasīšanu un arī pašai ar azartu nemitīgi sēdēt pie grāmatām ir kā ir, tāpēc biju neizteicami laimīga par Ķīpsalas grāmatu izstādē saņemto “Sarkanās sacelšanās” turpinājumu. Parasti vienas ātras un labas grāmatas izlasīšana atgriež lasīšanas azartu un pēc tam ātrāk aiziet arī citas grāmatas, bet ar “Zelta dēlu” viss izvērtās pavisam citādi. Šo grāmatu gan es patiesi izlasīju ļoti ātri un pat izmantoju to par motivatoru citiem darbiem (kamēr neizdarīsi to vai šito, “Zelta dēlu” lasīt nevarēsi), bet beigas mani atstāja uz tādas pauzes, ka es vēl mēnesi nevarēju nopietni pieķerties lasīšanai. Tā nu martā faktiski esmu izlasījusi tikai vienu grāmatu, kas ir mans visu laiku nopietnākais antirekords. Šai nelasīšanai, no kuras pamazām sāku atkopties, plānoju veltīt veselu bloga ierakstu, bet tagad ķeramies klāt “Zelta dēlam”.

Derovs turpina savu cīņu par revolūciju, kas pamazām plešas plašumā, bet dzīve Derovam kļūst arvien sarežģītāka, jo ir grūti izlikties par zeltu, pašam par tādu nekļūstot. Derovs nomokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, mēģina tos slāpēt, metoties arvien jaunās kaujās, kas, protams, izraisa arvien jaunas sirdsapziņas ēdes un tā pa riņķi vien. Arvien vairāk cīņu par revolūciju apgrūtina personīgās emocijas un apziņa, ka nav laba doma pārlieku tuvu sev pielaist zeltus, pret kuriem taču Derovs cīnās. Tomēr arī šī apziņa sevī nes briesmas.

Šinī grāmatā ir divas vietas, kas lasītāju tik pamatīgi atsēdina uz pakaļas, ka uz brīdi vajag nolikt grāmatu, ieraut pamatīgu malku viskija un tad mēģināt saprast, kas tas, pie velna, bija. Pirmā vieta ir precīzi 400. lapaspusē, kurā Arejs atklāj savu seju. Otrā vieta ir beigas, kas beidzas ar tādu klifhangeri, ka literārās paģiras nabaga lasītāju nomoka vēl mēnesi.

Brauns neapšaubāmi ir sižeta vērpšanas un lasītāja šokēšanas meistars un viņa spēcīgākais ierocis ir tas, ka visi absolūti negaidītie sižeta pavērsieni patiesībā ir ļoti loģiski un saskaņā ar visu iepriekšējo stāsta sižetu. Un tas nekas, ka visas manas idejas par Areju bija absolūti garām, viņa atklāšana grāmatā ir pavisam loģiska un atskatoties uz “Sarkano sacelšanos” ir skaidri redzams, ka jau tur bija norādes par šo pārsteigumu.

Savukārt beigas ir jau pavisam cita līmeņa spēle. Kaut kādā mērā es tamlīdzīgu notikumu jau gaidīju, tikai ne tik bezcerīgā formātā. Protams, ir skaidrs, ka Derovam ir jāizdzīvo arī trešajā grāmata un revolūcijai ir jānonāk pie kaut kāda pozitīva vai negatīva atrisinājuma, tomēr tas cerības stars beigās ir TIK šaurs! Vismaz es šobrīd Derovam redzu tikai vienu iespēju, bet mēs jau zinām, ka Brauns ir pārsteigumu meistars un pastāv iespēja, ka atrisinājums nāks no pavisam negaidītas puses.

Varbūt ir mazliet žēl, ka šinī grāmatā autors ir mazāk nodarbojies ar revolūcijas filozofiju, tā vietā vairāk pievēršoties asiņu izliešanai kosmiskos apjomos, tomēr tas viss piederas pie lietas un sērijas noslēgumam šis noteikti nāks par labu, jo ir skaidrs, ka Derovs ir pamatīgi sapinies savos mērķos, emocijās un uzdevumos, un var gaidīt, ka 3. daļa atkal ritēs uz krietni apcerīgākas nots.

Un jāsaka atklāti, ka es sērijai neprognozēju īpaši pozitīvas beigas. Pieļauju, ka kaut kādā mērā Derovs savus mērķus sasniegs un man ir zināmas aizdomas, ka izveidotā kastu sistēma nebūs spējīga mūžīgi pastāvēt, tāpēc pieļauju, ka daļēji sistēma sagraus pati sevi, revolūcijai tikai mazliet piepalīdzot. Bet jāatzīst tomēr, ka šīs sērijas kontekstā nākt klajā ar šādām prognozēm ir mazliet bīstami, jo Brauns tomēr ir pārsteiguma meistars un kas to lai zina, kādu šoku vēl lasītājiem nāksies piedzīvot šinī sērijā.

Citāts no grāmatas:
Tirāna kronis ir tradīcijas.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Zelta dēls
Autors: Pīrss Brauns
Sērija: Sarkanā sacelšanās
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 480
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934851193

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply