RSS
 

So You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

28 Feb

Es šogad esmu krietni apzinīgāka ar grāmatblogeru dāvanām – visas iedāvātās grāmatas esmu sev sagādājusi un lielāko daļu pat paspējusi izlasīt, atliek vien tāds sīkums kā iespert savam slinkumam un uzrakstīt atsauksmes.

Grāmatu par publisko kaunināšanu sociālajos tīklos man iedāvāja Marī un es biju ļoti priecīga par šo izvēli. Pēc idiotiskās ažiotāžas ap lūšu mednieci, kur mani vairāk satrauca nevis tas, ka viens cilvēks ir neētiski nomedījis lūsi, bet gan tie cilvēku pūļi, kas momentā metās pie pogām un sadrukāja veselus palagus ar draudiem atšaut pašu mednieci un viņas ģimeni. Un tad vēl beigās, kad es atļāvos uzrakstīt, ka man šāda draudēšana un pūļa mobings nešķiet ok, dabūju pretī, ka es, redziet, esot pret vārda brīvību un aizstāvot nežēlīgu dzīvnieku nogalināšanu. Un tieši pēc šī gadījuma Marī man iedāvāja grāmatu, kas piedāvā ieskatu publiskā nokaunināšanā. Lieliski!

Ronsons ir britu žurnālists, sarakstījis vairākas slavenas grāmatas, par kurām nekad neko neesmu dzirdējusi, veido dokumentālas filmas un rokas dīvainos jautājumos. Šoreiz viņš nolēmis pievērsties publiskai kaunināšanai soctīklos pēc tam, kad trīs asprāši nozog Ronsona identitāti. Neīstos kontus izdodas apturēt tikai pēc tam, kad Ronsona sekotāji/fani sāk masveidā soctīklos uzbrukt identitātes zagļiem, un Ronsons ieinteresējas par pūļa kaunināšanas mehānismiem.

Es no šīs grāmatas nedabūju to, ko biju gaidījusi (biju domājusi, ka stāsts būs par to, kāpēc cilvēki masveidā iesaistās citu cilvēku noķengāšanā, bet reāli tas grāmatā ir pieminēts tikai garāmejot), toties ieguvu trīs diezgan vērtīgas atziņas.

1. Publiska kaunināšana ne vienmēr ir negatīva parādība. Šis gan nav tas, ko autors gribēja pateikt, bet tomēr šāda publiska “sacelšanās” ir demokrātijas pazīme un cilvēkiem tiek dota lielāka vara iesaistīties dažādu procesu regulēšanā, jo “vainīgie” ir spiesti sadzirdēt pūļa balsi. Vienīgā problēma – pozitīvi šis darbojas tikai tad, ja kaunināta tiek organizācija, nevis indivīdi. Diemžēl šī problēma ir milzīga un esot pūlī, kas kaunina kādu personu, kas ir vai nav izdarījusi kaut ko nepieņemamu, mēs nekad neredzam to vietu, kur vajadzētu apstāties un padomāt, vai nu jau nebūs gana.

2. Nokaunināt var tikai cilvēku, kurš pieņem spēles noteikumus un patiesi jūtas apkaunots. Grāmatā ir aprakstīti vairāki piemēri par cilvēkiem, kas reāli nav neko sliktu izdarījuši, bet viņu karjeras un dzīves tiek burtiski iznīcinātas sabiedrības spiediena rezultātā, un šie cilvēki nekādā veidā arī nepretojas un vienkārši nolien kādā stūrī, baidoties ij acis pacelt. Protams, šis nekādā veidā nav vienkārši un brīdī, kad tev virsū metas pūlis, lielākoties ir grūti saglabāt savu pašcieņu, tomēr tas ir diezgan būtiski, lai šādi gadījumi nesagrautu visu dzīvi.

3. Brīdī, kad kāds tiek kaunināts, šim kādam ir ļoti slikta doma klusēt. Vairāki grāmatā aprakstītie gadījumi būt krietni vienkāršāk atrisināmi, ja uzbrukuma upuris pats visu saliktu pa plauktiņiem un vai nu izskaidrotu situāciju vai atvainotos, nevis padevīgi klusētu.

