Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.
Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”
“Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.
Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.
Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.
“Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.
Vērtejums:
10/10
Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.
Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099
