RSS
 

Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

02 Nov

Eivas skumjas es patiesībā izlasīju pagājušajā gadā, bet atstāju šo grāmatu karājamies gaisā, Goodreads ātri uzdrukājot vien piebildi, ka par šo grāmatu uzrakstīšu tad, kad būšu izdomājusi, par ko tā ir. Aizvakar man laipni piebakstīja un pajautāja, vai es beidzot esmu izdomājusi. Pēc nelielas apdomāšanās secināju, ka galīgi neko neesmu izdomājusi, bet varbūt šai grāmatai tas nemaz nav tik būtiski, jo Eivas stāsts atstāja tik spēcīgu un maģisku pēcgaršu, ka jūtos par to spējīga uzrakstīt arī gadu pēc paša notikuma.

Grāmata vēsta par ģimenes četrām paaudzēm, kuras vieno kopīga tradīcija – nelaimīga iemīlēšanās. Un ja nu tomēr pie apvāršņa parādās kāds sakarīgāks kandidāts, tad šo eksemplāru pavisam noteikti vajadzētu ignorēt. Bet ar iemīlēšanos te nekas nesākas un nebeidzas, stāsts ir arī par vecmāmiņu, kas pamazām kļūst caurspīdīga, par māsu, kas pārvēršas par putniņu, par Eivu, kas piedzimst ar spārniem.

Kad man lūdz nosaukt manu mīļāko grāmatu žanru, es bez minstināšanās vienmēr šai godā ieceļu maģisko reālismu, skumji piebilstot, ka diemžēl Latvijā šī brīnišķīgā žanra bums nu jau krietnus gadus kā ir beidzies un neviens vairs lāga neko tādu netulko, sastopami vien reti izņēmumi. Par laimi Prometejs ar Eivas grāmatu ir drusku atkāpies no sava ierastā ampluā un ir pagādājis mums pavisam īstu un neapšaubāmi maģisku maģisko reālismu.

Kā jau bieži šai žanrā novērojams, Eivas skumjās galvenais nav ne sižets, ne varoņi, bet gan noskaņa un sajūtas, kādas raisās lasītājā. Šī ir grāmata, ko varētu dēvēt par novembrim piederīgu – piemērota tam laikam, kad viss šķiet pelēks un pasaulei pāri klājas nebeidzama dūmaka, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viss būtu neglīts. Eivas stāsts patiesībā ir ļoti skaists, tur nu autore nav samelojusies, izvēloties grāmatas nosaukumu. Stāsts ir arī bezgala gaisīgs un viegls kā putna spārnu nests, tas nevēlas nomākt lasītāju vai pazudināties depresijas purvos, nē, te skaistais un skumjais ir rodams perfektā balansā.

Un tomēr domas atkal un atkal atgriežas pie sākotnēji uzstādītā jautājuma – par ko tad ir šis stāsts? Grāmatas sižets šeit piedāvā veselu plejādi atbilžu: tas varētu būt par to, vai tiešām tik ļoti jāsargā savus bērnus no viņiem pašiem un apkārtējās pasaules; varbūt par to, kā sākam neredzēt tos cilvēkus, pie kuriem jau esam pieraduši diendienā dzīvojot līdzās; diez vai šis stāsts vēlējās pavēstīt, ka viss, kas tavā dzīvē ir nepieciešams, ir maģiska konditoreja, bet ja nu tomēr? Es nezinu, nudien nezinu, toties esmu cieši pārliecināta, ka šai grāmatai nav vienas pareizās atbildes – tā pielāgojas katra lasītāja vajadzībām, sajūtām un vēlmēm, tieši tā, kā jau lielisks maģiskais reālisms to vienmēr dara.

Šobrīd ir lielisks laiks Eivas grāmatu izlasīt visiem tiem, kas vēl nav paspējuši; mans logs tieši šobrīd rāda to absolūti klasisko novembra ainavu, kas tik lieliski papildinās maģisko reālismu, un es silti rekomendēju ļauties šai sajūtai kopā ar Lezlijas Voltones liegi skaisto grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas
Autors: Lezlija Voltone
Tulkotājs: Evita Bekmane
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 264
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553035

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply