RSS
 

Lopkautuve Nr.5. Kurts Vonnegūts

11 Apr

Pagājušās nedēļas vidū jau rakstīju par Baltā Runča brīnišķīgo ideju sarīkot blogeru akciju par godu Vonnegūta 9. nāves gadadienai. Jādomā, ka cienījamais autors spētu novērtēt ironiju – atzīmējam viņa nāvi, nevis dzimšanu. Tā gadās.

“Lopkautuve Nr. 5” neapšaubāmi ir Vonnegūta slavenākais romāns un lasīšanas laikā šķiet, ka arī vispersoniskākais. Tas gan nav nekāds brīnums, jo šī romāna pamatā ir patiesi notikumi iz paša autora dzīves – 2. Pasaules kara beigās Vonnegūts kritis vāciešu gūstā un pārdzīvojis Drēzdenes sabombardēšanu, esot ieslodzīts lopkautuvē. Tā gadās.

Romāna lielākā pievilcība ir Vonnegūta izteikti ciniskais viedoklis pret karu; Vonnegūts karu neattēlo kā vietu, kur dzimst varoņi un zēni kļūst par vīriem, tā vietā Vonnegūts sev raksturīgajā satīrā parāda kara absolūto bezjēdzību un pretīgumu. Ne velti grāmatas otrais nosaukums ir “Bērnu krusta karagājiens” – autors atkal un atkal atgādina, ka karā tiek sūtīti vēl pavisam jauni zēni, kas pasauli vispār nav redzējuši un kuru romantiskās vīzijas par karu ir ļoti attālinātas no realitātes. Piedevām Vonnegūts karu preparē cilvēkizmēra gabaliņos un nerāda to kā milzīgu civilizācijas pasākumu, bet gan kā individuālas dzīves saraustīšanu gabalos.

Jau iepriekš minēju, ka pirms gadiem desmit vai nedaudz vairāk šī bija pirmā Vonnegūta grāmata, ar kuru iepazinos un kopš tā laika tā ir bijusi viena no manām mīļākajām grāmatām. Grāmatas pārlasīšana šo statusu lieliski nostiprināja, bet ir krietni mainījies mans skatījums uz grāmatu; agrāk es sajūsminājos par it kā atsvešināto toni un cinismu, savukārt tagad novērtēju to, cik sāpīga ir šī grāmata un cik pretīgs tās stāsts pašos pamatos. Brīžiem grāmata pat šķebina un nebijis Vonnegūta izslavētās humora izjūtas, šī grāmata būtu absolūti nelasāma, jo būtu krietni par smagu smadzeņu apgremošanai.

Kādā intervijā Vonnegūts teju vai apvainojas par intervētāja jautājumu, kā autoram ir izdevies radīt grāmatu, kas šķiet simpātiska katras paaudzes jauniešiem atkal un atkal. Vonnegūts visai asi atcērt, ka šis nav nekāds jauniešu romāns, bet tur viņam var piekrist tikai tiktālu, cik par jauniešu romānu uzskatām kārtējo bezjēdzīgo mīlas trīsstūri, jo citādi pusaudžu vecums tieši ir labākais laiks, kad iepazīties ar Vonnegūtu. Reiz iepazīstot Vonnegūta neprātīgi spēcīgos un satīriskos romānus, ir visai liela garantija, ka ar šo autoru attiecības turpināsies vēl ilgi un produktīvi. Un varbūt kādreiz cilvēki no Vonnegūta grāmatām iemācīsies kaut ko jēdzīgu. Bet varbūt arī nē. Tā gadās.

Vērtējums:
10/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply