RSS
 

Par tiesībām nelasīt

28 Apr

Diskusiju, savu raidījumu un vispār blogu kontekstā laikam gan esmu radījusi sajūtu, ka esmu radikāla grāmatu atbalstītāja un ka pēc manām domām visiem to vien būtu jādara kā jāsēž pie grāmatām. Otra lieta, ko esmu dabūjusi dzirdēt, ir, ka es vispār īsti nevarētu spriest par to, kā cilvēkos raisīt interesi par grāmatām, jo es esmu lasījusi vienmēr un nav bijusi situācija, kurā mani vajadzētu mudināt lasīt.

Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Tomēr es visai labi saprotu, no kurienes rodas šāds iespaids, jo, runājot par literatūru, es visai maz pieminu savu pārliecību, ka cilvēkiem ir tiesības arī nelasīt un ka nelasīšana nav nekas traģisks. Un tieši šobrīd ir labs laiks par to parunāt, jo man jau 2 mēnešus ir lasīšanas krīze.

Martā es faktiski izlasīju vienu grāmatu. Aprīlī – trīs, un priekš manis tas ir maz. Nav tā, ka man būtu noriebušās grāmatas vai nebūtu laika, vienkārši man šobrīd ir grūti ilgstoši nosēdēt pie grāmatas, jo nemitīgi vilina kas cits. Pastaigas ar kucēnu, videospēles, internets, jaunas informācijas rakšana – tas viss pēdējos divos mēnešos ir lielā mērā aizstājis grāmatu lasīšanu. Un man nešķiet, ka tas būtu kaut kādā veidā slikti vai apkaunojoši, toties es daudz labāk saprotu tos cilvēkus, kuriem lasīt negribas vispār vai gribas to darīt pavisam minimāli, un es arvien labāk saprotu to, kā efektīvāk pievērsties grāmatām.

No 4 grāmatām, kuras šinī laikā esmu izlasījusi, vissmagāk man gāja ar to grāmatu, par kuru man būs jāraksta recenzija žurnālam, par spīti tam, ka grāmatu es izvēlējos pati. Bet sajūta, ka man to grāmatu vienkārši ir jāizlasa un ka man nav kur likties, drausmīgi bremzēja lasīšanas prieku neskatoties uz to, ka grāmata man ļoti patika. Un te nu es atkal nonāku pie tā, ko es mēģinu pateikt dažādās diskusijās – nedrīkst nevienu spiest lasīt grāmatas un jo mazāk drīkst spiest lasīt konkrētas grāmatas. Tas pašā saknē nocērt prieku par literatūru un skarbākā gadījumā var radīt milzīgu riebumu pret visām jelkad sarakstītajām grāmatām.

Mīlestībai pret literatūru pamatu pamats ir tieši tiesības nelasīt, kas patiesībā var izpausties ļoti daudzveidīgi – cilvēkiem ir tiesības neizlasīt grāmatu līdz galam, nelasīt klasiku, nelasīt grāmatas, kas visiem patīk, tiesības nelasīt to, ko “obligāti vajag izlasīt”, tiesības lasīt pa diagonāli neinteresantās vietas un galu galā tiesības nelasīt vispār. Un tikai tad, kad lasīšana nav absolūti spiesta lieta, cilvēkiem pret to sāk veidoties simpātijas.

Jā, grāmatu nelasīšanai ir sekas. Visi pētījumi rāda, ka skolā krietni labākas sekmes ir tiem skolēniem, kas lasa daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, kā lasīšana ietekmē spēju izteikties un spējas pieņemt jaunas idejas, bet mēs absolūti neko neiegūstam no tā, ka skaļi skandinām, cik dumji ir cilvēki, kas nelasa vispār. Tieši otrādi – mēs zaudējam jebkuru iespēju, ka šie cilvēki kādreiz tomēr pievērsīsies literatūrai. Jā, lasīšanai ir milzīga nozīme cilvēka attīstībā, bet mēs nedrīkstam automātiski pieņemt, ka tie, kas nelasa, ir pēdējie idioti. Jā, man ir daudz vieglāk atrast kontaktu ar cilvēkiem, kas lasa, bet tas nenozīmē, ka visi pārējie būtu garlaicīgi un nekam nederīgi cilvēki. Jā, man gribētos, lai grāmatas lasa ikviens, bet man nešķiet, ka pasaule sabruks, ja būs cilvēki, kas tomēr nelasa.

Īsāk sakot – tas vien, ka tu lasi grāmatas, nepadara tevi par labāku cilvēku.

Un tagad atpakaļ pie manas personīgās pieredzes ar grāmatu krīzi. Šo divu mēnešu laikā jūtu, ka grāmatu nelasīšana mani ietekmē – man jau tagad ir grūtāk ilgstoši veltīt uzmanību gariem teksta blāķiem, jo esmu strauji pieradusi no teksta izķert sev vajadzīgo informāciju un to ātri apstrādāt un sakompilēt ar citviet lasīto. Šāda teksta uztvere, protams, palīdz iegūt praktisku informāciju un jaunas zināšanas, bet tas neder daiļliteratūrai, tāpēc šobrīd es nodarbojos ar domāšanas pārlikšanu atpakaļ ierastajās daudzlasīšanas sliedēs. Otra lieta, kas ir skarbi cietusi, ir manas spējas piesēsties pie klaviatūras un uzdrukāt normālus rakstus medijiem. Bez īpaša pārsteiguma esmu secinājusi, ka nelasīšana nokauj manas spējas ģenerēt “iedvesmu” rakstīšanai. Mazāk svarīgi man šķiet tas, ko man stāsta Goodreads – šogad no lasīšanas plāna atpalieku jau par 14 grāmatām un gada beigās diez vai būšu izlasījusi 100 grāmatas.

Kas man palīdz pievērsties grāmatām laikā, kad īsti negribas?

1. Neviens mani nespiež lasīt. Toties cilvēki man gādīgi iesaka grāmatas, kas varētu man patikt. Šeit svarīgs ir ļoti smalks balanss – nelasītājs pats no sevis nesāks lasīt un viņam vajag pamudinājumu, bet lasīšana nedrīkst būt spiesta lieta.

2. Ir grūti pārslēgties no interneta rakstiem uz gariem gabaliem literatūrā, tāpēc vieglāk iesākt lasīt ir grāmatas, kuras sastāv no īsām nodaļām, nevis gariem vienlaidu tekstiem.

3. Es atmetu domas par visām grāmatām, kuras man noteikti vajadzētu izlasīt un lasīju tikai un vienīgi to, kas man sagādā prieku.

4. Man nebija uzstādījuma, ka obligāti ir jālasa katru dienu pa vairākām stundām. Pietiek ar to vien, ka palasu 15 minūtes. Ļoti iespējams, ka nākamajā dienā gribēsies jau vairāk. Un man nenokrita gabals arī no tā, ka kādu dienu grāmatu nelasītu vispār.

5. Es neklausos tais cilvēkos, kuri ar putām uz lūpām apgalvo, ka tas, ko es lasu, ir triviālliteratūra. Jums arī šādus cilvēkus nevajag jūsu dzīvē.

6. Es nespiedu sevi izlasīt iesāktas grāmatas un brīvi lēkāju pa vairākiem grāmatu sākumiem līdz atradu kaut ko, ko šobrīd gribētos izlasīt.

Ko vēl varētu darīt, lai citos radītu vēlmi lasīt?

1. Atkal un atkal – nespiest citiem obligāti lasīt.

2. Ļaut izvēlēties literatūru atbilstoši gaumei un interesēm un aizmirst to ļauno murgu, kas ir obligātā literatūra.

3. Atzīt, ka arī audiogrāmatas skaitās kā lasīšana.

4. Atzīt, ka arī komiksi skaitās un neiedomāties, ka visi komiksi ir stulbi.

5. Būtu jāsaprot, ka visiem nav jālasa ne 100, ne 30 grāmatas gadā. Arī viena grāmata divos mēnešos ir daudz.

6. Pārstāt klāstīt, ka cilvēki jau mūsdienās nelasa. Nopietni – kāpēc kādam šķiet, ka ar šo čīkstēšanu radīsim interesi par grāmatām?

7. Dieva dēļ likt mierā cilvēkus, kas lasa! Cilvēks, kas lasa ir neaizskarams, neuzrunājams un liekams mierā.

8. Vairāk runājiet par idejām, ko esat atraduši grāmatās, stāstiet par sižetiem, kas jūs ir sajūsminājuši un tiem stulbajiem varoņiem, kas jūs tā sadusmo. Un nav obligāti rakstīt garus pārspriedumus, arī tvīts vai ieraksts sejas grāmatā derēs, tieši tāpat kā saruna pie vakariņām vai alus kausa. Negaidiet, ka citi zinās par visām tām lieliskajām grāmatām, ko esat izlasījuši, ja paši par tām nerunājat.

Faktiski, tas ko es vēlos teikt ir – mudiniet cilvēkus lasīt, bet esiet iejūtīgi un neuzbāzīgi, saprotiet, ka gaumes un vajadzības atšķiras. Un aizmirsīsim domu, ka cilvēki, kas lasa ir ar kaut ko labāki.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. RedStar7

    28th April 2016 at 1:56 pm

    Viss tik precīzi uzrakstīts, ka pat nav ko piebilst. Ja nu vienīgi – tieši tā! :)

     
  2. Kni

    28th April 2016 at 2:06 pm

    Paldies, Spī, paldies! Kopš savu ikdienu esmu aizpildījusi ar citām aktivitātēm, man ir ārkārtīgi grūti atrast laiku lasīšanai. Tad ir jāieplāno laiks, kad es to darīšu, jo īpaši, ja tas attiecas uz obligātajām grāmatām. Man ir grūti piespiesties izlasīt grāmatu kluba grāmatu, iespējams tāpēc, ka tā ir obligāta. Es izjūtu vainas sajūtu, taču katru reizi sev atgādinu, ka lasīšana nav mans hobijs, ka grāmata nav filma, kuru palaist fonā, kad, piemēram plastikoju. Ir tieši tik daudz laika, cik man ir. Rauties starp visiem notikumiem ir tik nežēlīgi sāpīgi.

     
  3. Džerijs

    29th April 2016 at 7:16 am

    Re, re – vajadzēja tikai mēneša pauzi lasīšanā, un jau neieliki komatu pirms divdabja teiciena. Tā tas vienmēr sākas! :)

     
    • Spigana

      2nd May 2016 at 11:53 am

      Jā, nu pieņemsim, ka pie vainas ir nelasīšana, nevis tas, ka es mēdzu neredzēt tos sasodītos divdabja teicienus. 😀

       
  4. Zvērs

    1st May 2016 at 12:23 pm

    Gribēju pateikt Tev lielu paldies par to, ka Tu ar savu aizrautību pret grāmatām spēj iedvesmot arī citus! Nekad neesmu bijusi grāmatu lasītāja, bet kopš pirmo reizi ieraudzīju Tevi radio Pieci, esmu sākusi lasīt un sekoju līdzi katram Tavam raidījumam, varētu teikt, ka esmu atvērusi sev jaunu, vēl neiepazītu pasauli – grāmatas! Paldies!
    P.S. Arī mans draugs, kurš nelasa, ir sācis lasīt! 😀

     
    • Spigana

      2nd May 2016 at 11:53 am

      Šis laikam gan ir skaistākais komentārs, ko jelkad esmu saņēmusi.