RSS
 

Children of Time. Adrian Tchaikovsky

09 Aug

Šai grāmatai es uzdūros netīšām – ieraudzīju Signes tvītu par skaitīt protošiem zirnekļiem un saintriģējos. Sagādāju audiogrāmatu, daudz nedomājot ķēros klāt un nu šķiet, ka manā personīgajā “šogad labākā izlasītā grāmata” konkursā nupat Mistborn ir uzradusies pamatīga konkurence, jo šis nu bija kaut kas brīnišķīgs.

Par dieva sindroma trūkumu cilvēce tā kā nekad nav varējusi sūdzēties un kaut kādā nākotnē, kur tehnoloģijas ļauj paveikt brīnumu/briesmu lietas, cilvēkiem arvien vairāk šķiet, ka viņiem vajadzētu kontrolēt dabu. Cik tas ir labi vai slikti lai spriež izmirstošā cilvēku suga, kas paši sev atņēmuši mājas – Zeme ir neapdzīvojama un cilvēces pēdējās driskas meklē sev jaunu mājvietu.
Tikmēr uz kādas citas, teraformētas planētas zirnekļiem varētu būt cits viedoklis par cilvēka darbību, jo tieši greizi aizgājis cilvēku projekts ļauj zirnekļiem attīstīties par inteliģentiem radījumiem, kas apzinās sevi un spēj izveidot augsti attīstītu civilizāciju.
Bet ko tad, ja nu uz šo zirnekļu planētu pretendē arī atlikusī cilvēku saujiņa?

Beidzot, beidzot es esmu uzdūrusies grāmatai, kur cilvēki nav krutie varoņi, kur pasauli glābj cita suga, kur viss nav pašsaprotami, kur varoņiem ir jāpakustina smadzenes, lai risinātu problēmas! Es pat īsti nezinu, kādos vārdos lai ietērpju savu sajūsmu, bet nu grāmata, kas apskata dažādas iespējas par to, kā var attīstīties komunikācija par pamatu ņemot dažādas sugas, kas neuzskata cilvēkus par visuma centru, kas vienaldzīgi pasper malā cilvēku iedomību, tā ir lieliska grāmata.

Milzīga uzmanība grāmatā ir pievērsta ekosistēmām un evolūcijai, dažādiem veidiem kā sugas risina problēmas un konfliktus, aiz tā visa gaumīgi uz paplātes pasniedzot fundamentālu jautājumu – vai cilvēks tiešām ir labākais, kas varētu notikt ar visumu? Atbilde, protams, nebūt nav viennozīmīga, bet autora literāra meistarība ir neapšaubāma. Man, cilvēkam, kam izteikti riebjas zirnekļi, iepārdot ideju, ka zirnekļi patiesībā ir foršāka civilizācija par cilvēkiem? Visu cieņu.

Teju vai jādomā, ka pats autors vai viņa senči būs bijuši piederīgi kādām citām civilizācijām, jo tik oriģinālu un svaigu skatījumu uz Zemes galu, cilvēces attīstību un konfliktu risinājumu man sen nebija nācies lasīt. Galvenā konflikta atrisinājums beigās vispār lasītāju atstāj uz pauzes par spīti tam, ka jau biju pārliecināta – šī nu reiz nav grāmata, kurā viss beigsies mums tik ierastajā veidā.

Un vēl tāda neliela nianse – šis nav prasts kosmosa apšaudīšanās romāns, kurā izdzīvo krutākie roboti. Nē, nē, dārgie, šis ir romāns, kas pilns ar idejām par emancipāciju (Go, #TeamFabian!), vienlīdzību, cilvēcību, empātiju un visām tām lieliskajām lietām, kuras gribētu redzēt mūsu sabiedrībā. Ja man lūgtu īsi definēt grāmatas galveno ideju es teiktu, ka tā ir sekojoša: “Kā tu vari būt cilvēks, ja otrā cilvēkā neredzi cilvēku?”

Īsāk sakot – jums ir jāizlasa šī grāmata! Ja tuvākajā laikā redzēsiet Spīganu maniakāli skraidot pa ielām un uzbāžoties svešiniekiem ar grāmatu, ziniet, ka tā ticami ir “Children of Time”.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Children of Time
Autors: Adrian Tchaikovsky
Lappušu skaits: 600
Pirmizdevuma gads: 2015

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply