“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.
Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.
Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.
Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.
Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.
Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.
Vērtējums:
9/10
Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”
Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197