No grāmatas gūtās atziņas bija labas, bet pati grāmata mani sajūsmināja minimāli. Pirmkārt, autors atstāja krietni nepatīkama cilvēka iespaidu, kurš it kā mēģina ar visiem pa draugam un laiku pa laikam ar to kādu iegāž, jo tā arī nesaņemas skaļi pateikt to, ko domā. Piemēram, viņam atsūta atvainošanās runu, kuru cilvēks teiks publiski, Ronsons jau lasot to redz, ka nekas labs no tās neiznāks, bet tomēr viņam trūkst iekšu pateikt to cilvēkam, viņš paziņo, ka runa ir laba un tad tik skatās kā cilvēks publiski rok sev arvien dziļāku berdi. Otrkārt, nepamet sajūta, ka autors nav spējīgs sistemātiski pētīt kādu problēmu. Viņš lēkā no viena cilvēka pie nākamā, miksē tēmas, pamet problēmas puspētītas un savu “pētījumu” veic bez jelkādas struktūras. Savāktais apkopojums par dažādiem kaunināšanas gadījumiem principā ir interesants, bet bez dziļāka pamata.

Kopumā bija interesanti un bija ko padomāt, bet tas īsti nav autora nopelns, drīzāk es šo grāmatu dabūju ļoti veiksmīgā brīdī, kad jau apsmadzeņoju līdzīgas problēmas. Un man arī šķiet, ka amerikāņu pieredzi ir ļoti grūti pa tiešo pārnest uz mums, jo pie mums tomēr šāda publiska kaunināšana tik katastrofāli lielākoties dzīvi neietekmē.

Noslēgumā vēlreiz liels paldies Marī par šīs grāmatas iedāvāšanu – tā bija tieši īstajā brīdī un lasīšana bija visai interesanta.

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: So You`ve Been Publicly Shamed
Autors: Jon Ronson
Izdevējs: Picador
Lappušu skaits: 306
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780330492294

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Kni

    28th February 2017 at 12:49 pm

    Kad vēl nesen tviterdrāmas sekoja viena pēc otras un jau likās, ka drīz ar to popkornu būs jāaizrijas, to visu vērojot, arī pievērsu uzmanību pūlim, kurš metās aizstāvēt vienu vai otru pusi. Nācās secināt (un to biju piedzīvojusi arī aktīvajos bloga laikos), ka cilvēkiem pietiek ar simpātiju pret konkrētu personu, lai pieņemtu tās viedokli kā patiesu, nevienā brīdī to pat neapšaubot. Un tāds kulta pūlis ir bīstams. Kaut vai māmuļu karos.. goda vārds, man būtu bail no tiem cilvēkiem, ja man tādi sekotu. Tik daudz agresijas, tik daudz ļaunuma.

     
    • Spigana

      28th February 2017 at 12:54 pm

      Jā, es ar tieši par to pašu. Nevis vērtē viedokli, bet gan to, cik ļoti kāds patīk. A ja nepatīk – tad nu var gāzt ārā ļaunāko, kas iekšā sēž. Reāli baisi to lasīt. Tai pašā lūšu gadījumā uz beigām jau bija bail lasīt to, ko raksta it kā adekvāti, izglītoti cilvēki.

       
  2. Signe

    1st March 2017 at 1:49 am

    Oi, bet Džons Ronsons taču ir brits :) Paldies par atgādinājumu, ka man šī grāmata ir wishlistē!
    Interesanti lasīt iespaidus par autoru no cilvēka, kurš par Ronsonu neko iepriekš nav dzirdējis (man viņš ir diezgan augstu “must meet in real life” sarakstā). Par stilu – vistuvākā paralēle, kādu varu iedomāties, ir Louis Theroux, kura dokumentālās filmas arī dažkārt rada iespaidu, ka “lēkā” apkārt pa tematu, bet patiesībā jau tas arī ir viss pētījums, proti, nekā akadēmiska tur nav, bet iekļauj virkni interesantu stāstu un liek padomāt.

     
    • Spigana

      2nd March 2017 at 11:13 am

      Oi, nudien brits, nevis amerikānis, paldies apr labojumu!
      Man neprasītos, lai pētījums ir akadēmisks, bet tomēr traucē sajūta, ka viss tiek darīts ļoti virspusēji, līdz galam neiedziļinoties problēmā.