RSS
 

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. andris

    1st August 2016 at 11:47 am

    Spīganai jauns mīļvārdiņš – kanons :)

     
    • Spigana

      1st August 2016 at 11:50 am

      Ha ha, tiešām – šinī ierakstā 7 reizes. 😀 Laikam par daudz salasījos ārzemju fanu recenzijas pirms šīs rakstīšanas.

       
  2. Dina

    1st August 2016 at 11:58 am

    Būdama viena no kanona fanēm :) līdz šim šaubījos, vai vajadzētu šo grāmatu lasīt (īpaši pēc saldenā beidzamās grāmatas epiloga). Tagad jūtu, ka laikam gribēšu lasīt gan.

     
    • Spigana

      1st August 2016 at 12:02 pm

      Man šķiet, ka ir vērts lasīt kaut vai tāpēc vien, ka šinī grāmatā tiek labots tiesi tas “19 gadus vēlāk” salkanums un nekas nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās.

       
  3. Asmodejs

    1st August 2016 at 11:58 am

    Izlasīju un nevarēju rast atbildi ir labāka par Raiņa daiļradi vai nav! :)

    Bet es ar gatavojos pieiet lasīšanai bez lielām ekspektācijām. Papildus bonuss ir tas, ka oriģinālo sēriju pēdējo reiz lasīju deviņus gadus atpakaļ un atceros tikai vispārīgos vilcienos. Domāju tas man ļaus novērtēt stāstu pašu par sevi, nevis kā daļu no kaut kā lielāka.